Pirmajā vilnī formulētā dzimumu vienlīdzības izpratne balstās dzimumneitrālā pieejā. Proti, tā ir atziņa, ka dzimums nedrīkst būt diskriminācijas iemesls. Sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām, kādas jau pieejamas vīriešiem. No tiesību objektiem sievietes kļūst par tiesību subjektiem, kas ir būtiska statusa maiņa. Šajā laikā svarīgākais bija panākt legālu vienlīdzību kā minimālo prasību. Tas ļautu uzlabot sieviešu situāciju un mazināt viņu ekonomisko un sociālo atkarību no vīriešiem (vīra, brāļa, tēva u. c.). Mērķis ir aizsargāt sievieti no diskriminācijas, piemēram, izmantojot dzimumu kā argumentu, lai liegtu izglītības vai darba iespējas. Zīmīgi, ka tieši šajā – uz tiesībām orientētajā dzimumneitrālajā vienlīdzības izpratnē – balstās mūsdienās populārais pārpratums, ka feminisms izdzēš atšķirības starp sievietēm un vīriešiem, aicina pret abiem izturēties vienādi un pat kļūt vienādiem. Vienādība likuma priekšā tiek pārnesta uz sadzīves situācijām, kas rada virkni starpgadījumu.
Ketrine Svicere (Kathrine Switzer) bija pirmā sieviete, kas noskrēja Bostonas maratonu (Boston Marathon) kā oficiāli reģistrēta dalībniece, taču skrējiena laikā sacensību vadītājs Džoks Sempls (Jock Semple) mēģināja kavēt viņu un noņemt no sacensību trases. ASV, 1967. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Getty Images, 515585770.
Feminisma teorētiķes jau 20. gs. vidū norādīja uz būtiskiem ierobežojumiem, kas saistās ar tiesībās balstītu vienlīdzības izpratni, paužot, ka labojumi likumdošanā ir nepieciešami, taču nav pietiekami. Pirmkārt, tāpēc nemainās cilvēku uzskati, un viņi atradīs citus iemeslus, piemēram, izmantos meritokrātijas argumentu, lai īstenotu slēpto diskrimināciju. Otrkārt, ir gadījumi, kad vienāda izturēšanās pret sievietēm un vīriešiem, piemēram, ignorējot ierobežojumus, ar kuriem sastopas tikai vai lielākoties sievietes, nevienlīdzību tikai nostiprina. Kamēr sievietes un vīrieši nav vienlīdzīgi de facto, vienlīdzības izpratnes veidošanā un ieviešanā ir jāņem vērā atšķirības. Feminisma teorētiķes uzsver, ka dzimums ietekmē to, ar kādām situācijām un izaicinājumiem cilvēks saskaras. Tas ietver sabiedrības gaidas, privilēģijas un iespējas, kā arī risku un ievainojamības kopumu, tāpēc vienlīdzības izpratnei jābūt niansētai. Treškārt, dzimumneitrālais standarts tiek kritizēts arī par to, ka tas implicīti balstās vīrieša perspektīvā – kā raksta S. de Bovuāra, Rietumu kultūrā vīrietis ir Absolūtais Subjekts, kamēr sieviete ir viņa “Cits”. Kritisks apsvērums saistās arī ar novērojumu, ka sievietes bieži vien neizmanto savas tiesības, jo viņu uzvedību un lēmumus ietekmē neformālas vienošanās, sabiedrības vai ģimenes spiediens, tradīcijas un paradumi, kā arī internalizēti priekšstati par to, kādai jābūt sievietei. Mūsdienās tiesībās balstītas dzimumu vienlīdzības vietā tiek izstrādāts iespēju vienlīdzības modelis, kas aicina rast priekšnosacījumus, lai sieviešu “starta pozīcijas” būtu tādas pašas kā vīriešiem. Šajā izpratnē vienlīdzība paredz dzimumdiferencētu attieksmi. Viens no piemēriem, ko dažās valstīs ir izdevies ieviest, ir tā dēvētā pozitīvā diskriminācija (affirmative action). Tā tiek izmantota kā pagaidu mehānisms, lai kompensētu vēsturiski radītu kādas sociālas grupas marginalizāciju un mazinātu sabiedrības aizspriedumus. Tomēr šīs pieejas kritiķi norāda, ka tā vairo negatīvo attieksmi pret sievietēm, kuras šos mehānismus izmanto, neraugoties uz to, ka arī vīrieši plaši izmanto dažādus neformālus atbalsta mehānismus, piemēram, “veco čomu klubiņu” (an old boy network).
Viens no kritērijiem, kas svarīgs iespējās balstītajai dzimumu vienlīdzības idejai, ir rezultātu apzināšanās. Proti, de facto dzimumu vienlīdzību vislabāk var izmērīt, sekojot sieviešu un vīriešu dzīves gājumiem un salīdzinot tos. Notiek diskusijas, kādi tieši parametri ir svarīgi. Populārākais ir mērīt ekonomiskos rādītājus, taču tie automātiski nenozīmē labklājības un labbūtības pieaugumu. Piemēram, filozofes Martas Nusbaumas (Martha Nussbaum) izstrādātā iespēju pieeja (capability approach) paredz, ka cilvēka dzīves izvērtējumā būtiska nozīme ir veselībai (ieskaitot reproduktīvo veselību) un ķermeņa integritātei, izglītībai un brīvībai, iespējai just un paust emocijas, pašam formulēt un izteikt viedokli, veidot attiecības ar cilvēkiem, citām dzīvām būtnēm un apkārtējo vidi, u. tml. Šādi mērījumi ir atkarīgi no vērtībām, un M. Nusbaumu kritizē par to, ka viņas izstrādātais labas dzīves priekšstats balstās Rietumu kultūrā, kurā tradicionāli augstu vērtē pašizpausmi, pašizaugsmi un individuālismu. Citu kultūru pārstāvjiem idejas par labu dzīvi var atšķirties, tādējādi ietekmējot izpratni par nosacījumiem, kas sievietes dzīvi padara jēgpilnu. Tiesa, citas feminisma teorijas, it īpaši poststrukturālismam un sociālajam konstruktīvismam pietuvinātās, atgādina, ka jebkurš labas dzīves standarts ir ideoloģiski ietekmēts un pret to jāizturas kritiski.