Rases kategorija kļūst par galveno priekšstatu rasisma idejās, ideoloģijās un praksēs, uzstājot, ka indivīdiem ar noteiktām ārējām fiziskām īpašībām piemīt iedzimtas intelektuālās un sociālās īpašības vai uzvedība. Savu uzskatu pozitīva identificēšana kā rasistiska bija raksturīga dažu Eiropas nacionālistu grupām jau 19. gs. beigās. Rasisms iegūst radikālāko formu “āriešu rases” ideoloģijā un atbilstošajā politiskajā praksē nacionālsociālistiskā režīma laikā Vācijā (1933–1945), tā pamatā bija ideja par bioloģisku un kultūras pārākumu pār citām rasēm. Mūsdienu sociālās zinātnes noraida izpratni par rasēm kā bioģenētiski atšķirīgām populācijām. Socioloģijā rase ir sociāla konstrukcija, kas atspoguļo atšķirīgo attieksmi un uzskatus, kuri ir uzspiesti sabiedrības dažādām grupām.

Pēc lielākās daļas zinātnieku domām, rases jēdziens un priekšstati par rasismu sabiedrības apziņā kļuva ļoti svarīgi Eiropas valstu īstenotās koloniālisma politikas periodā (apmēram no 15. gs.). Eiropas kolonistiem citos kontinentos bija raksturīga noraidoša un augstprātīga attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem, kuriem tika piedēvētas negatīvas intelektuālas, morālas un sociālas īpašības. Koloniālās varas (16.–20. gs.) nostiprināja rasu jēdzienu un priekšstatu par to nevienlīdzību sabiedrības apziņā. Rasistisku priekšstatu izplatība un mēģinājumi tās zinātniski pamatot ir saistīti ar 19. gs. otrās puses un 20. gs. pirmās puses vēsturiskajiem apstākļiem, starp kuriem izceļama jaunas ģeopolitiskās realitātes veidošanās. Vadošās Rietumu nacionālās valstis, kā arī Japāna, izveidoja savas koloniālās impērijas, tādējādi radot daļēji neatkarīgu valstu un koloniju, no vienas puses, un pasaules centra, no otras puses, nevienlīdzību globālā mērogā. Rasisms sāka pretendēt uz ideoloģijas statusu un nostiprināšanos masu psiholoģijā, leģitimējot un iemūžinot šādu nevienlīdzību priekšstatos par rasu “dabisko” nevienlīdzību.

Rasisms spekulē ar domu par rasi un rasu atšķirībām, kuru saturs ir pilnīgi neitrāls. Socioloģijai kategorija “rase” ir svarīga kā būtisks sociāls identifikators un personu pašidentifikators. Tradicionāli šo jēdzienu izmanto, lai parādītu kā vienu no sabiedrības sociālās noslāņošanās (stratifikācijas) pazīmēm. Tajā pašā laikā socioloģijā ir daudz darbu, kuros rase tiek raksturota kā masu apziņas fenomens, kā ideoloģiska un psiholoģiska konstrukcija, kas ļauj šīs apziņas nesējiem sadalīt un subordinēt pasaules etnokulturālo realitāti lielās cilvēku grupās. Daži pētnieki uzskata, ka tāda vai citāda izpratne par cilvēku rasiskajām un citām antropoloģiskajām iezīmēm ir iekļauta etniskās piederības saturā. Rases jēdziens daudziem cilvēkiem ir etniskās apziņas elements. Tajā pašā laikā rasistiskās idejas, ideoloģijas un politiskās prakses izmanto idejas par rasēm, lai leģitimizētu un stiprinātu sabiedrībā izveidojušos ekonomisko, politisko un kultūras nevienlīdzību starp dažādu rasu un etnisko grupu pārstāvjiem. Savā radikālajā versijā rasisms leģitimizē dažādu veidu diskrimināciju, vardarbību un genocīdu pret šīm grupām. Vajāšana, diskriminācija, distancēšanās jebkādu antropoloģisku pazīmju dēļ ir rasisma etnocentrisma paveids.

Rasistiski ideoloģiskie koncepti izkristalizējas, balstoties priekšstatu evolūcijā par cilvēces sadalīšanu nevienlīdzīgās rasēs. Saknes mūsdienu uztverei par rasi jāmeklē 17. gs., kad radās dažādu lielu cilvēku grupu, ģeogrāfiski atšķirīgu populāciju klasifikācijas pēc redzamām (fenotipiskām) fiziskām atšķirībām (piemēram, pēc ādas krāsas, matu tekstūras, sejas pantu pazīmēm, acu struktūras). Vēsturē ir daudz piemēru “rases” jēdziena piemērošanai lingvistiskajām, reliģiskajām, nacionālajām, etniskajām un pat sociālajām šķirām un profesionālajām grupām. Ap 18. gs. izkristalizējās kaukāziešu (eiropiešu), mongoloīdu, negroīdu rases klasifikācija. Šajā laikā parādās arī citas klasifikācijas, tostarp tādas, kurās ir līdz pat vairākiem desmitiem rasu paveidu. Tajā pašā laikā nostiprinājās rasu atšķirību pārspīlēšana un neeiropiešu rasu grupām tika piešķirti negatīvi sociālie un sociālpsiholoģiskie stereotipi. Rasisko priekšstatu un ideoloģijas attīstība sakrita ar apgaismības laikmetu. Šajā periodā parādījās darbi, kuros var atrast priekšstatus par dažu tautu “dabisko mazvērtību”. Voltērs (Voltaire, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē, François-Marie Arouet) bija poligēnisma piekritējs. Šī ideja akcentēja cilvēku rasu atšķirīgo izcelsmi, kā arī to hierarhiju, kurā eiropieši atrodas augšā un afrikāņi – apakšā, atklāti attaisnojot eiropiešu verdzības sistēmu Āfrikā, piemēram, darbos “Traktāts par metafiziku” (Traité de métaphysique, 1734), “Eseja par nāciju tikumiem un garu” (Essai sur les mœurs et l’esprit des nations, 1756), “Vēstures filozofija” (La philosophie de l’histoire, 1765), “Stāsts par Dženiju jeb Gudrais un Ateists” (L’Histoire de Jenni, ou Le Sage et L’Athée, 1775). Deivids Hjūms (David Hume) uzskatīja “nēģerus [..] par zemākiem, salīdzinot ar baltajiem” darbā “Par nacionālajiem raksturiem” (Of National Characters, 1748). Imanuels Kants (Immanuel Kant) rakstīja, ka afrikāņi (“nēģeri”) ir “zemākā līmenī nekā visas pārējās formas, kuras mēs saucam par rasu atšķirībām” darbā “Par teleoloģisko principu piemērošanu filozofijā” (Über den Gebrauch teleologischer Prinzipien in der Philosophie, 1788). Savā vēlākajā darbā “Antropoloģija pragmatiskā nolūkā” (Anthropologie in pragmatischer Hinsicht, 1798) I. Kants apraksta rases bez negatīviem vērtējumiem. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā atsevišķās Rietumu valstīs rasistisko ideju ietekme sabiedrībā un politiskajā elitē bija tik spēcīga, ka tika mēģināts zinātniski pamatot cilvēku rasu nevienlīdzību. Šie mēģinājumi ietvēra antroposocioloģijas veidošanos (nosaukuma varianti: antroposocioloģiskā skola, rasu antropoloģiskā skola). Viens no rasisma piekritējiem, franču sociologs Žoržs Vašē de Lapužs (Georges Vacher de Lapouge), savu teoriju nosauca par antroposocioloģiju. Šīs skolas ietvaros tika popularizētas idejas par cilvēku sabiedrības evolūcijas un funkcionēšanas apsvēršanu kā eksistences cīņas un dabiskās atlases bioloģisko likumu rezultātu. Šī skola uzskatīja kultūru par rasu un antropoloģisko faktoru produktu. Par šī virziena aizsācēju socioloģijā, kā arī par mūsdienu rasistiskās ideoloģijas pamatlicēju tiek uzskatīts franču rakstnieks un sociologs Žozefs Arturs de Gobino (Joseph Arthur comte de Gobineau), kurš iestājās par triju rasu – baltās (kurā ārieši ieņem līderpozīcijas), dzeltenās un melnās – dabisku nevienlīdzību. Šāds skatījums uz sabiedrību bija rezultāts vēstures izpratnei par tautu un etnisko grupu nepārtraukto cīņu pret citām tautām, kurā, pēc Ž. A. de Gobino domām, uzvarēja visspēcīgākās rases pārstāvji. Ž. A. de Gobino saskatīja ne tikai antropoloģiskās, bet arī intelektuālās atšķirības starp rasēm. Tieši baltās rases tautas viņš apveltīja ar vispilnīgākajām intelektuālajām spējām: “Tām ir raksturīga apzināta enerģija, lietderības sajūta, bet [..] plaša, pārdroša, ideāla vārda izpratnē neatlaidība apvienojumā ar šķēršļu apsvēršanu un spēju tos pārvarēt; liels fizisks spēks un instinktīva kartības izjūta; nepārprotams naidīgums pret formālismu [..], kā arī augstprātīga despotisma noraidīšana”. Bet “melnā” un “dzeltenā” rase ir “zemākās cilvēces šķirnes”. Ž. A. de Gobino par svarīgāko rasu subordinācijas kritēriju 19. gs. saskatīja spēju radīt “civilizāciju”, ko viņš vienādoja ar “konstitucionālām un reprezentatīvām politiskām institūcijām”. Taču arī senatnē pastāvēja rasu hierarhija, par ko, pēc Ž. A. de Gobino domām, liecina līdzīgos dabas apstākļos dzīvojošo tautu atšķirīgais kultūras attīstības līmenis. Ž. A. de Gobino mudināja atturēties no rasu sajaukšanās, kas, pēc viņa idejām, noved pie nāciju nāves. Savukārt Ž. V. de Lapužs pašus eiropiešus sāka uzskatīt par trīs rasu tipu kombināciju, kas atšķiras gan fiziski, gan intelektuāli, gan civilizācijas ziņā. Viņa idejās gargalvainā (dolichocephaly), gaiši blondā un garā rase (homo europaeus) ir apveltīta ar vispilnīgākajām intelektuālajām spējām, kas tai ļāva izveidot Eiropas un Austrumu civilizāciju augstākos slāņus. Intelektuāli krietni zemāki ir īsgalvaini (brachocephaly), tumšmataini un tumšacaini Alpu rases (homo alpinus) pārstāvji. Un vēl zemāka intelektuālā ziņā ir gargalvainā, melnmatainā rase (homo mediterraneus). Ž. A. de Gobino un Ž. V. de Lapuža sekotājs bija britu rakstnieks un sociologs Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Houston Stewart Chamberlain), kurš apmetās uz dzīvi Vācijā 20. gs. un kura uzskatus Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) atspoguļoja grāmatā “Mana cīņa” (Mein Kampf, 1925–1926). H. S. Čemberlena idejās teitoņi (ziemeļvalstu rase, ārieši) ir Eiropas civilizācijas kodols. Tieši ārieši izglābuši seno civilizāciju no semītu kundzības, nodrošinot mūsdienu Rietumu sabiedrību nepārtrauktību ar grieķu un romiešu civilizācijām. H. S. Čemberlenam bija raksturīgs radikāls antisemītisms, kas izpaudās ebreju un jūdaisma kā destruktīva, pret Eiropas kultūru vērsta spēka raksturošanā. Viens no teorētiskā rasisma pārstāvjiem bija vācu sociologs Oto Georgs Ammons (Otto Georg Ammon), kurš mēģināja piedāvāt ideoloģisku alternatīvu viņa laikā dominējošajām liberālajām un sociāldemokrātiskajām vērtībām, kas, viņaprāt, ir pretrunā ar cīņas principu par eksistenci. Filozofam un sociologam Ludvigam Voltmanam (Ludwig Woltmann) bija nopietna ietekme uz Vācu Impērijas rasu politiku. Viņa idejas par to, ka Āfrikas un Latīņamerikas daudzos pamatiedzīvotājus nav iespējams piesaistīt civilizācijai, vēlāk guva atbalstu nacionālsociālisma režīmā. Amerikāņu jurists Medisons Grants (Madison Grant) izstrādāja idejas par rasu higiēnas nepieciešamību kā pamatojumu imigrācijas ierobežošanai vai aizliegšanai uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) no Dienvideiropas, Austrumeiropas un Āzijas. Nopietnu triecienu visa veida rasistiskiem jēdzieniem, kuru pamatā ir rasu tipoloģiskā ideja, deva vācu izcelsmes amerikāņu antropologa Franča Boasa (Franz Uri Boas) pētījumi, kas atklāja atšķirības starp bioloģisko un sociālo (kultūras) interpretāciju rases izpratnē. F. Boass parādīja, ka atšķirības lielu cilvēku grupu uzvedībā nav saistītas ar viņu iedzimtajām, bioloģiskajām īpašībām, bet gan ar kultūras faktoriem, kas tiek iegūti socializācijas gaitā. Kopš 20. gs. otrās puses rasistiskās ideoloģijas un prakses pārgāja galvenokārt no priekšstatiem par rasēm kā bioloģiskajām parādībām (kas dominēja Eiropas, Amerikas un Japānas koloniālisma laikmetā) uz to prioritāro saistību ar kultūras faktoriem (tā sauktais “kultūras rasisms”, “neorasisms”, “postmodernais rasisms” utt., kas saistīti ar dekolonizācijas procesiem, imigrācijas pieaugumu uz ASV un Eiropu). Kultūras rasisms akcentē etnokulturālo identitāšu (reālo vai ideoloģiski konstruēto) nevienlīdzību, nepieciešamību saglabāt robežas starp tām un to stingro subordināciju. Neorasismā daudz biežāk ir vēršanās pie etniskās piederības diskursiem, kultūras atšķirībām, nekā tas notika klasiskā rasisma ietvaros. Kultūras rasisms rod savu patvērumu labējo nacionālistu kustību ideoloģijās.

Mūsdienu politiskajā diskursā rasisms kā sociāla parādība tiek vērtēta ārkārtīgi negatīvi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka zinātnē un sabiedrības apziņā būtu izveidojusies vienprātība par jēdziena “rase” lietošanu cilvēku identificēšanā. No vienas puses, liberālisma principi prasa vienlīdzību cilvēka cieņas ievērošanā, kas noraida viņa rases izcelsmes fakta aktualizāciju. No otras puses, par rasisma izpausmi var uzskatīt arī to cilvēku rasu atšķirību ignorēšanu, kuri atrodas dažādās sociālā statusa pozīcijās ar ierobežotām sociālās mobilitātes iespējām. Jebkurā gadījumā, cilvēku sociālās kategorizācijas problēmas aktualizēšana sabiedrības apziņā atkarībā no viņu rases ir saistīta ar sociālās sistēmas, varas institūciju, dominējošo sociālpolitisko diskursu, sabiedrības morāles novērtējumu kā nelabvēlīgu šo rasu grupu pārstāvjiem. Tāpēc jau kopš 20. gs. pēdējām desmitgadēm socioloģijas mācību grāmatās ir iekļautas atsevišķas tēmas par rasu un etniskajām grupām un rasismu. Tajā pašā laikā tiek uzsvērtas atšķirības starp rasu un etnisko identitāti. Ja pirmā tiecas uzsvērt kādu antropoloģisko un fizisko īpašību kopību, otrā tiecas uzsvērt kultūras kopību. Mūsdienu socioloģiskajās enciklopēdijās rasi un rasismu sāk uzskatīt par sociālām parādībām, kuru raksturs tuvojas sistēmiskam. Šīs parādības tiek aplūkotas, izmantojot sociālās identitātes, sociālās daudzveidības, sociālās nevienlīdzības un noslāņošanās, sociālo kustību, sociālo ideoloģiju jēdzienus. Bet dažās zinātniskās un izglītojošās publikācijās rases jēdziena zinātniskais statuss dots pēdiņās (“rase”).

Antroposocioloģijas, politiskās antropoloģijas, rasisma teorijas pārstāvju uzskati kļuva pieprasīti 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. pirmajā pusē radikāli nacionālistisko spēku ideoloģijā, politiskajās praksēs un valsts veidošanā. Šie uzskati īpaši ietekmēja nacionālsociālistiskā režīma, Trešā reiha, izveidi un funkcionēšanu Vācijā (1933–1945) un holokausta un rasistiskā genocīda praksi. Kopš 19. gs. beigām rasistiskās idejas ir ietekmējušas sociālos procesus vairākās valstīs. Tā, piemēram, Vācu Impērijā 1894. gadā bija nodibināta “Gobino biedrība” (Gobineau-Vereinigung). Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II) sazinājās ar H. S. Čemberlenu, uzskatot viņu par savu draugu. Tajā pašā laikā Francijā Ž. V. de Lapuža rasistiskās idejas 20. gs. 20. gadu sākumā tika diskreditētas, un viņš varēja publicēties tikai Vācijā un ASV. Pēc nacistiskās Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā rasisma teorijas tika starptautiski nosodītas, un pats rasisma jēdziens ieguva negatīvu pieskaņu kā ideoloģijas, politiskās prakses un valsts režīmi, kas praktizē diskrimināciju, vardarbību, aparteīdu un citu rasu un pat etnisko un etnokonfesionālo grupu pārstāvju iznīcināšanu (pirmkārt, novērtējot nacistiskās Vācijas rasistisko politiku, rasu nevienlīdzības pārvarēšanu ASV 1950. un 1960. gados un aparteīda politiku Dienvidāfrikā 1940. gados un 1990. gadu sākumā).