Mūzikas socioloģija var tikt interpretēta arī kā muzikoloģijas apakšnozare (sociomuzikoloģija). Praktiskā nozīmē tie ir sinonīmi. Gan mūzikas socioloģijas, gan sociomuzikoloģijas galvenais pētniecības objekts ir abpusējās attiecības starp pārmaiņām sabiedrībā un pārmaiņām mūzikas radīšanā, tās patēriņā un vērtējumā starp dažādām sabiedrības grupām, šķirām un indivīdiem. Mūzikas socioloģija nereti tiek uzskatīta par radniecīgu pētniecības lauku etnomuzikoloģijai, it sevišķi attiecībā uz tādām tēmām kā mūzikas sociokulturālās funkcijas un tās loma identitāšu veidošanā un to sociālajā atražošanā. Atšķirībā no etnomuzikoloģijas mūzikas socioloģija parasti nekoncentrējas uz pasaules tautu tradicionālo mūziku. Tajā primārā ir klasiskās un modernās populārās mūzikas sociālā pētniecība. Neskatoties uz to, abi pētniecības virzieni kopš 20. gs. 90. gadiem ir kļuvuši starpdisciplināri gan pētījumu metožu, gan arī izmantoto teoriju ziņā, bieži vien iekļaujot sociālās antropoloģijas, sociālās psiholoģijas, kultūras studiju un komunikācijas zinātnes pielietojumu.

Mūzikas socioloģija ļauj analizēt dažādus sociālos fenomenus un problēmas, balstoties uz vienu no gandrīz jebkurā sabiedrībā esošajām kultūras praksēm vai mākslas veidiem – mūziku. Tas ļauj šo socioloģijas apakšnozari izmantot dažādos sociokulturālos kontekstos un dažādu tēmu pētniecībā. Ar makrosocioloģisko pieeju iespējams pētīt mūzikas radīšanu un pavairošanu, kas tā sauktajās industriālās sabiedrībās ir saistīta ar ekonomiku un kultūras industriju darbību (mūzika kā prece); sabiedrības sociālo stratifikāciju, kas var izpausties gan mūzikā kā praksē, gan mūzikas patēriņā (mūzika kā sociālās nevienlīdzības un dažādu sociālo šķiru atšķirību izpausme). Ar makrosocioloģisko pieeju var pētīt arī dažādu etnisko grupu savstarpējās attiecības, atrodoties vienā valstī un nācijā (mūzika kā informācijas telpas sastāvdaļa un etnisko un nacionālo identitāšu elements); mūzikas izmantošanu sociālajās kustībās un kā piederību subkultūrām jeb sociomuzikālajām kopienām (mūzika kā kolektīvo identitāšu sastāvdaļa un globalizācijas un glokalizācijas procesu atspulgs) citu sociālās pētniecības tēmu starpā. Mikrosocioloģiskā aspektā mūzikas sociālā analīze bieži tiek izmantota, lai pētītu identitāšu veidošanos un to sociālo atražošanu indivīdu subjektīvajā līmeni (mūzika kā identitātes paušana ikdienas saskarsmē), kā arī mūzikas funkcijas personu ikdienas dzīvē un personīgajās aktivitātēs (mūzika un tās praktiskais pielietojums ikdienā). Abas pētniecības perspektīvas ‒ mikrosocioloģiskā un makrosocioloģiskā ‒ ir abpusēji papildinošas, lai analizētu mūziku kā sociālu fenomenu un tās sociokulturālos pielietojumus gan indivīda, gan kolektīvā līmenī, kas atspoguļo dažādus sabiedrības strukturālos elementus un procesus.

Pirmie sociologi, kuri interesējās par mūziku kā svarīgu sabiedrības sastāvdaļu un pētniecības objektu, ir Georgs Zimmels (Georg Simmel), Makss Vēbers (Max Weber) un Alfrēds Šics (Alfred Schütz), kuru darbi 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, lai gan neregulāri, tiek uzskatīti par mūzikas socioloģijas pirmsākumiem. Pārsvarā tās bija teorētiskas esejas, balstītas uz filozofiski socioloģiskiem pieņēmumiem. G. Zimmels 19. gs. beigās argumentēja, ka mūzika, tāpat kā verbālā valoda, ir komunikācijas veids ar tās pirmsākumiem cilvēku primāro emociju izteiksmē, tādējādi mūzikas tonalitāšu un struktūru variācijas dažādās kultūrās atspoguļo šo sociālo grupu apgūtās emocijas un to pārvaldīšanu. M. Vēbers 20. gs. sākumā, balstoties uz tonalitāšu struktūru atšķirībām dažādu tautu un kultūru mūzikā, uzskatīja, ka klasiskās mūzikas attīstība rietumu kultūrā ir balstīta uz tonalitāšu struktūru racionalizēšanu, kas atspoguļojas arī rietumu sabiedrību institūciju attīstībā, kā, piemēram, birokrātijas un kapitālisma sistēmās. A. Šica veiktā operu analīze tiek uzskatīta par pirmo mūzikas pētījumu no sociālās fenomenoloģijas perspektīvas, kas ir balstīta uz cilvēka apziņu un intersubjektivitāti kā sociālās realitātes veidojošajiem pamatelementiem. 

20. gs. 30. un 40. gados Frankfurtes skolas kritiskās teorijas pārstāvis Teodors Adorno (Theodor Adorno) tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem autoriem, kas definēja mūzikas socioloģiju kā tematisku virzienu sabiedrības socioloģiskai analīzei. Savos teorētiska rakstura darbos T. Adorno balstījās marksisma teorijā, uztverot mūziku kā sabiedrības ekonomiskās struktūras atspulgu un kritizējot modernās populārās mūzikas triviālismu un fetišizāciju, kas to pārvērš par merkantilu preci, un masu kultūras un kultūras industriju ietvaros interpretējot to kā kapitālisma sistēmas pastāvēšanai nepieciešamo “viltus apziņas” (false consciousness) radītāju.

20. gs. 70. gados gan Eiropā, gan arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) attīstījās interese par mūzikas sociālo pētniecību, it īpaši par dažādu sociālo šķiru un to nevienlīdzības atspoguļošanos mūzikas gaumē. Mūzikas gaumes kā simbolisks sociālās izslēgšanas mehānisms bieži vien tika pētītas no vēsturiskās perspektīvas, analizējot, kā augstās statusa grupas jeb elites ar klasiskās mūzikas praksi un patēriņu sevi rāda ne tikai kā ekonomiski dominējošas, bet arī kā “labas gaumes” iemiesojumus vai arī kulturāli un morāli pārākas. Bez Pola Dimadžo (Paul DiMaggio) un Viljama Vēbera (William Weber) darbiem par vienu no, iespējams, slavenākajiem kļuva kultūras socioloģijas teorētiķa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) pētījums par gaumju atšķirībām (tostarp arī mūzikas) franču sabiedrībā. P. Burdjē ieguldījums mūzikas gaumju pētniecībā parādīja, ka mūzikas gaumes nerodas dabisku iemeslu dēļ, bet gan drīzāk ir saistītas ar sociālo atšķirību un nevienlīdzības uzturēšanu. P. Burdjē izvirzīja teoriju, ka sabiedrības valdošā šķira, izmantojot sev iegūtos kapitāla veidus, rada nosvēršanos uz tā sauktās augstās kultūras patēriņu, lai tādējādi atšķirtos no zemākiem sociālajiem slāņiem. Šādā veidā gaumes tiek socializētas arī citu šķiru vidū, veicinot to tālāku sociālo atražošanu starp dažādām paaudzēm.

Tajā pašā laikā savu attīstību sāka mākslas pasauļu perspektīva, kuras uzmanības centrā ir mūzikas radīšana un mūziķu savstarpējā saskarsme. Viens no šīs perspektīvas pirmajiem nozīmīgajiem pārstāvjiem ir Hovards Bekers (Howard Becker), kurš analizēja ierobežojumus, ar kādiem saskaras dānshola mūziķi Lielbritānijā nestabilo karjeru, zemo prestižu un publikas vienaldzīguma pret mūziķu estētiskajām ambīcijām dēļ. H. Bekers vēlāk arī konceptualizēja radošuma ierobežojumus, kas izriet no mūzikas veidošanas kolektīvā rakstura un konvencijām, kas nosaka šādus kolektīvos centienus. Paralēli mākslas pasauļu pieejai sākās arī modernās populārās mūzikas žanru institucionalizācijas pētniecība, dēvēta arī par kultūras ražošanas pieeju, kas ir saistīta ar modernās mūzikas industrijas attīstību, mūzikas žanru veidošanos un to klasifikāciju mūzikas tirgus nolūkiem. Par vienu no kultūras ražošanas perspektīvas attīstītājiem tiek uzskatīts amerikāņu sociologs Ričards Pītersons (Richard Austin Peterson).

Turpmākajās desmitgadēs mūzikas socioloģija kļuva par vienu no empīriskās pētniecības virzieniem kultūras socioloģijā un mākslas socioloģijā, tematiskajās līnijās arvien vairāk koncentrējoties uz popmūzikas, rokmūzikas un citu modernās populārās mūzikas žanru sociālo aspektu analīzi, kas atspoguļoti brita sociologa Saimona Frita (Simon Webster Frith) darbos. Mūzikas socioloģija kļuva arī arvien vairāk starpdisciplināra gan pielietoto metožu, gan arī teorētisko pieeju ziņā, iekļaujot mikrosocioloģijas perspektīvas, it sevišķi simbolisko interakcionismu. Šis paradigmas pavērsiens lielā mērā bija saistīts ar kultūras studiju integrāciju socioloģiskajā pētniecībā. Šajā ziņā nozīmīgi bija Birmingemā esošā Laikmetīgās kultūras studiju centra (Centre of Contemporary Cultural Studies) paspārnē veiktie pētījumi par mūzikas lomu jauniešu grupu kolektīvo identitāšu izveidē. Par vienu no atpazīstamākajiem šī stila pētījumiem kļuva Pola Vilisa (Paul Willis) darbs par motociklistu un hipiju jauniešu grupām, kurā, izmantojot etnogrāfisko lauka darba metodi, tika aprakstīts, kā šie jaunieši izmanto mūziku, lai formulētu gan savu priekšstatu par sevi, gan arī savas darbības un to jēgas izskaidrojumu. 

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā mūzikas socioloģijā īpaši dominē mūzikas scēnu pētniecība, kas agrāk bija pazīstamas kā noteiktu mūzikas žanru un vizuālas estētikas subkultūras, nereti uzsvaru liekot uz estētiku pētniecību, kā arī uz dzimumu sadalījumu, attiecībām un nevienlīdzību šo scēnu struktūrās.

Starptautisku atzinību gūst britu socioloģe Tia Denora (Tia DeNora) ar saviem darbiem par mūzikas pielietojumu cilvēku ikdienas dzīvē un klausīšanās paradumiem, kā arī mūzikas izmantošanu garīgās veselības terapijā. Pētījumos arvien biežāk tiek izmantota mikrosocioloģiskā pieeja, it sevišķi darbos par mūzikas nozīmi un funkcijām personu ikdienā un dažādu identitātes aspektu veidošanā. Šim nolūkam mūzikas socioloģijā arvien vairāk tiek izmantotas sociālās psiholoģijas un komunikāciju zinātņu atziņas, it īpaši diskursa analīze un lietojuma un apmierinājuma teorija, kas balstās uz pieņēmumu, ka cilvēki izvēlas un klausās mūziku, lai apmierinātu savas konkrētas vēlmes un vajadzības. Mūzikas sociālas pētniecības laukā šo teoriju savos darbos izmantojuši Eidriens Norts (Adrian North) un Deivids Hārgrīvss (David Hargreaves).

No kultūras ražošanas pieejas plašu pētniecības lauku paver mūzikas digitalizācija, straumēšanas platformu un sociālo mediju straujā popularitāte, kas būtiski izmaina mūzikas industrijas darbošanos, mūzikas tirgu, izplatīšanu un patēriņu.

Mūzikas socioloģijas pirmsākumos kā galvenā pētniecības metode tika izmantota etnoloģijas un etnomuzikoloģijas akadēmiskās literatūras analīze, uz kuras pamata tika veidoti vairāki teorētiski pieņēmumi. Vēlākās mūzikas socioloģijas attīstības fāzes raksturo empīriska pētniecība, kurā dominē gan kvantitatīvās pētīšanas metodes (aptaujas, statistikā analīze), gan arī kvalitatīvās (padziļinātās intervijas, grupu intervijas, vēsturiskā metode, biogrāfiskā metode, līdzdalīgie novērojumi un gadījumu analīze), nereti arī kombinējot gan kvantitatīvos, gan kvalitatīvās metodes.

Starptautiskā Populārās mūzikas pētījumu asociācija (International Association for the Study of Popular Music) ir 1981. gadā S. Frita dibināta starptautiska organizācija ar mērķi veicināt izpēti, stipendijas un analīzi populārās mūzikas jomā. Amerikas Muzikoloģijas biedrība (The American Musicological Society) dibināta 1934. gadā kā bezpeļņas organizācija, lai veicinātu pētniecību dažādās mūzikas jomās.

IASPM Journal (kopš 2010. gada) ir Starptautiskās Populārās mūzikas pētījumu asociācijas izdots akadēmisks žurnāls. Šīs asociācijas ASV nodaļa izdod akadēmisku žurnālu Journal of Popular Music Studies (kopš 1988. gada), kā arī žurnālu Popular Music and Society (kopš 1971. gada), kas atvērts vēsturiskām, teorētiskām, kritiskām, socioloģiskām un kultūras pieejām populārās mūzikas pētniecībā.

Horvātijas Muzikoloģijas biedrība (Hrvatsko muzikološko društvo) kopš 1970. gada izdod žurnālu International Review of the Aesthetics and Sociology of Music. Žurnāls piedāvā zinātniskus rakstus par mūzikas estētiku, mūzikas socioloģiju, mūzikas sociālo vēsturi un ideju vēsturi mūzikā. Amerikas Muzikoloģijas biedrība kopš 1948. gada izdod žurnālu Journal of the American Musicological Society.