Par lauka darbu zinātnē tiek uzskatīta jebkura datu ievākšana, kas notiek ārpus laboratorijas. Etnogrāfiskais lauka darbs raksturīgs tādām zinātnes nozarēm kā antropoloģija, etnogrāfija, etnoloģija un socioloģija, bet pēdējā laikā šo metodi savos pētījumos cenšas izmantot arī citu jomu pārstāvji. Pašu procesu, kad pētnieks veic etnogrāfisko lauka darbu, nereti mēdz dēvēt par etnogrāfiju, tas ir, etnogrāfijas veikšanu. Šājā aspektā cilvēkus, kuri veic etnogrāfisko lauka darbu neatkarīgi no viņu nozares piederības, mēdz dēvēt par etnogrāfiem. Lauka darbus plašākā nozīmē regulāri izmanto arī dažādās bioloģijas apakšnozarēs, socioloģijā, ģeoloģijā, dizainā.

Etnogrāfiskā lauka darba plašākais mērķis ir ievākt vispusīgas ziņas par kādas cilvēku grupas dzīvi kopumā. Tas galvenokārt ir induktīvs process: pētnieks virza pētījumu, sekojot pētāmo cilvēku dzīves aktualitātēm, nevis cenšas pārbaudīt iepriekš pieņemtas hipotēzes. Pilnvērtīgs etnogrāfiskais lauka darbs balstās daudzpusīgā metodoloģijā. Raksturīgākā lauka darba metode ir līdzdalīgais novērojums (participant observation), bet etnogrāfi parasti vāc nepieciešamos datus arī ar citām kvalitatīvajām vai kvantitatīvajām pētniecības metodēm. Jānorāda, ka daļa teorētiķu etnogrāfisko darbu raksturo kā tīri kvalitatīvu vai arī kā tam raksturīgu iezīmi uzsver tā nelielo mērogu. Par etnogrāfiju tiek dēvēts arī ar etnogrāfisko lauka darbu saistīts kādas grupas apraksts. Sociālajās zinātnēs no visām pieejamām pētījuma metodēm etnogrāfiskais lauka darbs ir vienīgais, kura laikā iespējams iegūt izpratni par pētāmās grupas iekšējo (tā dēvēto emisko) perspektīvu.

Latvijas akadēmiskajā tradīcijā etnogrāfiju ir pieņemts aplūkot kā vēstures apakšnozari. Tajā strādājošie pētnieki arī veic etnogrāfisko lauka darbu, bet šī prakse ievērojami atšķiras no šajā šķirklī aprakstītās un mūsdienās vairāk izplatītās izpratnes.

Sistemātiski etnogrāfiskie lauka darbi aizsākās jau līdz ar interesi par vienkāršo cilvēku (tas ir, “tautas”, sengrieķu valodā ἔθνος, ethnos) dzīvesveidu un uzskatiem apgaismības laikmetā. Sākotnēji šī nodarbe galvenokārt saistījās ar atsevišķām interešu jomām (piemēram, folkloras un materiālās kultūras vienību vākšanu). Šajā laikā etnogrāfiskais lauka darbs izpaudās īsāku vai garāku ekspedīciju formā, kad pētnieki ieradās noteiktā galamērķī un samērā īsā laikā centās ievākt informāciju par sev interesējošām tēmām. Ekspedīciju formāta etnogrāfiskais lauka darbs joprojām tiek pietiekami plaši izmantots tādās zinātnes jomās, kurās sociālajam kontekstam ir mazāka loma, piemēram, folkloristikā, materiālās kultūras studijās vai etnomuzikoloģijā.

Etnogrāfiskais lauka darbs mūsdienu metodoloģiskajā izpratnē izveidojās tikai 20. gs. pirmajā pusē un parasti tiek saistīts ar poļu izcelsmes britu antropologa Broņislava Maļinovska (Bronisław Kasper Malinowski) un vācu izcelsmes amerikāņu antropologa Franča Boasa (Franz Uri Boas) vārdu. F. Boass aizsāka ilgtermiņa lauka darba tradīciju 1899. gadā, kad Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Ņujorkā izveidoja antropoloģijas nodaļu. Šeit F. Boass izskoloja veselu etnogrāfu paaudzi, no kuras, iespējams, slavenākā ir Mārgarita Mīda (Margaret Mead). B. Maļinovska karjera aizsākās apmēram pēc 20 gadiem Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolā (London School of Economics and Political Science), un arī viņam bija sekotāji. F. Boass kritizēja tā dēvēto vēsturisko metodi, kas centās spekulēt par kultūru vēsturi, balstoties apsvērumos par mūsdienu sabiedrībās it kā novērojamām “kultūras fosilijām” (cultural survivals). F. Boass un viņa sekotāji būtībā noliedza vēstures rekonstrukciju jēgpilnumu. Tā vietā viņi pievērsās mūsdienu sabiedrības pastāvēšanas principu izzināšanai. F. Boass un B. Maļinovskis uzsvēra tieši ilgtermiņa līdzdalīgo novērojumu kā centrālo metodi etnogrāfiskajā lauka darbā. Kā F. Boass, tā B. Maļinovskis asi vērsās pret tā dēvēto “klubkrēsla antropoloģiju”, ko veica pētnieki, kuri reti saskārās ar pētāmo sabiedrību ikdienas dzīvi un tāpēc bieži izteica secinājumus, kas bija tālu no niansētas izpratnes par aprakstītajām kultūrām. Tā vietā F. Boass un B. Maļinovskis uzsvēra nepieciešamību pēc ilgstošas saskarsmes ar pētāmo sabiedrību, kuras laikā pētnieks pats maksimāli censtos iekļauties cilvēku ikdienas dzīvē. Šajā ziņā klasisks ir B. Maļinovska darbs “Klusā okeāna rietumu daļas argonauti” (Argonauts of the Western Pacific: An Account of Native Enterprise and Adventure in the Archipelagoes of Melanesian New Guinea, 1922), kuru viņš saistīja ar savu vairākus gadus ilgo etnogrāfisko lauka darbu Trobriāna salās.

“Klusā okeāna rietumu daļas argonautos” B. Maļinovskis arī apraksta etnogrāfisko metodi, un šis apraksts lielā mērā ir pamats, no kura attīstījusies mūsdienu etnogrāfija. B. Maļinovskis uzsver, ka lauka darbam ir jābalstās trijos izpētes virzienos: pirmkārt, sabiedrības vispārīgās struktūras aprakstā, kas galvenokārt rodams statistikā un iekļauj arī tādus faktus kā iedzīvotāju sastāvs, radniecības struktūras, paradumi, tradīcijas utt. Tomēr ar šādu metodi nav iespējams raksturot nianses, kas ir nozīmīgas, lai pilnībā izprastu pētāmās sabiedrības dzīvi, tāpēc, otrkārt, liela nozīme ir tam, ko B. Maļinovskis apzīmē ar “ikdienas dzīves netveramību” (imponderabilia of everyday life). Tie ir notikumi un novērojumi, kas saistās ar, piemēram, ķermeņa higiēnu, ēdiena gatavošanas veidiem, strīdiem un salabšanu vai sarunas toni vakarā pie ugunskura. B. Maļinovskis norāda, ka šo uzdevumu var kvalitatīvi veikt vienīgi labi apmācīts etnogrāfs un šādi novērojumi radikāli atšķiras no tūrista vai tāda cilvēka novērojumiem, kurš ikdienā saskaras ar attiecīgo sabiedrību, bet nav ieguvis nepieciešamās sistemātiskā novērojuma prasmes. Treškārt, nepieciešams dokumentēt tipiskos sajūtu, uztveres un domāšanas veidus, iegaumējot, piemēram, izteicienus un runu kopumā, stāstus un leģendas.

Etnogrāfiskais lauka darbs ir raksturīgs arī kvalitatīvajai socioloģijai un ir cieši saistīts ar tā dēvēto Čikāgas socioloģijas skolu 20. gs. 20.–50. gados. Spilgtākās personas Čikāgas skolas attīstībā bija Roberts Pārks (Robert Ezra Park) un Ernests Bērdžess (Ernest Watson Burgess), kuri izmantoja līdzdalīgo novērojumu, lai pētītu pilsētās notiekošo ikdienas mijiedarbību un tādējādi iegūtu sistemātisku izpratni par tās dabu. Paši pētnieki gan savu darbu nereti sauca par gadījuma izpēti (case study). Paralēli Čikāgas skolai 20. gs. 20. un 30. gados socioloģijā popularitāti ieguva arī tā dēvētā kopienas pētījumu kustība (community study movement), kas pievērsās nelielu pilsētu un ciematu pētniecībai Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), tās zināmākais darbs ir Roberta (Robert Staughton Lynd) un Helēnas Lindu (Helen Merrel Lynd) pētījums par Midltonu. Arī slavenais franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) daļu nozīmīgāko pētījumu balstīja etnogrāfiskajā lauka darbā, ko viņš veica Alžīrijā.

Lai gan politikas zinātne galvenokārt izmanto kvantitatīvo metodoloģiju, daži ietekmīgi šīs jomas pārstāvji pētījumus balstījuši etnogrāfiskajā darbā, piemēram, Džeimss Skots (James C. Scott).

Sākot ar 20. gs. otro pusi, etnogrāfiskais lauka darbs arvien vairāk ienāca dažādās jomās un dažviet attīstījās samērā neatkarīgi no antropoloģijas un socioloģijas etnogrāfiskajām tradīcijām. Tā, piemēram, kultūras studijas sāka skatīt savus pētījuma objektus sociālajā kontekstā un ar etnogrāfijas palīdzību pētīt kultūras patēriņu un auditoriju uzvedību. Etnogrāfijai kļūstot arvien populārākai citu jomu vidū (piemēram, ģeogrāfijā, psiholoģijā, mārketingā un ekonomikā), arī lauka darba kā metodes robežas paplašinās. Tāpēc mūsdienu pētnieciskajā praksē dažādi pētnieki ar terminu “etnogrāfiskais lauka darbs” var saprast atšķirīgas parādības.

Tā kā etnogrāfiskā lauka darba pamatā ir pētnieka un pētāmās grupas intīma integrācija un savstarpēja uzticēšanās, to ir gandrīz neiespējami veikt ar lielām pētnieku grupām. Tāpēc lielākā daļa etnogrāfu strādā vienatnē. Retumis etnogrāfi dodas laukā ar savu ģimeni, kas pētniekiem var pavērt jaunus integrācijas un izziņas kanālus. Jomās, kurās līdzdalīgais novērojums ir sekundārs (piemēram, folkloristikā un materiālās kultūras studijās), etnogrāfiskais lauka darbs var tikt veikts arī pētnieku grupā īsākas ekspedīcijas formātā.

Tas, ka etnogrāfiskā lauka darba centrā ir pats pētnieks, ir izraisījis ne mazumu debašu par etnogrāfiskā darba objektivitāti un reizēm radījis intensīvus konfliktus starp dažādu pētnieku radikāli atšķirīgajām pieejām etnogrāfijai. Viens no zināmākajiem šādas situācijas piemēriem ir M. Mīdas un Dereka Frīmena (John Derek Freeman) sadursme par Samoa salu meiteņu seksuālās dzīves interpretāciju.

Sākot ar 20. gs. 60. gadiem, feministiskā antropoloģija pievērsa uzmanību dzimtes aspektam etnogrāfiskajos lauka darbos, uzsverot, ka absolūto vairākumu 20. gs. pirmās puses etnogrāfisko pētījumu ir veikuši vīrieši un viņu galvenie vietējie informācijas sniedzēji (literatūrā dēvēti gan par informantiem, gan par pētījuma dalībniekiem) ir bijuši vīrieši. Tādējādi gan pats analizējamais materiāls ir bijis nepilnīgs (tas galvenokārt bijis par to, ko dara un saka vīrieši), gan arī to ietekmējusi pētnieku vīriešu identitātes noteiktā perspektīva. Šī kritika lika pamatus daudz plašākai sieviešu līdzdalībai etnogrāfiskā darba veikšanā.

Sākot ar 20. gs. 70. gadiem, pētniekiem arvien vairāk pievēršoties plašāku procesu aprakstiem (piemēram, Ērika Volfa (Eric Robert Wolf) definētajām pasaules sistēmām), arī viņu etnogrāfiskais darbs pārkāpa šaurās ģeogrāfiskās robežas. Šādu pieeju 20. gs. 80. gadu vidū antropologs Džordžs Markuss (George Emanuel Marcus) nodēvēja par daudzvietu (multi-sited) etnogrāfiju. Šāda veida etnogrāfiskais darbs vairs nenotiek vienā vietā, bet ar to tiek izsekots līdzi kādas plašākas (reģionālas vai pat globālas) kopienas dzīvei. Piemēram, tiek aprakstītas priekšmetu, metaforu, stāstu u. c. plūsmas cauri dažādām vietām vai arī tiek pētīta kādas digitālas vai virtuālas kopienas dzīve.

Ar etnogrāfisko lauka darbu saistītajās teorētiskajās diskusijās ne mazums uzmanības pievērsts neizbēgamajai subjektivitātei, kas izriet no etnogrāfiskā lauka darba centrētības ap pašu pētnieku. Koloniālisma kritikas gaismā ir vētīts gan tas, ka liela daļa etnogrāfisko pētījumu ir tikuši veikti koloniālisma varai pakļautajās sabiedrībās, bieži vien nepievēršot īpašu uzmanību pašu pētāmo cilvēku vēlmēm, gan tas, ka jautājumi, par kuriem pētnieki ir interesējušies (piemēram, radniecība vai reliģija), ir uzspieduši etnogrāfiskajai analīzei kategorijas, kuras pastāv pētnieku (galvenokārt Eiropas un Ziemeļamerikas) sabiedrībās, bet, iespējams, nav piemērotas, lai adekvāti aprakstītu citas sabiedrības.

Antropologu vidū etnogrāfijas metodoloģiskās kritikas apogejs saistās ar postmodernisma laikmetam raksturīgo dekonstrukciju. Tā saucamās “kultūras rakstīšanas” (writing culture) diskusijas 20. gs. 80. gadu vidū koncentrējās uz etnogrāfiskā darba pretenzijām uz objektivitāti, uzsverot pētnieka iepriekšējās pieredzes un kultūras bagāžas ietekmi uz rakstīšanas rezultātā topošo tekstu. Kritikai tika pakļauta antropoloģijā izplatītā prakse pētīt “citus”, uzsverot šīs prakses hierarhisko dabu. Daļēji šīs kritikas dēļ pēdējās desmitgadēs arvien vairāk etnogrāfisko pētījumu antropoloģijā tiek veikti sabiedrībās, no kurām pētnieki ir cēlušies paši.

Etnogrāfijas pētīšana savās sabiedrībās ir raksturīga zinātnes nozarēm, kuras specifiski orientējas uz savas sabiedrības izpēti. Tas ir raksturīgi, piemēram, folkloras pētījumiem, etnogrāfijai un etnoloģijai Centrālajā un Austrumeiropā. Arī antropologi daudzās sabiedrībās ārpus Rietumiem bieži vien pēta paši savas sabiedrības. Varētu pieņemt, ka ar “kultūras rakstīšanu” saistītā kritika uz viņiem attiektos mazāk. Tomēr arī šajās situācijās netiek novērsta nedz potenciālā “cita” pētīšana, nedz iespēja, ka pētnieks izmanto privileģētās pozīcijas.

Tajā pašā laikā mūsdienu etnogrāfi kritizē radikālo un ierobežojošo skatījumu uz etnogrāfisko darbu, norādot, ka, veicot lauka darbu svešā vietā, starp nepazīstamiem cilvēkiem, etnogrāfs diez vai atrodas privileģētā stāvoklī. Daudz biežāk pētniekam nākas paļauties uz pētāmo cilvēku atbalstu un labvēlību.

Etnogrāfiskais lauka darbs tātad ir kvantitatīvo un kvalitatīvo metožu kopums un būtībā iekļauj jebko, kas palīdz izprast pētnieku interesējošos jautājumus. Visbiežāk starp kvantitatīvajām metodēm ir sastopama aptauja, vietējās sabiedrības tautas skaitīšana un citi statistikas dati, etogrammu (ethogram) veidošana, laika sadalījuma pētījumi. Starp kvalitatīvajām metodēm galveno vietu ieņem līdzdalīgais novērojums, kurā iekļautas arī neformālas sarunu tipa intervijas un ikdienišķu, spontānu notikumu novērojumi. Etnogrāfi var veikt arī dažādas formālas intervijas, no kurām izplatītākā ir nestrukturēta dziļā intervija, bet tiek izmantotas arī daļēji strukturētās un strukturētās intervijas. Turklāt etnogrāfi informāciju mēdz iegūt no arhīviem un dažādu veidu medijiem. Tā kā etnogrāfiskais lauka darbs galvenokārt ir induktīvs un dati tiek ievākti to “dabiskajā” vidē, pētījuma gaita parasti nav strikti strukturēta, tas ir, pētnieki seko notikumu attīstībai, nevis uzspiež savu pētniecisko rāmi.

Lai iegūtu ziņas par dzīvi tās parastajā izpausmē (nevis tādu, kādu to cilvēki, piemēram, vēlētos prezentēt svešiniekiem), pētniekam ir nepieciešams, pirmkārt, kļūt par pētāmās sabiedrības ikdienišķu parādību, tas ir, panākt, lai cilvēki nepievērstu viņam nekādu īpašu uzmanību, izturētos un runātu tāpat, kā to dara ikdienā. To ir iespējams izdarīt tikai ilgākā laika posmā un pakāpeniski. Otrkārt, pētniekam nepieciešams apgūt pētāmo cilvēku valodu (arī ikdienā lietoto vernakulāru vai profesionālo žargonu), lai varētu piedalīties viņu ikdienā un izprast sarunu un notikumu būtību.

Viens no etnogrāfiskā lauka darba un līdzdalīgā novērojuma uzdevumiem ir veidot izpratni par to, kā uz pasauli un notikumiem skatās pētāmās sabiedrības pārstāvji. Šajā ziņā antropoloģijā tiek runāts par tā saucamo etisko (nejaukt ar ētisko) un emisko perspektīvu. Etiskā perspektīva ir sabiedrībai nepiederoša ārēja analītiķa skatījums. Savukārt emiskā perspektīva ir tā, ko izmanto sabiedrības pārstāvji paši. Šie divi skatījumi ne vienmēr sakrīt un reizēm var būtiski atšķirties. Ilgais laiks, ko pētnieks pavada kopā ar attiecīgās sabiedrības pārstāvjiem, piedaloties viņu ikdienas dzīvē, sistemātiski viņus vērojot un klausoties, ko un kā viņi pārspriež, ļauj pētniekam maksimāli pietuvoties emiskajai perspektīvai. Neviena cita pētījumu metode šādu iespēju nesniedz.

Ilgais laiks, ko pētnieks pavada lauka darbā, ļauj arī ievērot atšķirības starp teikto un darīto. Tāpēc, lai gan etnogrāfiskajā lauka darbā mēdz izmantot arī formālas intervijas vai anketēšanu, šādi iegūtā informācija parasti tiek triangulēta ar novērojumiem par cilvēku reālo rīcību.

Etnogrāfiskajā lauka darbā izmantotā pētnieka dalība līdzdalīgā novērojumā var atšķirties tās intensitātē. Darbs var variēt galvenokārt no vērošanas (piemēram, pavadot laiku dzelzceļa stacijā, fiksējot ceļotāju darbības, bet aktīvi neiesaistoties notikumu attīstībā) līdz pilnīgai iesaistei notikumos. Reizēm novērojama arī pilnīga pētnieka iekļaušanās pētāmajā sabiedrībā, kuras rezultātā pētnieks sāk identificēties ar to vai pat atsakās no pētnieka identitātes. Šādu parādību mēdz dēvēt par “kļūšanu par iezemieti” (going native). Šajā galējībā pētnieks nopietni riskē zaudēt kritiskas analīzes spējas.

Etnogrāfiskajā lauka darbā pētniekam ir jāspēj uzticami fiksēt iegūto informāciju. Tehnikas un tehnoloģijas, kuras tiek izmantotas, var atšķirties atkarībā no situācijas, pētnieka pārliecības un pētāmās problēmas. Informāciju var fiksēt rakstveidā (ar lauka piezīmēm analogā vai digitālā formātā), audio vai video ierakstos, fotogrāfijās. Lauka piezīmes ir visizplatītākais datu fiksēšanas paņēmiens. Lai gan šajā ziņā nav viena pieņemta standarta, tomēr lauka piezīmes var iedalīt vairākos veidos, kuri parasti tiek lietoti vienlaikus: lauka žurnāls (svarīgāko notikumu un faktu tveršanai); ātrās piezīmes (“skricelējumi”) – ātras piezīmes, kuru mērķis ir dienas laikā izveidot vietturus, kas palīdz atcerēties, kas ir noticis; izvērstas lauka piezīmes, kas balstās ātrajās piezīmēs un ir maksimāli detalizēts naratīvs par dienas notikumiem; lauka dienasgrāmata, kas ir domāta pētnieka iekšējam dialogam. Pēdējā ir jo īpaši nepieciešama, ja etnogrāfs ilgstoši dzīvo atrauti no ierastās vides.

Etnogrāfiskā lauka darba galvenais pētnieciskais instruments tomēr ir pats pētnieks, viņa atmiņa un analītiskais prāts, kas spēj apkopot veselumā dažādajās piezīmēs pierakstītos pieredzes fragmentus. Tāpēc ir problemātiski lauka piezīmes analizēt kādam citam pētniekam, jo tam trūkst personīgās pieredzes, kura ir būtiska emiskās perspektīvas iegūšanai.

Etnogrāfiskā lauka darba veikšana savā ziņā līdzinās ikdienas dzīvei, kurā cilvēki skatās, klausās un piedalās notiekošajā. Tomēr etnogrāfiskā darba kvalitatīvai veikšanai etnogrāfam jābūt sagatavotam teorētiski (lai spētu samanīt procesus, kuriem ir vērts pievērst uzmanību) un praktiski (lai spētu novērojumus kvalitatīvi fiksēt). Tādējādi lauka darbu nav iespējams atraut no teorētiskajām diskusijām.

Balstoties iepriekš minētajā kritikā, pēdējās desmitgadēs ārkārtīgi liela uzmanība ir tikusi pievērsta ētikas jautājumiem, veicot etnogrāfisko lauka darbu. Viens no būtiskākajiem principiem ir nenodarīt ļaunumu pētāmajiem cilvēkiem. Etnogrāfiem ir stingri jāizvērtē, vai un cik daudz no iegūtajām zināšanām paust publiski. Pētījuma dalībnieku pilnīga vai daļēja anonimizācija ir ierasta prakse etnogrāfiskajās atskaitēs. Ētisku apsvērumu dēļ lielākā daļa etnogrāfu atturas no sadarbības ar militārajiem dienestiem, jo uzskata par neiespējamu pētīt kādu sabiedrību tās ienaidnieku uzdevumā un vienlaikus nenodarīt tai ļaunumu. Ētiskas lauka darba prakses būtisks elements ir pētnieka atklātība attiecībā uz pašu pētījuma faktu un pētnieka identitāti, tas ir, lauka darba veicējam ir jābūt maksimāli atklātam par savu darbu un mērķiem.

Tomēr pēdējo desmitgažu vispārējā virzība uz personas datu aizsardzību lielā mērā ir apgrūtinājusi etnogrāfiskā lauka darba standarta prakses, kuru pamatā bieži vien ir negaidītas tikšanās, neformālas sarunas un vispārīgi novērojumi. Šādos apstākļos, piemēram, tā dēvētās “informētās piekrišanas” iegūšana ne tikai nav iespējama, bet arī varētu apdraudēt paša pētījuma veikšanu, piemēram, sensitīvās situācijās vai pētot cilvēkus, kuri ir apdraudētā stāvoklī.

Digitālo “pasauļu” attīstība ir pavērusi jaunas iespējas arī etnogrāfiskajiem pētījumiem. Digitālie etnogrāfi lielākoties veic lauka darbu, neatejot no datoru ekrāniem, bet viņi izmanto tās pašas pamatprasmes, kuras izmanto arī citi etnogrāfi, cenšoties pilnvērtīgi iekļauties kādas digitāli pastarpinātas kopienas dzīvē.

Mūsdienu etnogrāfiskais lauka darbs ir kompleksa, ar teoriju cieši saistīta pētnieciskā prakse, kas balstās uz ilgstošām pētnieku vidē notikušām diskusijām un kritiku. Neskatoties uz šīs metodes kvalitatīvo un induktīvo raksturu, kas ievērojami atšķiras no citās zinātnēs (piemēram, dabaszinātnēs, kvantitatīvajā socioloģijā un ekonomikā) uzsvērtās kvantitatīvās un galvenokārt deduktīvās pieejas, etnogrāfiskais lauka pētījums joprojām ir vienīgais, kas ļauj paskatīties uz pētāmo parādību “no iekšienes”.