Latvijā padomju okupācijas apstākļos vēstures zinātnei bija pilnībā jāpārkārtojas, balstoties uz vēsturiskā materiālisma skatījumu. Tas nozīmēja vēstures periodizācijas pieskaņošanu sociāli ekonomiskajām formācijām, sociāli ekonomiskās vēstures, šķiru cīņas, strādnieku šķiras vēstures izvirzīšanu priekšplānā. Latvijas vēsturi centās integrēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vēsturē, pastāvīgi uzsverot Krievijas un krievu tautas pozitīvo nozīmi Latvijas un latviešu tautas likteņos. Latvijā palikušajiem vēsturniekiem nācās pārkārtoties atbilstoši marksistiskajai ideoloģijai. Vēstures zinātnes sovetizācijā būtiska nozīme bija no Maskavas atbraukušajiem profesoriem un administratoriem. Vairums no viņiem bija ļoti dogmatisks skatījums uz vēstures procesu, tomēr starp viņiem bija arī cilvēki ar plašāku skatījumu, piemēram, Jānis Zutis. Vēstures pētniecība tika iekļauta PSRS akadēmisko institūciju sistēmā, kontakti ar Rietumu un trimdas vēsturniekiem bija sporādiski un reti, arī Rietumu historiogrāfijas apzināšana varēja notikt tikai ierobežotā apjomā.
Zinātņu Akadēmijas (ZA) Vēstures institūts bija galvenā vēstures pētniecības institūcija, tomēr vienlaicīgi pētījumi notika arī Latvijas Valsts Universitātē (LVU), muzejos un arhīvos. Ietekmīgs un labi finansēts pētniecības centrs bija Partijas vēstures institūts. Ideoloģisko spiedienu izjuta visas vēstures jomas, tomēr, jo vēsture bija senāka, jo vieglāk pētniekiem bija izvairīties no politizācijas, izņemot periodiskās prasības pastiprināti pievērsties krievu un austrumslāvu ietekmei uz Latvijas vēsturi un latviešiem, kā arī noniecināt Rietumu (vācu, skandināvu) ietekmes. Aizvēstures un viduslaiku vēstures pētniecībā, kā arī arheoloģijā un etnogrāfijā joprojām saglabājās pirmskara koncepciju ietekme. Tomēr 19. gs. un galvenokārt 20. gs. vēstures pētniecībā izvairīties no pētījumu ideoloģizācijas bija gandrīz neiespējami. It sevišķi tas attiecās uz neatkarīgās Latvijas novērtējumu, kā arī uz padomju okupācijas perioda pētniecību. Neskatoties uz to, tika radīti daudzi vērā ņemami un labi izstrādāti darbi par viduslaiku un jauno laiku ekonomiskās, agrārās un kultūras vēstures tematiku (Vasīlijs Dorošenko, Dzidra Liepiņa, Dzidra Ozoliņa, Austra Mieriņa, Vilnis Pāvulāns, Teodors Zeids), tika pētītas latviešu un vācbaltiešu attiecības (Maksims Duhanovs, Pēteris Krupņikovs), latviešu strēlnieku cīņas (Valdis Bērziņš) un citas tēmas. Daži vēsturnieki guva atzinību par pētījumiem vispārējā vēsturē (Aleksandra Rolova un Joels Veinbergs). Lai gan par vadošo nozari tika uzskatīta 20. gs. vēsture, būtiski panākumi tika gūti Latvijas aizvēstures un vēsturisko laiku arheoloģiskā izpētē, t. sk. akmens laikmeta (Ilze Loze, Lūcija Vankina, Francis un Ilga Zagorski), bronzas laikmeta (Jānis Graudonis), dzelzs laikmeta un viduslaiku (Zigrīda Apala, Māris Atgāzis, Ēvalds Mugurēvičs, Ādolfs Stubavs, Elvīra Šnore, Vladislavs Urtāns, Anna Zariņa) pētniecībā, Vecrīgas arheoloģiskajā izpētē (Andris Caune), zemūdens un eksperimentālajā arheoloģijā (Jānis Apals) un bioarheoloģijā (Raisa Deņisova, Rita Grāvere). Etnogrāfiskajos pētījumos prioritāri bija materiālās kultūras pētījumi (Saulvedis Cimermanis, Linda Dumpe, Mirdza Slava).