Dzimis 13.01.1910. Baldones pagastā kalēja Teodora Arāja un viņa sievas vācbaltietes Bertas Annas (dzimušas Burkevicas) ģimenē. Viktoru un jaunāko māsu Elvīru uzaudzināja māte, jo viņu tēvu Pirmā pasaules kara laikā mobilizēja Krievijas Impērijas armijā un ģimenē viņš vairs neatgriezās. No 1922. gada V. Arājs dzīvoja Jelgavā, kur pabeidza pilsētas 4. pamatskolu, bet 1930. gadā absolvēja Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju. Īslaicīgi darbojās organizācijā “Viestura savienība” un latviešu tautas apvienībā “Pērkonkrusts”. 1931.–1932. gadā bija obligātajā karadienestā Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulkā, iegūstot kaprāļa dienesta pakāpi.

Vēl atrazdamies karadienestā, V. Arājs 1932. gadā uzsāka mācības Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā, kur studēja ar pārtraukumiem. 1935. gadā V. Arājs kļuva par studentu korporācijas “Lettonia” biedru. Strādāja gadījuma darbus un bija kārtībnieks policijas dienestā Rīgā un Zaubē. 1938. gadā V. Arājs apprecējās ar vairāku Zaubes veikalu īpašnieci Zelmu Zeiboti. Nokārtot gala pārbaudījumus universitātē un iegūt jurista diplomu V. Arājam izdevās tikai 10.03.1941. un atkārtoti – 15.04.1944., jo vācu okupācijas laikā netika atzīti padomju okupācijas varas izdoti izglītības dokumenti.

Mainoties okupācijas varām Rīgā 01.07.1941., V. Arājs bija to latviešu vidū, kas ieņēma pilsētas prefektūru, kur ieradās arī vācu SiPo un SD operatīvās grupas “A” vadītājs, SS (Schutzstaffel) brigādenfīrers Valters Štālekers (Franz Walter Stahllecker). Pateicoties viņa tulka un V. Arāja dienesta biedra Latvijas armijā, vācbaltieša, SS unteršturmfīrera Hansa Dreslera (Hans Dressler) ieteikumam, nākamajā dienā tieši V. Arājs saņēma pilnvarojumu uzsākt latviešu drošības vienības formēšanu.

V. Arāja vadībā latviešu palīgpolicisti uzsāka ebreju grautiņus Rīgā 07.1941., vietējo un ārzemju ebreju un komunistu masu slepkavības Biķernieku mežā, ebreju iznīcināšanu Latvijas provincē, līdzdarbojās ebreju masu slaktiņā Rumbulā 30.11. un 08.12.1941., piedalījās čigānu (romu) un psihiatrisko slimnīcu pacientu iznīcināšanā un vēl citās represīvās akcijās Latvijā, Baltkrievijā, Polijā un citur.

Sākotnēji V. Arājs ieņēma Latviešu drošības palīgpolicijas priekšnieka amatu bez dienesta pakāpes. Pēc mācībām SiPo un SD vadītāju skolā Berlīnē (Führerschule der Sicherheitspolizei und des SD Berlin-Charlottenburg) viņš 1942. gada rudenī ieguva policijas majora dienesta pakāpi. 10.1943. V. Arāju iecēla par 4. latviešu drošības bataljona komandieri un kopā ar viņa komandēto vienību iesaistīja kaujās pret Sarkano armiju Latvijas pierobežā. 01.07.1943. V. Arāju apbalvoja ar Kara nopelnu krustu (II šķira, ar šķēpiem), bet 31.12. – ar Dzelzs krustu (II šķira).

Kaut arī V. Arājam trūka atbilstošas militārās izglītības, 01.10.1943. viņu oficiāli uzņēma latviešu leģionā (Lettische SS-Freiwilligen-Legion), pielīdzinot viņa dienesta pakāpi leģiona šturmbanfīrera (Legion-Stubaf.) pakāpei. Pēc SS junkuru skolas Bādtelcā (SS-Junkerschule Bad Tölz) beigšanas 08.1944. V. Arāju ieskaitīja 15. latviešu ieroču SS divīzijā kā ieroču šturmbanfīreru (Waffen-Stubaf.). 01.1945. V. Arājs mācījās bataljonu komandieru skolā Gistrovā (Bataillonskommandeur Schule in Güstrow). No 23.02. līdz 02.03. viņš komandēja 15. divīzijas 34. grenadieru pulka 1. bataljonu Grīnavas rajonā Rietumprūsijā, bet par cīņu laikā izrādītu militāru nekompetenci tika atcelts no amata. Kara beigās V. Arājs nokļuva Dānijā, bet nacistiskās Vācijas vispārējās kapitulācijas brīdī, 08.05.1945., atradās netālu no Lībekas, ko pirms dažām dienām bija ieņēmis britu karaspēks.

Pirmos pēckara gadus V. Arājs atradās dažādās karagūstekņu nometnēs britu internējumā, tajā skaitā latviešu karagūstekņu nometnēs Putlosā un Zedelgemā, Beļģijā, bet vēlāk tika nosūtīts uz galveno izmeklēšanas nometni Braunšveigā. Britu Reinas armijas Kara noziegumu grupas īpašā komisija 1948. gadā uzsāka, bet pierādījumu trūkuma dēļ nepabeidza izmeklēšanu pret V. Arāju tā sauktajā “Rīgas geto lietā”. 11.10.1949., kad Hamburgas zemes tiesa izdeva V. Arāja aresta orderi, V. Arājam bija izdevies nozust no plašāka redzesloka. Lai gan ziņas, ka V. Arājs ar Latvijas sūtniecības Londonā izdotu pasi ar Viktora Arnolda Zeibota vārdu dzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) jau 1963. gadā parādījās dažos padomju propagandas izdevumos, neviens tām nepievērsa nopietnu uzmanību. Tikai tad, kad bijušais Arāja komandas dalībnieks Manuels Veiss 1973. gadā paziņoja par it kā notikušu V. Arāja slepkavību, kriminālpolicija uzsāka šī fakta pārbaudi. Tā rezultējās ar V. Arāja apcietināšanu 10.07.1975. Frankfurtē pie Mainas, kur viņš dzīvoja un strādāja uzņēmumā Neue Presse GmbH par iespiedēju. Bez V. Arāja VFR tika uzsākti vēl tikai trīs tiesas procesi pret latviešiem, kas bija apsūdzēti kara noziegumos. Divas prāvas no tām pārtrauca tiesājamo vecuma nespējas dēļ, bet vienā gadījumā spriedums nestājās spēkā apsūdzētā nāves dēļ. 12.11.1975. neklātienē izmeklēšanu pret V. Arāju sāka arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komiteja, apsūdzot viņu dzimtenes nodevībā, pārejot ienaidnieka pusē.

V. Arāja prāva Hamburgas zemes tiesā sākās 07.07.1977. Tās pārstāvji 1978. gada vasarā ieradās arī Rīgā, kur padomju drošības iestāžu uzraudzībā nopratināja 11 lieciniekus, kuri bija izdzīvojuši holokaustā vai dienējuši Arāja komandā. Prāva ilga 198 tiesas dienas, kurās nopratināja 25 latviešu, ebreju un vācu lieciniekus, bet pavisam uzklausīja 62 cilvēkus, kuru liecības bija iegūtas Vācijā, Izraēlā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Latvijā. V. Arāja prāva Hamburgā noslēdzās 21.12.1979., piespriežot mūža ieslodzījumu par līdzdalību 13 000 ebreju noslepkavošanā zemisku iemeslu dēļ Rumbulas akcijas otrajā dienā 08.12.1941. Pēc apelācijas sūdzības noraidīšanas spriedums stājās spēkā 22.09.1981. Piespriesto sodu V. Arājs izcieta Kaseles cietumā, kur mira no sirdstriekas 21.01.1988.

V. Arājs bija vācu SiPo un SD pakļautībā izveidotās Latviešu drošības palīgvienības komandieris, kura vadībā tika noslepkavoti vairāk kā 30 000 civiliedzīvotāju nacistu okupētajā Latvijā un citās teritorijās. V. Arājs ir kļuvis par simbolu latviešu kolaboracionismam ar vācu okupācijas varu un ir pazīstamākā Rietumu demokrātiskajās tiesās notiesātā persona, kas sodīta par holokausta noziegumiem nacistu okupētajā Latvijā.