Vācu iebrukums padomju okupētajā Latvijā bija tik straujš, ka līdz 03.07. visa Latvijas teritorija bija ieņemta. Uz Krieviju izdevās evakuēties tikai apmēram 15 000 no tobrīd Latvijā mītošajiem aptuveni 90 000 Latvijas ebreju. Holokausts Latvijā aizsākās līdz ar pirmajām nacistiskās okupācijas (22.06.1941.) dienām (pirmās ebreju nogalināšanas notika Grobiņā 23.06.1941.) un turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām Latvijā (08.05.1945.). Nacistu rasu ideoloģijā balstītais “ebreju jautājuma galīgais atrisinājums” paredzēja noslepkavot visus Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un tās okupētajās teritorijās dzīvojošos ebrejus.

22.06.1941. līdz ar iebrukumu PSRS un tās okupētajās teritorijās nacistiskā Vācija sāka praktiski īstenot Eiropas ebreju iznīcināšanas plānu, kas ieguvis apzīmējumu “holokausts ar lodēm”; tā ietvaros upuri tika arestēti, ieslodzīti, pazemoti, kā arī masveidā nogalināti nošaujot. Plāna īstenošanai uz iekarotajām teritorijām nosūtīja četras “operatīvās grupas”. Latvijas un Baltijas teritorijā darbojās “operatīvā grupa A” 990 slepkavu sastāvā. Grupas vadītāja SS (Schutzstaffel) brigādfīrera un ģenerālmajora Valtera Štālekera (Franz Walter Staleker) virsvadībā tika izveidots Drošības policijas un SD (Sicherheitsdienst, ārējās izlūkošanas dienests) centrs, kas meklēja un atrada vietējos kolaboracionistus, kuri būtu gatavi piedalīties vietējo ebreju arestēšanā, aplaupīšanā, apsargāšanā no iespējamās bēgšanas un slepkavošanā. “Holokaustā ar lodēm” slepkavošana tika organizēta, upuru grupas nošaujot pašu ebreju vai padomju karagūstekņu izraktu bedru malās, bet upuri mira, pirms tam redzot, kā tiek noslepkavoti viņu radinieki – bērni, vecāki, mazbērni un vecvecāki, draugi un citi tuvi cilvēki. Ceļā uz nošaušanu ebreji tika lamāti, sisti un pazemoti. Daudzos gadījumos mātes mira slepkavošanas laikā, savus mazākos bērnus turot rokās. Dažkārt bērni tika nosisti un iemesti bedrēs pie jau noslepkavotajiem. Citkārt bērni bedrēs tika mesti dzīvi un nosmaka upuru masu kapā tāpat kā tie pieaugušie, kurus nebija nonāvējušas lodes. Kopumā nacistu okupētajās teritorijās “holokaustā ar lodēm” bedru malās tika nogalināti 1,5 miljoni ebreju, no tiem ap 90 000 nacistu okupētajā Latvijā. Tomēr nacistu augstākā vadība nebija apmierināta ar masu iznīcināšanas gaitu un centās rast, viņuprāt, efektīvākus paņēmienus masveida slepkavošanai, un, sākot ar 1942. gadu, masu slepkavošanu pamatā organizēja okupētās Polijas teritorijā izbūvētajā nāves nometņu tīklā.

Holokausts Latvijā bija daļa no holokausta jeb ebreju genocīda. Holokaustā Latvijā gāja bojā līdz 70 000 vietējo ebreju, kā arī vismaz 16 000 no vairāk nekā 24 000 uz Latviju atvestajiem Rietumeiropas ebrejiem. Holokausts Latvijā pamatā ietilpa trešajā no kopumā četriem holokausta posmiem, tas ir, masveidīgajā ebreju iznīcināšanā pēc Vācijas uzbrukuma PSRS un tās okupētajām teritorijām. Salīdzinoši mazāka daļa Latvijas un uz Latviju evakuēto ebreju gāja bojā arī ceturtajā un noslēdzošajā holokausta posmā, tas ir, sistemātiskajā slepkavošanā nāves nometnēs okupētās Polijas teritorijā.

Okupētās Latvijas teritorijā īstenotā holokausta būtiskākie sastāvelementi bija ebreju cilvēktiesību likvidēšana, antisemītisma propaganda, ebreju ieslodzīšana geto un koncentrācijas nometnēs, sistemātiska un mērķtiecīga ebreju nogalināšana nošaujot.

Līdz ar nacistiskās okupācijas sākumposmu Latvijā tika izvērsta visaptveroša un melīga antisemītisma propaganda. Nacisti izmantoja visus tā laika izplatītākos mediju kanālus – presi, radio, plakātus, skrejlapas, kinohronikas, kinofilmas un citus –, lai popularizētu pretebrejiskus vēstījumus. 20. gs. vidū prese bija viens no svarīgākajiem propagandas līdzekļiem, tādēļ vācu armijai, kas strauji virzījās uz Jelgavu un Rīgu, sekoja nacistiskās Vācijas propagandas ministra Jozefa Gēbelsa (Paul Joseph Goebbels) izveidota propagandistu grupa. Tās būtiskākajos uzdevumos ietilpa antisemītiskas propagandas un aģitācijas tūlītēja izvēršana Latvijā.

Laikraksts “Tēvija” kā pirmais izdevums latviešu valodā rakstošajā presē aizsāka masveidīgu pret ebrejiem vērstu propagandu. Šis un citi kolaboracionistu laikraksti izcēlās ar izteikti antisemītisku ievirzi, lasītājam bija jāsaprot, ka noziegumi un ļaunums, jo īpaši padomju okupācijas gadā pieredzētais, noticis “žīdu” jeb ebreju dēļ. Nacistiskās okupācijas laikā šāda veida žurnālistikā dominējošās frāzes bija “žīdiskais boļševisms”, “žīdiskais komunisms” un “žīdu čeka”.

Antisemītisma propagandu papildināja ebreju cilvēktiesību likvidēšanas pasākumi. Tie pasludināja ebrejus ārpus likuma, liedzot cilvēka pamattiesības. Ebrejiem tika liegtas attiecības ar neebrejiem, iepirkšanās veikalos, pārvietošanās pa trotuāriem un ietvēm (tā vietā tika noteikta staigāšana pa notekūdeņu joslu starp ceļa braucamo daļu un ietvi), par pienākumu tika noteikta atšķirības zīmes nēsāšana (lai gan visbiežāk tā bija sešstūra jeb Dāvida zvaigzne, zīmes forma un krāsa atšķīrās atkarībā no teritorijas, kas savukārt norāda uz vietvaras izvēli). Ebreji tika pasludināti par bezvaras objektiem, ar kuriem dažādu varas struktūru pārstāvji varēja izrīkoties pēc saviem ieskatiem. Ebrejus pasludināja ārpus likuma, reģistrēja, viņiem konfiscēja īpašumus, pēc tam izolēja un galu galā – nogalināja.

Jau ar pirmajām okupācijas dienām galvaspilsētā Rīgā aizsākās ebreju vīriešu arestēšana, aplaupīšana un slepkavošana, kas nacistiskās Vācijas okupācijas sākumā norisinājās Biķernieku mežā. Sākotnēji laupīšanas nolūkos tā skāra turīgākos ebrejus. 04.07.1941. pēc tā dēvētās Kristāla nakts parauga nacisti Rīgā organizēja sinagogu dedzināšanu, tostarp iznīcinot ievērojamāko no tām – 1871. gadā dibināto Rīgas Horālo sinagogu Gogoļa ielā 25. Tika nodedzināta arī sinagoga Stabu ielā 63 kopā ar tur patvērumu radušajiem ebrejiem. Šajā akcijā neskarta (visdrīzāk Vecrīgas ciešās apbūves dēļ) palika tikai sinagoga Peitavas ielā 6/8.

Nacistiskās Vācijas okupācijas pirmā mēneša noslēgumā un otrajā mēnesī aizsākās masveida slepkavošana Latvijas mazpilsētās un laukos. 1941. gada vasaras mēnešos mērķtiecīgi un sistemātiski tika nogalināti sagūstītie ebreji teju visā okupētajā Latvijā. Rudens sākumā pēc pāris mēnešiem bez paslēptuvēs mītošajiem ebrejiem to kopienas dzīvas bija palikušas tikai Latvijas trijās lielākajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī un Liepājā –, kurās tika izveidoti geto (Daugavpilī geto izveidoja 26.07.1941., Rīgā geto pabeidza veidot 25.10.1941., bet Liepājā – 05.1943.).

1941. gada nogalē un 1942. gada sākumā arī tobrīd vēl dzīvi palikušie un piespiedu darbā nodarbinātie ebreji tika nogalināti masveidīgās akcijās. Skaitliski lielākā no slepkavošanas akcijām norisinājās 30.11. un 08.12.1941. Rumbulā divās dienās tika nogalināti 25 000 Rīgas geto ieslodzīto ebreju, kuru vietā geto teritorijā (tā dēvētajā “lielajā geto”) izvietoja no Vācijas un tās okupētajām Rietumvalstīm atvestos ebrejus. Šķēdes kāpās pie Liepājas trijās dienās 15.–17.12.1941. noslepkavoja 2731 ebreju. Pēc nacistiskās Vācijas okupācijas pirmā pusgada Latvijas teritorijā dzīvi bija palikuši ap 6000 ebreju. Turpmāk lielākā daļa no tiem tika nodarbināta piespiedu kārtā geto un koncentrācijas nometnēs, bet mazākā daļa turpināja slēpties ebreju glābēju uzraudzībā.

Holokausts Latvijā bija nacistiskās Vācijas jeb okupantu iecerēts un pēc to plāna īstenots noziegums, tomēr tāpat kā citviet nacisti sava plāna realizācijai iespējami plaši iesaistīja vietējos iedzīvotājus, turklāt darīja visu iespējamo, lai diskrimināciju, represijas un slepkavošanu attēlotu kā vietējo iedzīvotāju iniciatīvu un vēlmi. Šādu ainu palīdzēja veidot tie kolaboracionisti, kas, dažādu iemeslu vadīti, atsaucās nacistu varas aicinājumam. Svarīgākā no kolaboracionistu vienībām bija t. s. Arāja komanda (nodēvēta tās komandiera Viktora Arāja vārdā), bet nacistu operatīvajām iznīcināšanas vienībām pakļāvās arī Fēliksa Rikarda grupa Rīgā, Mārtiņa Vagulāna vienība Jelgavā un Herberta Teidemaņa grupa Valmierā. Latviešu skaits, kas piedalījies ebreju iznīcināšanā, varētu būt daži tūkstoši.

Pēc vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa aplēsēm, to latviešu skaits, kas 1941.–1942. gadā nogalināja ebrejus, sasniedz 500. Papildus tam Rumbulas akcijā vien vajadzēja ap 1500 vīru, kas stāvēja sardzē un veda upurus uz nošaušanas vietu. No tiem 800 bija Rīgas policisti, bet ap 200 – SD latviešu vīru. Citur Latvijā ebreju nogalināšanas akcijās bija iesaistīts ap 1000 vietējo policistu. Nozīmīga loma bija arī tā dēvētajiem pērkoņkrustiešiem; viņi ar ieguldījumu propagandā pievienojās iznīcinošajam antisemītismam un iesaistījās iepriekš nepieredzēta nozieguma idejiskā sagatavošanā un īstenošanā.

Ebreju iznīcināšanas politika, ko gan pašā Vācijā, gan okupētajās teritorijās nacisti veica ar cinisku un pat provocējošu atklātību, visur nostatīja sabiedrību dilemmas priekšā: ļauties galējam antisemītismam un piedalīties ebreju vajāšanā un iznīcināšanā, izlikties neko neredzam / vienkārši nereaģēt uz notiekošo vai arī, pašiem sevi pakļaujot riskam, censties palīdzēt nāvei nolemtajiem. Iespējamie atbalsta veidi bija dažādi, taču pašiem ebreju glābējiem un slēpējiem bija jāapzinās, ka viņiem nāksies gadiem ilgi atteikties no ierastās dzīves, dzīvot pastāvīgās bailēs un riskēt ar dzīvību. Tie, kas izšķīrās par aktīvu pretdarbību holokaustam, visās valstīs bija mazākumā, arī Latvijā.

Pēdējās desmitgadēs arvien aktualizēta holokausta glābēju un upuru tematika, norādot uz to, ka tieši šai grupai, nevis slepkavām vajadzētu būt uzmanības centrā. Pateicoties pētnieku darbam, ir zināmi vairāk nekā 650 Latvijas ebreju glābēju un teju 800 glābšanas gadījumu, kuros izdzīvoja 577 cilvēki. Zināmākie no glābējiem ir Žanis Lipke un Johanna Lipke, kuri kopā ar palīgiem izglāba vismaz 53 nāvei nolemtus ebrejus. Roberts Seduls un Johanna Sedula Liepājā glāba 11 ebrejus, Soņa Švarca izglāba deviņus, Elvīra Rone – astoņus, Arturs Motmillers – septiņus ebrejus. Anna Alma Pole glāba septiņus ebrejus, bet pati tika arestēta, spīdzināta un nogalināta. Kopumā nacistiskās okupācijas laikā vismaz 214 slēptie ebreji tika atrasti un nošauti. Izdzīvojušie ebreji Otrā pasaules kara beigas sagaidīja ar dažādām fiziskām, sociālām un psiholoģiskām traumām. Gandrīz četru gadu ilgumā strādājuši piespiedu darbu, slēpušies, baidījušies un pieredzējuši gandrīz visu tuvāko līdzcilvēku bojāeju, viņi tika dzīti tā dēvētajos “nāves maršos” un arī pēc Otrā pasaules kara beigām saskārās ar antisemītiskās propagandas radīto un varasiestāžu īstenoto diskrimināciju.

Liela vērība veltīta arī lielākajai no grupām – malāstāvētājiem jeb novērotājiem. Novērotāji bija sabiedrības lielākā daļa it visur, kur nonāca nacistiskās Vācijas okupācijas iznīcinošais režīms. Vairākums cilvēku bija spiesti noskatīties gan uz melīgo propagandu, gan uz masveidīgām cilvēku slepkavošanām. Kā viņi vērtēja notikumus, kā jutās, kādas rīcības modeļus apsvēra un kādas sekas tas atstāja uz viņu turpmāko dzīvi, joprojām ir pētāmi un atbildami jautājumi. Skaidrs, ka šajā grupā ir ieskaitīti daudzi, kuri iederētos pie kolaboracionistiem, piemēram, tie cilvēki, kas radušos situāciju izmantoja, lai piesavinātos nāvei nolemto ebreju mantu.

Holokaustu pārdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis raksta, ka aplams ir apgalvojums, ka nacistiskās okupācijas pirmajā pusgadā, kad saskaņā ar Vācijas valdības augstākās varas lēmumu “galīgi atrisināt ebreju jautājumu”, nogalinot 90 % ebreju iedzīvotāju, no vietējās sabiedrības puses būtu trūcis cilvēciskās līdzjūtības pret holokausta upuriem. Atskaitot pārliecinātus antisemītus un kolaboracionistus, sabiedrības lielākā daļa šausminājās par Latvijas vēsturē nepieredzētām masu slepkavībām, kad sistemātiski tika nošauti tūkstošiem cilvēku, nesaudzējot ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus. Taču, salāgojot iespējas ar draudiem, vairākumā gadījumu līdzjūtība palika vienīgi sporādiskā emociju uzvilnījuma līmenī, bez konkrētas rīcības. Par daļas sabiedrības līdzjūtību pret ebrejiem liecina, piemēram, pronacistiskā latviešu kolaboracionistu prese. Laikraksts “Tēvija” 07.1941. vien piecas reizes vērsās pret “žīdu žēlotājiem” un atbalstītājiem, draudot viņiem ar smagiem sodiem.

Holokausta vēsture Latvijā pamatā attiecas uz trešo holokausta posmu, tas ir, masveidīgu ebreju iznīcināšanu pēc Vācijas uzbrukuma PSRS un tās okupētajām teritorijām. Savukārt holokausta norise Latvijā iedalāma četros savstarpēji saistītos posmos: 1) aresti, laupīšanas, pamatā vīriešu slepkavības Rīgā un citviet; 2) ebreju genocīds Latvijas pilsētās un laukos; 3) ebreju geto izveide, piespiedu darbaspēka izmantošana un geto iznīcināšana; 4) ebreju ievietošana koncentrācijas nometnēs un “nāves marši”.

Holokausts Latvijā aizsākās ar sporādiskām laupīšanām, kas bija vērstas pret Rīgas un citu pilsētu bagātākajiem ebreju vīriešiem. Lai gan nacistiem bija nepieciešams izveidot militāru un civilu pārvaldes sistēmu, kas darbotos vienota iznīcinoša mērķa vārdā, pirmās ebreju slepkavības okupētajā Latvijā notika jau 23.06.1941. Grobiņā. Rīgā 04.07. tika dedzinātas ebreju svētvietas, tostarp nozīmīgākā no tām – Rīgas Horālā sinagoga Gogoļa ielā. Nacistiskās okupācijas pirmajās nedēļās ebreji tika arestēti, viņu manta nolaupīta, bet arestētie visbiežāk tika aizvesti un noslepkavoti Biķernieku mežā. Aplaupītie un no ikdienas izrautie ebreji šajā laikā tika dažādos veidos pazemoti, neraugoties uz rasisma pamatpostulātiem, dažviet (Rīgas prefektūrā un Arāja komandas mītnē K. Valdemāra ielā 19) arestētās ebreju sievietes tika izvarotas. Šajā posmā līdz Rīgas geto izveidei tika nogalināti vismaz 6000 Rīgas ebreji.

Nacistu okupācijas pirmajos mēnešos notika masveidīga un sistemātiska ebreju arestēšana un slepkavošana Latvijas mazpilsētās un laukos. Ebreju slepkavības Latvijas reģionos notika pēc dažādiem, lai gan līdzīgiem modeļiem. Galvenokārt to noteica apdzīvotajā vietā vai pilsētā esošo ebreju skaits un vietējo izpalīgu daudzums. Tipiska shēma paredzēja, ka vietējie kolaboracionisti veica arestus un organizēja bedru rakšanu, bet no Rīgas atbraukušie Arāja komandas dalībnieki Abrenē, Balvos, Jēkabpilī, Kuldīgā, Litenē, Madonā, Valmierā, Viļakā un citviet nošāva vietējos ebrejus.

Nacistu okupētajā Latvijā Arāja vienība nacistu izveidotās Drošības policijas un SD uzraudzībā nogalināja ap 15 000 no 24 000 Latvijas provinces ebrejiem, bet grupas veicinātajām netiešajām slepkavībām pieskaitāmi arī 26 000 upuri Rumbulā, kur Arāja komandas dalībnieki piedalījās vardarbīgā ieslodzīto ebreju nostādīšanā kolonnās Rīgas geto (līdz tūkstotim ebreju tika nogalināti geto un ceļā uz 8 km attālo masu slepkavības vietu Rumbulā) un viņu mantu un drēbju atņemšanā pēc to konvojēšanas uz slepkavošanas vietu. Sākotnēji V. Arājam pievienojās vairāki viņa studentu korporācijas “Lettonia” un citu korporāciju biedri, bet vēlāk Arāja komandā pieteicās dienēt gados jaunāki vīrieši ar zemāku izglītību, kurus motivēja nacistu antisemītiskā propaganda, materiāli ieguvumi un izvairīšanās no dienesta frontē. Tomēr daudzviet Arāja komandas klātbūtne nebija nepieciešama, un pilsētās vai apdzīvotās vietās ebrejus pilnībā iznīcināja vietējie kolaboracionisti. Piemēram, M. Vagulāna vienība spēja apvienot slepkavošanu Jelgavā un tuvākajā apkārtnē ar antisemītisma propagandu reģionālajā presē. Šādā veidā divu mēnešu laikā tika iznīcināti teju visi Latvijas provinces ebreji, un, iestājoties rudenim, ebreji vēl nebija nogalināti un kā piespiedu darbaspēks dzīvoja tikai triju lielāko Latvijas pilsētu geto – Rīgā, Daugavpilī un Liepājā (neskaitot tos, kas, pateicoties glābējiem, turpināja slēpties).

1941. gada nogalē nacisti veidoja geto, kurus ebrejiem bija pamats uzskatīt vismaz par daļēju glābiņu no apkārtējās vardarbības, bet kuros ebreji dzīvoja necilvēcīgos sanitāros un sociālos apstākļos, tika piespiedu nodarbināti, vajāti, pazemoti, kā arī nogalināti par vismazākajiem pārkāpumiem. Lai gan nacistu veidotie geto pēc dažādām pazīmēm nebija viendabīgi, visos gadījumos dzīves apstākļi ieslodzītajiem bija nežēlīgi un necilvēcīgi. Geto ebreji dzīvoja lielā saspiestībā – trīs līdz četros kvadrātmetros uz vienu cilvēku – un lielā trūkumā. Ieslodzīto dzīvi geto raksturoja brīvības ierobežojumi, dažādu izpausmju diskriminācija un terors, kā arī nepietiekama dzīvojamā platība, uzturs un medicīniskā palīdzība.

Geto ieslodzītie ebreji mira gan nežēlīgo dzīves apstākļu dēļ, gan slepkavību dēļ. Rīgas geto ebreji tika nogalināti divās dienās Rumbulā 30.11.1941. un 08.12.1941., Daugavpils geto iemītnieki tika noslepkavoti Mežciema (vēsturiskais nosaukums – Poguļanka) mežā no 1941. gada jūlija līdz 1943. gada beigām. Rīgas geto ieslodzīto ebreju kopskaits bija teju 30 000, Daugavpils geto – 14 000, savukārt Liepājas geto tika izveidots, kad lielākā daļa no Liepājas ebrejiem jau bija noslepkavoti – 05.1942. Rumbulas un citu tām sekojošo masu slepkavošanas akciju organizators bija augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā Frīdrihs Jekelns (Friedrich Jeckeln), pēc kura izstrādātā plāna iepriekš padomju karagūstekņu Rumbulas mežā izraktās vismaz sešās 10 metrus garās, 10 metrus platās un trīs metrus dziļās bedrēs divās dienās noslepkavoja 25 000 no Rīgas geto un tūkstoti slepkavību pirmās dienas rītā no Rietumeiropas atvesto ebreju. Pēc līdzīga plāna F. Jekelna vadībā tika organizētas masu slepkavības Daugavpilī, Liepājā un no Vācijas atvesto ebreju slepkavošana Biķernieku mežā. Pēc 1941. gada nogales masu slaktiņiem okupētajā Latvijā dzīvi bija palikuši un spaidu darbos nodarbināti tika aptuveni 6000 ebreju.

Sākot ar 02.1942., darbspējīgie ebreji tika izvietoti Rīgas geto paliekās jeb tā sauktajā “mazajā geto”, bet pēc tā slēgšanas 1943. gadā pārvietoti uz Mežaparka (Kaiserwald) koncentrācijas nometni un tās satelītnometnēm Kurzemē. Pēc Latvijas teritorijā esošo geto likvidēšanas (Rīgas geto likvidēja 02.11.1943., Daugavpils geto – 28.10.29143., Liepājas geto – 18.10.1943.) nacistu un to izpalīgu uzraudzībā esošie ebreji kā piespiedu darbaspēks tika pārvietoti uz koncentrācijas nometnēm, kur tie nesanitāros un dzīvošanai nepiemērotos apstākļos mita kopā ar citām ieslodzīto grupām un tika nodarbināti atbilstoši nacistisko okupantu vajadzībām.

Vienlaikus kopš 1941. gada beigām turpinājās Rietumeiropas ebreju transportēšana uz okupēto Latviju un masveida slepkavošana Biķernieku mežā, kur daudzās epizodēs nacistu okupācijas laikā tika nogalināts ap 35 000 cilvēku, no kuriem ap 20 000 ebreju no Latvijas, kā arī Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas.

Tuvojoties kara noslēgumam, Vācijas karaspēks bija spiests atkāpties un nacisti centās slēpt tikko īstenotā un vēl joprojām notiekošā antisemītiskā genocīda pēdas. Teritorijās, kur ebreji tika noslepkavoti, upurus nošaujot, tika veidotas ieslodzīto grupas, kurām lika atrakt un dedzināt upurus. Šajās “nāves vienībās” tika nodarbināti vēl dzīvi palikušie ebreji vai padomju karagūstekņi, kuri pēc darba paveikšanas tika nogalināti un sadedzināti pašu sakrautajās līķu kaudzēs. Tobrīd vēl dzīvi esošie ebreji tika evakuēti jeb dzīti pārgājienos, kas ieguvuši “nāves maršu” apzīmējumu. Tikai nelielai daļai ebreju, kas tika sagūstīti nacistu okupētajās teritorijās, izdevās pārdzīvot holokaustu, sagaidot nometņu atbrīvošanu vai slēpjoties. Latvijā gāja bojā vismaz 16 000 uz šejieni deportēto Vācijas, Austrijas, Ungārijas, Čehoslovākijas un Lietuvas ebreju.

Holokaustā Latvijā tika noslepkavoti teju 70 000 Latvijas ebreju, vismaz 16 000 no kopumā uz Latviju atvestajiem 24 000 ārvalstu ebreju un ap 1000 no Lietuvas ievesto ebreju. Kopējais upuru skaits nacistu okupētajā Latvijā lēšams līdz 90 000. No okupētās Latvijas teritorijā nacistu okupācijas sākumā palikušajiem aptuveni 70 000 ebreju holokaustā izdzīvoja nedaudz vairāk par tūkstoti jeb tikai 1–2 % Latvijas ebreju. Pēc latviešu trimdas vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa domām, ebreju slepkavošana bija lielākais kriminālais noziegums, kas uz Latvijas zemes jebkad noticis. Holokaustā Latvija zaudēja 5 % savu pilsoņu, visdažādāko profesiju pārstāvju. Ebrejus bija iespējams glābt tikai nacionālās pretestības kustības ietvaros, bet tā neizveidojās. Jāņem vērā, ka daudzus bija iebiedējis vācu okupācijas terors, jo 1941. gadā nošāva arī ap 12 000 latviešu. Ikviens mēģinājums palīdzēt bija saistīts ar lielu risku.

Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem starpkaru Latvijā dzīvoja 93 479 ebreju. Pēc holokausta un vairākkārtējas Latvijas okupācijas un to sekām Latvijā pēc 2019. gada Iedzīvotāju reģistra datiem dzīvo 8210 ebreju.

Propagandisti, kas izmantoja laikrakstu “Tēvija” un citus preses izdevumus, runāja un rakstīja naida valodā, kas pagātnes notikumus sasaistīja ar aizspriedumiem un naida runu. Spilgtākais piemērs ir mīts par “Baigo gadu”, kura pamatā ir nacistu 1942. gadā izdotais klaji antisemītiskais vizuālo materiālu krājums “Baigais gads”. Saskaņā ar avotiem 14.06.1941. padomju masu deportāciju upuru vidū bija 1771 ebrejs, tādējādi deportēto vidū ebreju īpatsvars bija vairāk nekā divas reizes lielāks nekā ebreju īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū.

Mūsdienās, lietojot vārdu savienojumu “Baigais gads”, tiek veidota atsauce ne tikai uz padomju režīma noziegumiem, bet arī uz nacistu propagandistu safabricētajiem un izplatītajiem meliem par ebreju lomu padomju okupācijas noziegumos un vispasaules sagrābšanas plānos.

Latvijai atgūstot neatkarību, likumdevējs noteica 4. jūliju par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, kas ir oficiāla Latvijas atceres diena, kurā izkarams Latvijas valsts karogs sēru noformējumā un kurā ik gadu notiek svinīgs piemiņas pasākums pie nodedzinātās Rīgas Horālās sinagogas ar augstāko valsts amatpersonu piedalīšanos. Latvijas Republikas Augstākā Padome 19.09.1990. pieņēma deklarāciju “Par genocīda un antisemītisma nosodījumu Latvijā”, kas pasludināja, ka “bez ierunām nosoda hitleriskās okupācijas gados Latvijā realizēto genocīdu pret ebreju tautu”, kā arī “uzņemas rūpes par ebreju – genocīda upuru – piemiņas iemūžināšanu”.

13.11.1998. pie Valsts prezidenta tika nodibināta Latvijas Vēsturnieku komisija, kuras ietvaros holokausta pētniecība tika atzīta par prioritāru virzienu. Vairāk nekā desmit gadus komisija bija galvenais holokausta izpētes centrs Latvijā, un tās paspārnē holokausta tematikai veltītajā un Aivara Strangas vadītajā darba grupā tapuši seši holokausta problemātikai veltīti rakstu krājumi, kā arī vairāki raksti, kas iekļauti plašākas tematikas krājumos.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas visā Latvijas teritorijā notikusi holokausta piemiņas vietu izveide un labiekārtošana. 2001. gadā atklāts holokausta upuru piemiņas memoriāls Biķernieku mežā (arhitekts Sergejs Rižs), 2002. gadā izveidota piemiņas vieta masu slepkavības vietā Rumbulā (arhitekts S. Rižs), 2005. gadā atklāts memoriāls Šķēdes kāpās (skulptors Raimonds Gabaliņš) pie Liepājas. Īpaši nopelni Latvijas ebreju kapsētu un holokausta upuru slepkavības vietu apzināšanā un izpētē ir Latvijas ebreju kopienas darba grupai Meijera Melera vadībā. Darba rezultāti apkopoti 2006. gadā publicētajā grāmatā “Latvijas ebreju kopienas vēsture un holokausta piemiņas vietas”. 

Mūsdienās holokausta piemiņu glabā M. Vestermaņa izveidotais un Iļjas Ļenska vadītais muzejs “Ebreji Latvijā”, profesora Ruvina Ferbera vadītais Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs, kura lielākie veikumi ir holokausta upuru datubāzes un elektroniskas holokausta piemiņas vietu kartes izveide, holokausta pētniecības un izglītības veicināšana, Māra Gaiļa un domubiedru izveidotais un starptautiski augstu novērtētais Žaņa Lipkes memoriāls, Menahema Barkahana vadītais Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs, kā arī novadpētnieku, muzeju darbinieku un daudzu pagātnes izpētes un aktualizācijas entuziastu veikums visā Latvijā. Kopš 30.11.2016. ik gadu Rumbulas upurus, atsaucoties vēsturnieka Kaspara Zeļļa un muzeoloģes Lolitas Tomsones idejai un publiskajam aicinājumam, vairāki simti cilvēku piemin svecīšu vakarā pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Būtiska praktiska un simboliska nozīme bija 2022. gadā Saeimas pieņemtajam likumam par labas gribas atlīdzinājumu jeb likumu par restitūcijas laikā neatgūtā īpašuma vērtības atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai. Likums pieņemts, lai likvidētu vēsturiskās netaisnības sekas, kas radušās nacistiskā totalitārā režīma īstenotā holokausta un padomju komunistiskā totalitārā režīma darbības rezultātā Latvijas teritorijā. 

Padomju literatūrā ir atrodami daži darbi, kuros ebreju iznīcināšanas tematika ir viens no vadmotīviem vai pat galvenā sižeta ass. Starp tādiem minami Viļa Lāča četrsējumu romāns “Vētra” (1946–1948), Dagnijas Zigmontes garstāsts “Bērni un koki aug pret sauli” (1959), Ojāra Vācieša dzejolis “Rumbula” (1966), Ēvalda Vilka stāsts “Pusnakts stundā” (1968), Mirdzas Kļavas romāns “Māra Rīgā” (1979), Zentas Ērgles garstāsts “Noslēpumainais atradums” (1980) un citi. Holokausta tematika 1981. gadā parādījās arī padomju okupētās Latvijas Televīzijas ekrānos. Tas notika Aloiza Brenča režisētajā Rīgas kinostudijas septiņu sēriju spēlfilmā “Ilgais ceļš kāpās” – simboliskā epizodē, kurā seriāla galvenā varone Marta Ozola ienāk acīmredzot kādreiz ebreju ģimenei piederējušā dzīvoklī. Padomju laika kino, televīzijā un literatūrā holokausts tēlots vairāk ar noklusējumu nekā tiešu uzrunu.

Holokausta sociālā atmiņa sāka atdzimt līdz ar ebreju kopienas un tās vēstures aktualizāciju Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā. Tas iezīmēja arī citādu attieksmi pret minoritātēm Latvijā, kas balstījās cerībās, kopīgos mērķos un draudzīgākā, labvēlīgākā attieksmē pret minoritāšu centieniem saglabāt un kopt savas tradīcijas un kultūru. Ebreju vēsturi un tajā skaitā ar holokaustu saistītus jautājumus šai laikā aktīvi pētīja un aktualizēja Josifs Šteimanis, Boriss Volkovičs, Leo Dribins, M. Vestermanis, Estere (Esfira) Rapiņa. Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā akadēmiķis Jānis Stradiņš savās runās un rakstos sāka lietot holokausta jēdzienu. Nozīmīga loma bija Latvijas neatkarības atjaunošanas laika līderu (Jānis Peters, Dainis Īvāns) norādēm uz nepieciešamību atminēties ebreju masu slepkavības un upurus.

Īpaša nozīme bija laikraksta “Literatūra un Māksla” 25.11.1988. numuram, kas veltīts ebreju kopienai Latvijā un ietver arī M. Vestermaņa detalizētu nacistu okupētajā Latvijā īstenotā holokausta aprakstu ar simbolisku nosaukumu “Cilvēcībai bija jāklusē”. 17.05.1989. laikraksts “Cīņa” sāka pārpublicēt A. Ezergaiļa “LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs” pirmoreiz publicēto rakstu “Arāja komanda”. Raksts kopumā tika publicēts astoņās daļās un sniedza informāciju par ebreju iznīcināšanas Latvijā plašākiem aspektiem – organizāciju, lēmumu pieņemšanu, funkciju sadali, realizāciju, apmēriem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas holokausts atainots virknē autobiogrāfiju un atmiņu: Elmāra Rivoša (Эльмар Ривош) darbā “Piezīmes” (Записки, 2006), Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” (2010), Eduarda Andersa (Edward Anders) “Latviešu vidū holokausta laikā” (Amidst Latvians During the Holocaust, 2010), Aleksandra Bergmana (Александр Бергман) “Zemcilvēka piezīmes” (Записки недочеловекa, 2005), Maksa Kaufmana (Max Kaufmann) “Ebreju iznīcināšana Latvijā” (Die Vernichtung der Juden Lettlands, 1947), Frīdas Mihelsones (Фрида Михельсон) “Es izdzīvoju Rumbulā” (Я пережила Румбулу, 1973), Sidnija Aivensa (Sidney Iwens) “Debesis tik tumšas” (How Dark the Heavens, 1990) un citos darbos. Par holokausta tematiku uzņemtas dokumentālās filmas: režisora Rodrigo Rikarda filma “Žanis un citi” (2000), Vladimira Molčanova (Владимир Кириллович Молчанов) “Rīgas geto melodijas” (Мелодии Рижского гетто, 2006), Borisa Maftsira (Boris Maftsir) “Atmiņas atvilktnes” (Drawers of Memory, 2017), Martas Hercas “Mēs tikai tagad sākam” (2022). Holokausta tematikai veltīta starptautiski novērtētā spēlfilma “Tēvs Nakts" (režisors Dāvis Sīmanis, sākotnējais nosaukums “Puika ar suni”, 2018).