Rasistiski ideoloģiskie koncepti izkristalizējas, balstoties priekšstatu evolūcijā par cilvēces sadalīšanu nevienlīdzīgās rasēs. Saknes mūsdienu uztverei par rasi jāmeklē 17. gs., kad radās dažādu lielu cilvēku grupu, ģeogrāfiski atšķirīgu populāciju klasifikācijas pēc redzamām (fenotipiskām) fiziskām atšķirībām (piemēram, pēc ādas krāsas, matu tekstūras, sejas pantu pazīmēm, acu struktūras). Vēsturē ir daudz piemēru “rases” jēdziena piemērošanai lingvistiskajām, reliģiskajām, nacionālajām, etniskajām un pat sociālajām šķirām un profesionālajām grupām. Ap 18. gs. izkristalizējās kaukāziešu (eiropiešu), mongoloīdu, negroīdu rases klasifikācija. Šajā laikā parādās arī citas klasifikācijas, tostarp tādas, kurās ir līdz pat vairākiem desmitiem rasu paveidu. Tajā pašā laikā nostiprinājās rasu atšķirību pārspīlēšana un neeiropiešu rasu grupām tika piešķirti negatīvi sociālie un sociālpsiholoģiskie stereotipi. Rasisko priekšstatu un ideoloģijas attīstība sakrita ar apgaismības laikmetu. Šajā periodā parādījās darbi, kuros var atrast priekšstatus par dažu tautu “dabisko mazvērtību”. Voltērs (Voltaire, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē, François-Marie Arouet) bija poligēnisma piekritējs. Šī ideja akcentēja cilvēku rasu atšķirīgo izcelsmi, kā arī to hierarhiju, kurā eiropieši atrodas augšā un afrikāņi – apakšā, atklāti attaisnojot eiropiešu verdzības sistēmu Āfrikā, piemēram, darbos “Traktāts par metafiziku” (Traité de métaphysique, 1734), “Eseja par nāciju tikumiem un garu” (Essai sur les mœurs et l’esprit des nations, 1756), “Vēstures filozofija” (La philosophie de l’histoire, 1765), “Stāsts par Dženiju jeb Gudrais un Ateists” (L’Histoire de Jenni, ou Le Sage et L’Athée, 1775). Deivids Hjūms (David Hume) uzskatīja “nēģerus [..] par zemākiem, salīdzinot ar baltajiem” darbā “Par nacionālajiem raksturiem” (Of National Characters, 1748). Imanuels Kants (Immanuel Kant) rakstīja, ka afrikāņi (“nēģeri”) ir “zemākā līmenī nekā visas pārējās formas, kuras mēs saucam par rasu atšķirībām” darbā “Par teleoloģisko principu piemērošanu filozofijā” (Über den Gebrauch teleologischer Prinzipien in der Philosophie, 1788). Savā vēlākajā darbā “Antropoloģija pragmatiskā nolūkā” (Anthropologie in pragmatischer Hinsicht, 1798) I. Kants apraksta rases bez negatīviem vērtējumiem. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā atsevišķās Rietumu valstīs rasistisko ideju ietekme sabiedrībā un politiskajā elitē bija tik spēcīga, ka tika mēģināts zinātniski pamatot cilvēku rasu nevienlīdzību. Šie mēģinājumi ietvēra antroposocioloģijas veidošanos (nosaukuma varianti: antroposocioloģiskā skola, rasu antropoloģiskā skola). Viens no rasisma piekritējiem, franču sociologs Žoržs Vašē de Lapužs (Georges Vacher de Lapouge), savu teoriju nosauca par antroposocioloģiju. Šīs skolas ietvaros tika popularizētas idejas par cilvēku sabiedrības evolūcijas un funkcionēšanas apsvēršanu kā eksistences cīņas un dabiskās atlases bioloģisko likumu rezultātu. Šī skola uzskatīja kultūru par rasu un antropoloģisko faktoru produktu. Par šī virziena aizsācēju socioloģijā, kā arī par mūsdienu rasistiskās ideoloģijas pamatlicēju tiek uzskatīts franču rakstnieks un sociologs Žozefs Arturs de Gobino (Joseph Arthur comte de Gobineau), kurš iestājās par triju rasu – baltās (kurā ārieši ieņem līderpozīcijas), dzeltenās un melnās – dabisku nevienlīdzību. Šāds skatījums uz sabiedrību bija rezultāts vēstures izpratnei par tautu un etnisko grupu nepārtraukto cīņu pret citām tautām, kurā, pēc Ž. A. de Gobino domām, uzvarēja visspēcīgākās rases pārstāvji. Ž. A. de Gobino saskatīja ne tikai antropoloģiskās, bet arī intelektuālās atšķirības starp rasēm. Tieši baltās rases tautas viņš apveltīja ar vispilnīgākajām intelektuālajām spējām: “Tām ir raksturīga apzināta enerģija, lietderības sajūta, bet [..] plaša, pārdroša, ideāla vārda izpratnē neatlaidība apvienojumā ar šķēršļu apsvēršanu un spēju tos pārvarēt; liels fizisks spēks un instinktīva kartības izjūta; nepārprotams naidīgums pret formālismu [..], kā arī augstprātīga despotisma noraidīšana”. Bet “melnā” un “dzeltenā” rase ir “zemākās cilvēces šķirnes”. Ž. A. de Gobino par svarīgāko rasu subordinācijas kritēriju 19. gs. saskatīja spēju radīt “civilizāciju”, ko viņš vienādoja ar “konstitucionālām un reprezentatīvām politiskām institūcijām”. Taču arī senatnē pastāvēja rasu hierarhija, par ko, pēc Ž. A. de Gobino domām, liecina līdzīgos dabas apstākļos dzīvojošo tautu atšķirīgais kultūras attīstības līmenis. Ž. A. de Gobino mudināja atturēties no rasu sajaukšanās, kas, pēc viņa idejām, noved pie nāciju nāves. Savukārt Ž. V. de Lapužs pašus eiropiešus sāka uzskatīt par trīs rasu tipu kombināciju, kas atšķiras gan fiziski, gan intelektuāli, gan civilizācijas ziņā. Viņa idejās gargalvainā (dolichocephaly), gaiši blondā un garā rase (homo europaeus) ir apveltīta ar vispilnīgākajām intelektuālajām spējām, kas tai ļāva izveidot Eiropas un Austrumu civilizāciju augstākos slāņus. Intelektuāli krietni zemāki ir īsgalvaini (brachocephaly), tumšmataini un tumšacaini Alpu rases (homo alpinus) pārstāvji. Un vēl zemāka intelektuālā ziņā ir gargalvainā, melnmatainā rase (homo mediterraneus). Ž. A. de Gobino un Ž. V. de Lapuža sekotājs bija britu rakstnieks un sociologs Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Houston Stewart Chamberlain), kurš apmetās uz dzīvi Vācijā 20. gs. un kura uzskatus Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) atspoguļoja grāmatā “Mana cīņa” (Mein Kampf, 1925–1926). H. S. Čemberlena idejās teitoņi (ziemeļvalstu rase, ārieši) ir Eiropas civilizācijas kodols. Tieši ārieši izglābuši seno civilizāciju no semītu kundzības, nodrošinot mūsdienu Rietumu sabiedrību nepārtrauktību ar grieķu un romiešu civilizācijām. H. S. Čemberlenam bija raksturīgs radikāls antisemītisms, kas izpaudās ebreju un jūdaisma kā destruktīva, pret Eiropas kultūru vērsta spēka raksturošanā. Viens no teorētiskā rasisma pārstāvjiem bija vācu sociologs Oto Georgs Ammons (Otto Georg Ammon), kurš mēģināja piedāvāt ideoloģisku alternatīvu viņa laikā dominējošajām liberālajām un sociāldemokrātiskajām vērtībām, kas, viņaprāt, ir pretrunā ar cīņas principu par eksistenci. Filozofam un sociologam Ludvigam Voltmanam (Ludwig Woltmann) bija nopietna ietekme uz Vācu Impērijas rasu politiku. Viņa idejas par to, ka Āfrikas un Latīņamerikas daudzos pamatiedzīvotājus nav iespējams piesaistīt civilizācijai, vēlāk guva atbalstu nacionālsociālisma režīmā. Amerikāņu jurists Medisons Grants (Madison Grant) izstrādāja idejas par rasu higiēnas nepieciešamību kā pamatojumu imigrācijas ierobežošanai vai aizliegšanai uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) no Dienvideiropas, Austrumeiropas un Āzijas. Nopietnu triecienu visa veida rasistiskiem jēdzieniem, kuru pamatā ir rasu tipoloģiskā ideja, deva vācu izcelsmes amerikāņu antropologa Franča Boasa (Franz Uri Boas) pētījumi, kas atklāja atšķirības starp bioloģisko un sociālo (kultūras) interpretāciju rases izpratnē. F. Boass parādīja, ka atšķirības lielu cilvēku grupu uzvedībā nav saistītas ar viņu iedzimtajām, bioloģiskajām īpašībām, bet gan ar kultūras faktoriem, kas tiek iegūti socializācijas gaitā. Kopš 20. gs. otrās puses rasistiskās ideoloģijas un prakses pārgāja galvenokārt no priekšstatiem par rasēm kā bioloģiskajām parādībām (kas dominēja Eiropas, Amerikas un Japānas koloniālisma laikmetā) uz to prioritāro saistību ar kultūras faktoriem (tā sauktais “kultūras rasisms”, “neorasisms”, “postmodernais rasisms” utt., kas saistīti ar dekolonizācijas procesiem, imigrācijas pieaugumu uz ASV un Eiropu). Kultūras rasisms akcentē etnokulturālo identitāšu (reālo vai ideoloģiski konstruēto) nevienlīdzību, nepieciešamību saglabāt robežas starp tām un to stingro subordināciju. Neorasismā daudz biežāk ir vēršanās pie etniskās piederības diskursiem, kultūras atšķirībām, nekā tas notika klasiskā rasisma ietvaros. Kultūras rasisms rod savu patvērumu labējo nacionālistu kustību ideoloģijās.