Socioloģija ir zinātne par cilvēka dzīvi sabiedrībā. Tā skaidro gan dažādu sabiedrības struktūru (grupu, kopienu, organizāciju) funkcionēšanu, gan statistisko grupējumu (piemēram, dzimuma, vecuma, izglītības utt.) ietekmi uz indivīdu un sabiedrības dzīvi, kā arī analīzē, skaidro un prognozē pārmaiņas sabiedrībā. Socioloģija uzlūko sabiedrību gan kā sistēmu, ko veido dažādu elementu kopums, gan arī apskata indivīdu mijiedarbībā ar sevi un apkārtējo sociālo pasauli. Socioloģija atklāj gan indivīda aktīvo lomu, skaidrojot, kā tas ietekmē, pārveido apkārtējo sociālo pasauli, gan arī parāda, kā sociālās struktūras ietekmē un veido indivīdu.

Viens no ievērojamākajiem pasaules sociologiem Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) rakstījis, ka ieguldījums sociālajā kritikā un sociālajās reformās īstenojas vairākos virzienos. Pirmkārt, labāka sociālo apstākļu izpratne dod iespēju sekmīgāk tos kontrolēt. Otrkārt, socioloģija veicina mūsu kultūras uztveres izaugsmi, ļaujot politiskajās darbībās rēķināties ar dažādām kultūras vērtībām. Treškārt, socioloģija sniedz iespēju novērtēt dažādu politisko programmu apzinātas vai neapzinātas sekas. Ceturtkārt, socioloģija veicina pašizziņu, radot iespējas grupām un indivīdiem izmainīt savas dzīves apstākļus. Piemēram, sabiedrībā nostiprinās atziņas par līdzsvarotu vides attīstību, iedzīvotāji piedalās vides sakopšanas talkās, šķiro atkritumus, tādējādi sekmējot tīras vides saglabāšanu savā valstī un reģionā.

Socioloģijas teorijas attīsta abstraktus jēdzienus un kategorijas, kuri izmantojami empīrisko datu skaidrošanai. Piemēram, vācu sociologa Maksa Vēbera (Max Weber) ideja par ideālo birokrātijas modeli arī mūsdienās ir nozīmīgs un plaši pielietots teorētisks rīks.

Socioloģijas nozares aptver kultūru, sociālās grupas un organizācijas, sociālās institūcijas (ģimeni, izglītību, reliģiju), sociālo nevienlīdzību (sociālo stratifikāciju, dzimumu, etnisko un rasu nevienlīdzību), sociālās pārmaiņas un citas tēmas. Mūsdienu socioloģijas virzienu daudzveidību raksturo Starptautiskās Sociologu asociācijas (International Sociological Association, ISA) iedibinātās pētnieciskās komitejas: attīstības socioloģija, bērnības socioloģija, biogrāfija un sabiedrība, brīvā laika socioloģija, bruņotie spēki un konfliktu risināšana, darba socioloģija, deviance un sociālā kontrole, dzimtes studijas, ekonomikas socioloģija, emociju socioloģija, etniskās attiecības, nacionālisms, ģimenes socioloģija, izglītības socioloģija, jaunatnes socioloģija, klīniskā socioloģija, komunikācijas un mediju pētniecības socioloģija, kopienu izpēte, kultūras un mākslas socioloģija, kvalitatīvās metodes socioloģijā, kvantitatīvās metodes socioloģijā, ķermenis sociālajās zinātnēs, lauku socioloģija, migrācijas socioloģija, nabadzība, labklājība un sociālā politika, nākotnes pētījumi, novecošanas socioloģija, organizāciju socioloģija, pārtikas socioloģija, pilsētas socioloģija, politikas socioloģija, profesionālo grupu socioloģija, psihiskās veselības un slimību socioloģija, reģionālā attīstība, reliģijas socioloģija, salīdzinošie pētījumi, sociālā stratifikācija, sociālās kustības, kolektīvā rīcība un sociālās pārmaiņas, sociālās šķiras un sociālās kustības, sporta socioloģija, tiesību socioloģija, valoda un sabiedrība, veselības un medicīnas socioloģija, vides socioloģija, zinātnes un tehnoloģijas socioloģija.

Socioloģijas teoriju vēsturē pirmās izveidojušās strukturālā funkcionālisma un simboliskā interakcionisma perspektīvas. Kā kritika šo skolu vienpusībai veidojušās konfliktu teorijas, kas nereti pārklājas ar kritisko perspektīvu. Dažādi socioloģiskie virzieni savstarpēji ietekmējušies; rezultātā iespējama dažāda socioloģisko skolu strukturēšana. Piemēram, interpretīvisma idejas bijušas par pamatu daudzu citu teorētisku virzienu, tai skaitā apmaiņas teorijas, etnometodoloģijas, racionālās izvēles teorijas, sociālā konstrukcionisma perspektīvu, izveidē. Vairāki autori cenšas teorētiskās perspektīvas apvienot un veidot jaunas teorijas. Tas nozīmē, ka šis dalījums nav uzskatāms par noslēgtu.

Strukturālā funkcionālisma un sociālā konflikta perspektīvā sabiedrība tiek aplūkota makroanalīzes līmenī, vēršot uzmanību uz sociālajām struktūrām un to mijiedarbību. Savukārt simboliskā interakcionisma teorijas izmantojamas mikroanalīzes līmenī, pievēršoties starppersonu mijiedarbības analīzei (starppersonu mijiedarbība ir saskarsme starp diviem vai vairāk indivīdiem, kad, izmantojot verbālus vai neverbālus līdzekļus, notiek informācijas, sajūtu apmaiņa). Funkcionālisma pamatidejas bija formulējis jau franču filozofs Ogists Konts (Isidore Auguste Marie François Xavier Comte), taču nozīmīgāko ieguldījumu funkcionālisma izveidē devis franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim). E. Dirkems attīstījis sabiedrības kā funkcionējošas struktūras ideju un raksturojis šīs struktūras sociālo dabu. Sabiedrības un indivīda mijiedarbības skaidrojumam E. Dirkems izmantojis jēdzienu “sociālie fakti” (likumi, morāle, vērtības, reliģiskās pārliecības, tradīcijas, rituāli, mode un daudzi citi kultūras un sociālie noteikumi, kas regulē sociālo dzīvi). Sociālie fakti pastāv neatkarīgi no indivīda, taču ietekmē tā rīcību.

Strukturālais funkcionālisms bija sevišķi populārs Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), īpaši pateicoties amerikāņu sociologa Tolkota Pārsonsa (Talcott Parsons) ieguldījumam. T. Pārsonss attīstījis visaptverošu teoriju, kuras mērķis ir sabiedrības sociālo struktūru skaidrojums visā tās pilnībā. Atbilstoši šai perspektīvai sociālās sistēmas daļas ir savstarpēji atkarīgas; sistēmā pastāv līdzsvars, līdzīgi kā veselīgā organismā. T. Pārsonss skaidro sabiedrību kā sociālu sistēmu, kurā pastāv četras apakšsistēmas, kas nodrošina tās pastāvēšanu un līdzsvaru. Katra no apakšsistēmām veic noteiktu funkciju: adaptīvo funkciju īsteno ekonomika; mērķa sasniegšanu nodrošina politiskā sistēma, vara; integrācijas funkciju veic kopienas, asociācijas, organizācijas; modeļa pastāvīgumu nodrošina kultūra, identitāti veidojošas vērtības. Jebkuras pārmaiņas sabiedrībā rodas strukturētā, evolucionārā veidā.

T. Pārsonsa skolnieks amerikāņu sociologs Roberts Mērtons (Robert Merton) pievērsies vidējā līmeņa teorijām, kas nav tik abstraktas un ir pārbaudāmas pētījumos. R. Mērtons sniedzis teorētisku skaidrojumu tādiem fenomeniem kā anomija, sociālā deviance, sociālā loma, references grupa. R. Mērtons attīstījis idejas par sociālo funkciju daudzveidību, ieviesis jaunus jēdzienus: “manifestētās funkcijas” (atklātas un vispāratzītas funkcijas attiecīgās sociālās sistēmas dalībnieku vidū) un “latentās funkcijas” (slēptas un dalībnieku neatpazītas funkcijas). Manifestētā funkcija, piemēram, redzama šādā gadījumā: Ņūmeksikas indiānis izpilda lietus deju, ticot, ka šī ceremonija nesīs lietu, tai pašā laikā šim rituālam piemīt latentā funkcija – rituāls saglabā kopienas vienotību. Funkcionālisti pievērš uzmanību līdzsvaram un stabilitātei sociālajā sistēmā. Viņu skatījumā sabiedrības dzīvei raksturīga pārmantojamība un konsenss, neskatoties uz pārmaiņām, kas notiek laika gaitā.

Sociālo konfliktu teorija veidojusies kā alternatīva strukturālajam funkcionālismam, kritizējot to par nespēju skaidrot sociālās pārmaiņas, kā arī sociālos konfliktus. Konfliktu teorijā tiek uzsvērta sociālo šķirtņu (cleavages) nozīme – sociālās šķirtnes ģenerē konfliktus; politisks konflikts ir neizbēgams un pastāvīgs. Konfliktu teorija cenšas apvienot strukturālo funkcionālismu un marksismu. Eiropā konfliktu teoriju attīstījis Ralfs Dārendorfs (Ralf Dahrendorf). R. Darendorfs izteicis domu, ka sabiedrībā pastāvošā atšķirīgā varas sadale ir faktors, kas nosaka sistemātisku sociālo konfliktu rašanos. Vēlākie konflikta perspektīvas pārstāvji attīstījuši ideju par konfliktiem sabiedrībā, norādot uz nepārtrauktu spriedzi, kas pastāv sabiedrībā starp dažādām grupām, piemēram, starp rasēm vai dzimumiem. Uz šīs konceptuālās bāzes attīstījušās feminisma teorijas. ASV pazīstamākie konfliktu teorijas pārstāvji ir Rendels Kolinss (Randall Collins) un Čārlzs Raits Millss (Charles Wright Mills).

E. Dirkema idejas ietekmējušas arī strukturālisma veidošanos, tomēr lielāka nozīme šī virziena izveidē bijusi sociolingvista Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) darbiem. F. de Sosīrs uzsvēris – nepieciešams pievērsties valodas struktūras izpētei, kas ļauj atklāt likumsakarības, kas veido neredzamo valodas pamatu; valodas struktūra ir tā, kas veido vārdu nozīmi, nevis objekti, ko šie vārdi apzīmē. Piemēram, vārda “koks” nozīme veidojas, nošķirot to no vārda “mežs”. Strukturālisma pieeja biežāk tiek izmantota sociālajā antropoloģijā. Zināmākais piemērs ir franču antropologa Kloda Levī-Strosa (Claude Levi-Strauss) darbi. Socioloģiskās domas attīstībā nozīmīgs bijis arī strukturālisma pārstāvis franču filozofs Mišels Fuko (Michael Foucoult). M. Fuko ietekme uz sociālajām zinātnēm lielā mērā īstenojusies, arī pateicoties viņa teorētiski attīstītajam jēdzienam “diskurss”. Tā ietekmē attīstījusies sociālajās zinātnēs plaši pielietotā diskursa analīze.

Simboliskā interakcionisma pamatā ir amerikāņu sociologu izveidota skola, taču tās veidošanos ietekmējušas arī Eiropas sociologa M. Vēbera idejas par cilvēka rīcības subjektīvā izpratnes skaidrojuma nepieciešamību. Simboliskais interakcionisms veidojies Čikāgas skolas ietvaros. Viens no pirmajiem ievērojamajiem Čikāgas skolas pārstāvjiem Viljams Aizeks Tomass (William Isaac Thomas) kopā ar poļu filozofu un sociologu Florianu Znaņecki (Florian Znaniecki) darbā “Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā” (The Polish Peasant in Europe and America, 1918) pētījis poļu imigrantu zemnieku dzīvi Eiropā un Amerikā. Darbs ievērojams ar to, ka virzīja socioloģiju no abstraktas teorijas un bibliotēkas studijām uz empīriskās pasaules pētījumiem. Šis darbs nozīmīgāks metodoloģiskā aspektā: atklāja, ka socioloģijā izmantojami dažādi datu avoti, ieskaitot autobiogrāfiskus materiālus, vēstules, avīžu rakstus, publiski pieejamus dokumentus un oficiālas vēstules. Pētnieku uzdevums bija izpētīt, ko cilvēki domā, kā tas ietekmē viņu rīcību. Šāds mikrosociāli psiholoģiskais analīzes fokuss kontrastēja ar makrosociāli strukturālo un kultūras perspektīvu, kas bija pazīstamas no Kārļa Marksa (Karl Marx), E. Dirkema un M. Vēbera darbiem. Teorētiskā aspektā nozīmīgi arī amerikāņu sociologa un filozofa Džordža Herberta Mīda (George Herbert Mead) darbi, kuros uzsvērts, ka cilvēkam piemīt apziņa, patība. Sociologa uzdevums ir pētīt šo sociālās realitātes aspektu. Dž. H. Mīda mācības ietekmē viņa studenti vēlāk attīstīja simbolisko interakcionismu. Dž. H. Mīda ievērojamākais darbs “Prāts, es un sabiedrība” (Mind, Self and Society, 1934) ir nozīmīgākais simboliskā interakcionisma intelektuālais avots. Ievērojamākais no Dž. H. Mīda skolniekiem Herberts Blumers (Herbert Blumer) formulējis simboliskā intreakcionisma pamatprincipus, skaidrojot, ka cilvēkam raksturīgā spēja domāt un jēgpilni rīkoties veidojas sociālajā interakcijā, kurā cilvēks apgūst simbolu nozīmi (nozīmīgākais no simboliem ‒ valoda). Cilvēki spēj pārveidot simbolu nozīmes, balstoties uz interpretācijām atbilstoši situācijām. Cilvēku spēja mijiedarboties ar sevi ļauj tiem izkristalizēt rīcības veidus, novērtēt ieguvumus un zaudējumus un izdarīt izvēli. H. Blumers oponējis strukturālajam funkcionālismam, kas indivīda rīcību uzlūko kā ārēju spēku nosacītu. H. Blumers kritizējis gan socioloģiskās, gan psiholoģiskās teorijas, kurās ignorēts nozīmes un sociālās realitātes konstruēšanas svarīgums. Simboliskais intrekacionisms paver ceļu jaunu teoriju veidošanās idejām. To vidū ir Ērvinga Gofmena (Erving Gofman) dramaturģiskā teorija. Autors atklāj paralēles starp skatuvi un sociālo dzīvi. Abos gadījumos darbojošās personas ir ieinteresētas savā izpausmē, izvēlas apģērbu, lieto rekvizītus. Dramaturģiskā analīze balstīta simboliskajā interakcionismā. Tā koncentrējas uz aktieri, darbību un interakciju. Izmantojot salīdzinājumu ar teātri, Ē. Gofmens jaunā gaismā atklājis mikrolīmeņa sociālos procesus. Ē. Gofmens ietekmējis arī etnometodoloģijas un sarunu analīzes virziena izveidošanos. Etnometodoloģija, kuras izveidotājs ir amerikāņu sociologs Harolds Garfinkels (Harold Garfinkel) pēta metodes, kādas cilvēki izmanto, lai saprastu un veidotu savas ikdienas dzīves sociālo kārtību. Etnometodoloģija pēta, kā noteiktas kultūras piederīgie rada noteikumus un paradumus, kas veido praksē balstītu ikdienas sociālo struktūru. Šie indivīdu radītie noteikumi ļauj piešķirt jēgu apkārt notiekošajam un, ievērojot tos, attiecīgi rīkoties. Piemēram, ja pie kases ir vairāki cilvēki, saprotams, ka nepieciešams ieņemt rindu un pagaidīt.

Sarunu analīzē, kuras aizsācēji ir amerikāņu sociologi Hārvijs Sakss (Harvey Sacks), Geila Džefersone (Gail Jefferson), Emanuels Šeglofs (Emanuel Schegloff), tiek pētītas ikdienas sarunu mikroprakses (ikdienas sarunu detalizēta analīze). H. Sekss izteicis domu, ka vārdi kalpo ne tikai aprakstam; tie ir uzskatāmi arī par darbību ar noteiktām sekām. Sarunu analītiķi pēta dažādu dienestu sarunas, piemēram, ātrās palīdzības, psiholoģiskās palīdzības vai lidostas dienestu telefona sarunas, ar klientiem, lai novērtētu dienestu kvalitāti.

Mūsdienu autoru darbiem raksturīgi centieni integrēt makrolīmeni un mikrolīmeni, objektīvismu un subjektīvismu. Viens no tādiem piemēriem ir amerikāņu sociologu Pītera Bergera (Peter Berger) un Tomasa Lukmena (Thomas Luckmann) darbs “Realitātes sociālā konstruēšana” (The Social Construction of Reality 1966), kas aizsāka konstrukcionisma perspektīvu. Pārintrepretējot austriešu filozofa Alfrēda Šica (Alfred Schütz) fenomenoloģiju, kā arī integrējot M. Vēbera idejas par rīcības subjektīvajām nozīmēm un E. Dirkema teoriju par sociālo faktu kā ārēju realitāti, autori veidojuši jaunu teoriju, kas atklāj ikdienas zināšanu nozīmi ikdienas dzīves un institūciju veidošanas procesā. Realitāte ir sociāli konstruēta, un zināšanu socioloģijas uzdevums ir analizēt šo sociālās konstruēšanas procesu. Interakcijas laikā veidojas zināšanas par sociālo realitāti. Ikdienas mijiedarbībā cilvēks vienlaicīgi konstruē realitāti, bet reizē uztver to arī kā dotu – objektivizētu. Šo procesu nodrošina trīs darbības (procesi): internalizācija, eksternalizācija un objektivizēšana. Ar valodas starpniecību indivīda personīgā pieredze kļūst pieejama citiem cilvēkiem (eksternalizēta); valoda objektivizē pasauli, sakārto to, vienlaicīgi valodā objektivizētie fenomeni kļūst par indivīda apziņas daļu (intrenalizācija), līdz ar to nodrošinot nemitīgu visu trīs procesu cikliskumu.

Socioloģijā plaši izmanto gan kvantitatīvās metodes (aptaujas, novērojumus, sociālos eksperimentus u. c.), gan kvalitatīvās metodes (padziļinātās intervijas, fokusgrupas, līdzdalības novērojums, gadījuma izpēti). Kvantitatīvo metožu konceptuālo pamatojumu veido pozitīvisms, strukturālais funkcionālisms. Kvalitatīvo metožu teorētisko pamatojumu atklāj fenomenoloģija, interpretīvisma perspektīva.

Socioloģiskās domas pirmsākumi rodami jau Konfūcija (孔子), Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbos. Sociālās domas vēstures pētnieki izceļ 14. gs. arābu islāma pētnieka no Ziemeļāfrikas Ibn Haldūna (بو زيد عبد الرحمن بن محمد بن خلدون الحضرمي ) darbus, kuros atrodamas daudzas sabiedrības izpētes tēmas, jēdzieni un kategorijas, kas ļauj šo autoru uzskatīt par mūsdienu socioloģijas priekšteci.

Socioloģijas kā mūsdienu zinātnes izveidošanos 19. gs. sekmēja gan sociāli ekonomiskās dzīves straujās pārmaiņas, gan daudzveidīgie intelektuālie avoti. 18. gs. beigās un 19. gs. socioloģijas veidošanos sekmējuši tādi autori kā, piemēram, franču filozofs apgaismotājs Monteskjē (Motesquieu), franču filozofs apgaismotājs Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau), vācu filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant), skotu politiskais ekonomists un filozofs Ādams Smits (Adam Smith), angļu politiskais ekonomists Deivids Rikardo (David Ricardo). Rietumu sabiedrībā notiekošās politiskās un industriālās revolūcijas, kapitālisma attīstība un urbanizācijas, kā arī apgaismības laikmeta filozofija mudināja sociālos domātājus rast racionālu skaidrojumu sabiedrībā notiekošajiem procesiem, izstrādāt programmas sociālo pārmaiņu radīto problēmu risināšanai. Sociālo teoriju veidošanos sekmēja arī nepieciešamība teorētiski skaidrot statistiskas datus, kuri tika vākti kopš 17. gs. Sākotnēji statistika tika apkopota kā “politiskā aritmētika”, kurā tika ietverti dati par ekonomiku. Savukārt “morālā statistika” ietvēra datus par cilvēka morālo uzvedību, piemēram, pašnāvībām, prostitūcija un citām parādībām. Kā raksta E. Gidenss, socioloģijas izveidošanās pamatā bija centieni izprast lielās pārmaiņas, kas notikušas cilvēku sabiedrībās pēdējo divu triju gadsimtu laikā.

Par mūsdienu socioloģijas pamatlicējiem tiek uzskatīti O. Konts, E. Dirkems, M. Vēbers, K. Markss. O. Konts ir pirmais, kurš lietojis terminu “socioloģija” (1822.). Viņš izstrādājis zinātnisko metodi pozitīvismu kā pretnostatījumu spekulatīvajai filozofijai. O. Konts skaidrojis, ka arī sabiedrībā, līdzīgi kā dabā, valda objektīvi likumi, tāpēc arī sabiedrības izpētē izmantojamas dabaszinātņu metodes. O. Konts ieviesis jēdzienus “sociālā statika” un “sociālā dinamika”. E. Dirkems ir viens no izcilākajiem socioloģijas klasiķiem. E. Dirkems savulaik atzīts kā strukturālā funkcionālisma iedibinātājs, taču mūsdienās tiek uzsvērts, ka viņa ideju ietekme uz sociālās domas attīstību ir bijusi plašāka – viņa izteiktās atziņas kalpojušas gan strukturālisma, gan sociolingvistikas, gan postmodernisma attīstībai. Līdzīgi kā O. Konts, arī E. Dirkems uzskatījis par svarīgu nošķirt socioloģiju no filozofijas. M. Vēbera ietekme uz socioloģisko teoriju attīstību ir plaša un daudzveidīga, tā aptver visus nozīmīgākos socioloģijas teorijas virzienus: strukturālo funkcionālismu, konflikta teorētisko perspektīvu, kā arī Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) kritiskās teorijas tradīciju. M. Vēbera idejas par cilvēka rīcības jēgpilno dabu ietekmēja interpretīvisma perspektīvas izveidošanos, fenomenoloģiskās socioloģijas un etnometodoloģijas attīstību. K. Markss nebija sociologs, pats sevi arī par sociologu neuzskatīja, taču viņa darbi atstājuši dziļu ietekmi uz socioloģiju, rosinājuši daudzu teorētisku virzienu izveidošanos, provocējuši kritiku no nemarksistiskajiem sociologiem. K. Marksa teorētisko darbu ietekmē veidojušās daudzas neomarksisma teorijas, kuras tālāk sazarojušās un attīstījušās. Viens no šādiem virzieniem ir kritiskā skola (Frankfurtes skola), kurai ir ievērojama nozīme arī mūsdienās. Lielāko ieguldījumu kritiskā virziena attīstībā devuši Herberts Markūze (Herbert Marcuse) un J. Hābermāss. Citu neomarksisma virzienu veido strukturālais marksisms, kura ievērojamākais pārstāvis ir franču filozofs Luijs Altisērs (Louis Althusser). Attīstījusies arī neomarksisma ekonomiskā socioloģija un neomarksisma vēsturiskā skola.

Mūsdienu socioloģiskajām teorijām raksturīga liela daudzveidība, notiek teoriju diferencēšanās. Tai pašā laikā veidojas jauni teoriju virzieni, kuri integrē dažādus izpētes laukus. Virzienu daudzveidību raksturo Starptautiskās sociologu asociācija izveidotās 56 pētnieciskās komitejas. Divsējumu rokasgrāmatā par 21. gs. socioloģiju “Socioloģija 21. gs. Rokasgrāmata” (21st Century Sociology. A reference Handbook, 2006) aplūkoto socioloģijas virzienu skaits tuvojas simtam. Kā atsevišķus jaunus virzienus autori izdala, piemēram, terorisma socioloģiju, vardarbības socioloģiju, draudzības socioloģiju, nāves un miršanas socioloģiju.

Mūsdienās socioloģijā nepastāv viena dominējoša teorija. Jaunas teorijas veidojas, izmantojot klasiķu (K. Marksa, M. Vēbera, E. Dirkema, Dž. H. Mīda) idejas. Piemēram, mūsdienu socializācijas teorijas bieži balstītas Dž. H. Mīda idejās. Salīdzinošajā vēsturiskajā socioloģijā plaši tiek izmantotas K. Marksa un M. Vēbera teorijas. Mūsdienu reliģijas socioloģijas autori parasti atsaucas uz E. Dirkema atziņām.

Jauni starpdisciplināri socioloģiskās izpētes virzieni veidojas, arī apvienojot vairākas nozares, piemēram, tehnoloģiju un vides socioloģija, geju, lesbiešu, homoseksuālistu socioloģija, viktimoloģija (nozieguma upuru uzvedības pētīšana).

Mūsdienu socioloģiskajām studijām raksturīga starpdisciplinaritāte. 20. gs socioloģisko pētījumu sasniegums ir arī longitudinālie pētījumi, kas paredz atkārtotus vienu un to pašu cilvēku pētījumus un sniedz iespējas izzināt pārmaiņas, kas notikušas noteiktā paaudzē noteiktā laika posmā. Nozīmīgu ieguldījumu mūsdienu socioloģijas attīstībā sniedz starptautiskie salīdzinošie pētījumi, piemēram, Eiropas vērtību pētījums (European Values study, EVS), Pasaules vērtību pētījums (World Values study, WVS), Eiropas sociālais pētījums (European Social Survey, ESS), Starptautiskā Sociālā pētījuma programma (International Social Survey Programme, ISSP).

Socioloģijas kā zinātnes institucionalizāciju sekmēja socioloģisko asociāciju veidošanās. Pirmās tika izveidotas Amerikas un Vācijas asociācijas: Amerikas sociologu asociācija (American Sociological Association) dibināta 1905. gadā, tā izdod desmit akadēmiskus žurnālus. Prestižākais no tiem ir American Sociological Review (kopš 1936. gada). Vācu sociologu asociācija (Deutsche Gesellschaft für Soziologie, DGS) dibināta 1909. gadā. 1949. gadā izveidojās Starptautiskā Sociologu asociācija. 1992. gadā dibināta Eiropas sociologu asociācija (European Sociological Association, ESA). Britu sociologu asociācija (British Sociological Association) dibināta 1951. gadā. Mūsdienās vairumā valstu ir sociologu asociācijas.

Mūsdienās katrā universitātē ir socioloģijas departamenti, kuros notiek ne tikai studijas, bet arī daudzpusīga pētnieciskā darbība. Pie daudzām universitātēm ir arī dažādu virzienu sociālie pētnieciskie centri.

Pētījumi socioloģijā tiek publicēti vairākos periodiskajos izdevumos. American Journal of Sociology (kopš 1895. gada) ir vecākais akadēmiskās socioloģijas žurnāls ASV (izdod Čikāgas Universitāte, University of Chicago). Eiropā 1888.‒1933. gadā iznāca pirmais vācu mēnešraksts sociālajās zinātnēs Archiv für Sozialwissenschaft und Sozialpolitik. Tā izdevēji bija vācu politiķis Edgars Jafe (Edgar Jaffe), vācu ekonomists un sociologs Verners Zombarts (Werner Sombart) un M. Vēbers. Starptautiskā Sociologu asociācija izdod žurnālus Current Sociology (kopš 1952. gada) un International Sociology (kopš 1986. gada). Eiropas sociologu asociācija izdod žurnālu European Societies (kopš 1999. gada). Britu sociologu asociācija izdod žurnālus Sociology Journal (kopš 1951. gada), Work, Employment and Society Journal (kopš 1965. gada) un Cultural Sociology (kopš 1965. gada). Nozīmīgs ir arī britu sociologu žurnāls British Journal of Sociology (kopš 1950). To izdod Londonas Ekonomikas skola (London School of Economics). Populārākie vācu žurnāli ir Zeitschrift für Soziologie (kopš 1971. gada) un Berliner Journal für Soziologie (kopš 1991. gada; izdod Berlīnes Humboltu Universitāte, Humboldt-Universität zu Berlin).

Franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) teorijai raksturīgi centieni pārvarēt pretnostatījumu starp objektīvismu un subjektīvismu. P. Burdjē kritizējis funkcionālistus un strukturālistus par subjektīvo struktūru nozīmes pārspīlēšanu un aģentu (piemēram, indivīda) aktīvās lomas nenovērtēšanu. P. Burdjē kritizējis arī fenomenologus un simboliskos interakcionistus, kas koncentrējas uz aģentiem, bet ignorē struktūras. P. Burdjē uzsvēris dialektisku mijiedarbību starp objektīvajām struktūrām (grupām, kopienām u. c.) un subjektīvajiem fenomeniem (indivīdiem). Kā dialektisku šīs mijiedarbības rezultātu P. Burdjē uzlūko praksi. Saikni starp subjektīvismu un objektīvismu P. Burdjē veido, izmantojot jēdzienus habitus un “lauks”. Habitus ir mentālas struktūras, ar kuru palīdzību indivīdi uztver, izprot un novērtē sociālo pasauli. Lauks ir attiecību tīklojums, kas pastāv neatkarīgi no indivīda apziņas un gribas. Sociālajā pasaulē pastāv dažādi lauki (mākslinieciski, reliģiski, ekonomiski). Aģentu pozīciju laukā nosaka kapitāls (ekonomisks, sociāls, kultūras, simboliskais).

Socioloģijā nozīmīgi arī E. Gidensa pētījumi. E. Gidenss pievērsies gan klasisko socioloģisko teoriju pārvērtēšanai, gan arī piedāvājis savu sociālo zinātņu metodoloģiju. E. Gidenss pievērsies mūsdienīguma (modernity) izpētei. Viņa interešu lokā ir tādi jautājumi kā riska sabiedrība, refleksīvā modernizācija, dzīves politika (life politics) un citi.

Vācu sociologs Ulrihs Beks (Ulrich Beck) skaidrojis sabiedrības modernitātes izpausmes. Arī viņš izmanto jēdzienus “riska sabiedrība”, “refleksīvā modernitāte”, “nenoteiktība”.

Polijas ebreju izcelsmes sociologs Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman) pēta saikni starp modernitāti, birokrātiju, racionalitāti un sociālo izslēgšanu. Z. Baumans pievērsies arī modernitātes un konsumerisma (patērniecība) mijiedarbībai. Viņš socioloģijas teorijā ieviesis jēdzienu “plūstošā modernitāte” (liquid modernity), kas skaidro modernitātes nepastāvīgo dabu.

Franču sociologs un filozofs Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard) analizējis patērētāju sabiedrību, piešķīris jaunu izpratni tādiem jēdzieniem kā “simulācija”, “simulakrs”, “hiperreālais”. Ž. Bodrijārs analizējis zīmes kā patēriņa sastāvdaļu. Viņš parādījis ‒ patērētāja sabiedrības cilvēks tik lielā mērā ietekmējies no reklāmu un masu mediju vēstījumiem, ka vairāk nekā lietas patērē tēlus, ideālus, fantāzijas un stilus. Savu identitāti indivīdi konstruē reklāmu un masu mediju ietekmē. Lielu popularitāti guvis Ž. Bodrijāra darbs “Simulakri un simulācija” (Simulacra and Simulation, 1981).

Amerikāņu sociologs Grejs Alans Fains (Gray Alan Fine) pēta sociālās kultūras visdažādākās izpausmes, piemēram, fantāzijas spēles, urbānos stāstus, tostarp leģendas, kas saistītas ar 11. septembri un terorismu, restorānu kultūru, sporta spēļu komandu un citas mūsdienu sabiedrības radītas kultūras izpausmes. G. Fains atklājis, kā sociālās sistēmas, kurās mēs dzīvojam, rada un ietekmē ekspresīvo kultūru (stāstījumus, rituālus, sportu, mākslu, amata prasmes, izrādes, muzicēšanu un tā tālāk). G. Fains savos darbos skaidrojis, kāda nozīme sabiedrības dzīvē ir dažādu kultūras kopienu ikdienas stāstiem un leģendām, kādas nozīmes tās piešķir mūs kopīgajai pieredzei.