Vācu iebrukums padomju okupētajā Latvijā bija tik straujš, ka līdz 03.07. visa Latvijas teritorija bija ieņemta. Uz Krieviju izdevās evakuēties tikai apmēram 15 000 no tobrīd Latvijā mītošajiem aptuveni 90 000 Latvijas ebreju. Holokausts Latvijā aizsākās līdz ar pirmajām nacistiskās okupācijas (22.06.1941.) dienām (pirmās ebreju nogalināšanas notika Grobiņā 23.06.1941.) un turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām Latvijā (08.05.1945.). Nacistu rasu ideoloģijā balstītais “ebreju jautājuma galīgais atrisinājums” paredzēja noslepkavot visus Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un tās okupētajās teritorijās dzīvojošos ebrejus.
22.06.1941. līdz ar iebrukumu PSRS un tās okupētajās teritorijās nacistiskā Vācija sāka praktiski īstenot Eiropas ebreju iznīcināšanas plānu, kas ieguvis apzīmējumu “holokausts ar lodēm”; tā ietvaros upuri tika arestēti, ieslodzīti, pazemoti, kā arī masveidā nogalināti nošaujot. Plāna īstenošanai uz iekarotajām teritorijām nosūtīja četras “operatīvās grupas”. Latvijas un Baltijas teritorijā darbojās “operatīvā grupa A” 990 slepkavu sastāvā. Grupas vadītāja SS (Schutzstaffel) brigādfīrera un ģenerālmajora Valtera Štālekera (Franz Walter Staleker) virsvadībā tika izveidots Drošības policijas un SD (Sicherheitsdienst, ārējās izlūkošanas dienests) centrs, kas meklēja un atrada vietējos kolaboracionistus, kuri būtu gatavi piedalīties vietējo ebreju arestēšanā, aplaupīšanā, apsargāšanā no iespējamās bēgšanas un slepkavošanā. “Holokaustā ar lodēm” slepkavošana tika organizēta, upuru grupas nošaujot pašu ebreju vai padomju karagūstekņu izraktu bedru malās, bet upuri mira, pirms tam redzot, kā tiek noslepkavoti viņu radinieki – bērni, vecāki, mazbērni un vecvecāki, draugi un citi tuvi cilvēki. Ceļā uz nošaušanu ebreji tika lamāti, sisti un pazemoti. Daudzos gadījumos mātes mira slepkavošanas laikā, savus mazākos bērnus turot rokās. Dažkārt bērni tika nosisti un iemesti bedrēs pie jau noslepkavotajiem. Citkārt bērni bedrēs tika mesti dzīvi un nosmaka upuru masu kapā tāpat kā tie pieaugušie, kurus nebija nonāvējušas lodes. Kopumā nacistu okupētajās teritorijās “holokaustā ar lodēm” bedru malās tika nogalināti 1,5 miljoni ebreju, no tiem ap 90 000 nacistu okupētajā Latvijā. Tomēr nacistu augstākā vadība nebija apmierināta ar masu iznīcināšanas gaitu un centās rast, viņuprāt, efektīvākus paņēmienus masveida slepkavošanai, un, sākot ar 1942. gadu, masu slepkavošanu pamatā organizēja okupētās Polijas teritorijā izbūvētajā nāves nometņu tīklā.