No 10.1944. nacistu varā atradās tikai ielenktā Kurzeme.

Nacistiskās Vācijas karaspēks 22.06.1941. bez kara pieteikšanas uzbruka Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS), un jau 4.00 naktī vācu aviācija bombardēja Latvijas teritoriju – Liepāju un Ventspili, bet vērmahta (vācu Wehrmacht ‘aizsardzības spēki’) armijas grupējums “Ziemeļi” (Heeresgruppe Nord) pie Rucavas šķērsoja Latvijas robežu. Vērmahts strauji virzījās uz priekšu un jau 01.07. iekaroja Rīgu. Vienīgi 23.07. Liepājā vērmahts sastapās ar padomju armijas vienību pretestību. Pilnībā Liepāju vāciešiem izdevās iekarot 29.06., bet visu Latviju – 08.07.

No padomju okupācijas varas atkāpšanās līdz vācu militārās pārvaldes struktūru izveidošanai dažviet pagāja vien stundas, piemēram, Rīgā, bet citur, piemēram, Ziemeļkurzemē un dažos Latgales pagastos, – līdz nedēļai. Vācu militārā pārvalde uz vietām veidoja komandantūru sistēmu, kura pilnībā izveidojās 12.07.

Vācu okupācijas vara jau 01.07.1941. sāka naudas reformu, kur rubļa vērtību attiecībā pret reihsmarku noteica 10:1. Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu vērtība samazinājās piecas reizes. Pārtikas un preču uzkrājumi strauji saruka, un mēneša laikā racionēšana skāra visas svarīgākās preces. 01.09. reģistrētie Latvijas iedzīvotāji sāka saņemt pārtikas kartītes.

Vērmahta uzbrukums bija tik straujš, ka padomju iestādes tautsaimniecības uzņēmumus nepaspēja evakuēties. Daudzi lielākie uzņēmumi, piemēram, “Valsts Elektrotehniskā Fabrika” (VEF), “Vairogs”, “Tosmare”, “Liepājas drāšu fabrika” un citi, spēja atsākt darbu pirmajās vācu okupācijas dienās. Arī Ķeguma Hidroelektrostacija bija tikpat kā neskarta. 19.08.1941. nacistu okupācijas režīms pārņēma īpašumā visu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības mantu, t. sk. nacionalizētos īpašumus. Tikai nelielu produkcijas daļu novirzīja civilajām vajadzībām. Uzņēmumu pārraudzībai 21.10.1941. izveidoja speciālu iestādi – Fiduciāro pārvaldi, kas kopā ar Vācijas uzņēmumiem Latvijā veidoja speciālas monopolu sabiedrības, kuru uzdevums bija maksimāli izmantot esošo rūpnīcu potenciālu Vācijas labā.

Lauksaimniecības zemju pārvaldīšanai izveidoja “Austrumu lauksaimniecības biedrību” (Landwirtschaftsgesellschaft Ostland), kuras rīcībā nonāca padomju laikā nacionalizētā zeme un nacistiskās varas pretiniekiem atņemtā zeme. Biedrība saglabāja 31 padomju laikā radīto kolektīvo saimniecību un sāka veidot zemes fondu vācu karavīru vajadzībām pēc kara. 13.09.1941. vācu okupācijas vara atcēla padomju agrāro reformu.

Nacionalizētos uzņēmumus vietējie iedzīvotāji nedrīkstēja atgūt. Reprivatizēja tos uzņēmumus, kuru pārvalde nacistiem nebija ekonomiski izdevīga. Vispārēja reprivatizācija sākās 18.02.1943., tomēr īpašniekiem bija liegtas tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu.

Nacistiskās Vācijas rasu ideoloģija noteica atsevišķu iedzīvotāju grupu fizisku iznīcināšanu. Šo mērķu sasniegšanai uz iekarotajām teritorijām tika nosūtītas četras t. s. operatīvās grupas. Baltijā darbojās “operatīvā grupa A” 990 vīru sastāvā, kuru vadīja SS (Schutzstaffel) brigādenfīrers un policijas ģenerālmajors Valters Štāllekers (Franz Walter Stahllecker) un kura bija piekomandēta grupējumam “Ziemeļi”. Latvijā aktīvi darbojās tās apakšvienība Einsatzgruppe 1a (EG1a).

Sadarbībā ar vērmahtu, EG1a jau 23.06. Grobiņā noslepkavoja sešus vietējos ebrejus. Ebreju slepkavības turpinājās visā Latvijā. 01.07.1941. V. Štāllekers sāka veidot Drošības policijas un ārējās izlūkošanas dienesta SD (Sicherheitsdienst) vadības centru.

Pēc viņa iniciatīvas tika izveidota Viktora Arāja komanda Rīgā, kas aktīvi piedalījās ebreju nogalināšanā, piemēram, Rīgā 04.07.1941. nodedzināja Rīgas Horālo sinagogu. V. Štāllekeram pakļāvās arī Mārtiņa Vagulāna palīgvienība Jelgavā un Herberta Teidemaņa grupa Valmierā. Augusta beigās mazpilsētās un lauku rajonos ebreji bija nogalināti.

Dzīvi palikušos ebrejus ieslodzīja geto – 26.07. izveidoja geto Grīvas pilsētā, 25.10. pabeidza veidot Rīgas geto, kurā sākotnēji atradās ap 30 000 cilvēku. Lielāko daļu Rīgas geto iedzīvotāju noslepkavoja Rumbulas mežā 30.11. un 08.12, bet uz geto atveda ebrejus no Vācijas, Austrijas, Čehijas un citurienes. Daļu novietoja izveidotajā Jumpravmuižas koncentrācijas nometnē. Ebreju masveida slepkavības notika arī citviet, piemēram, 15.–17.12. Šķēdes kāpās pie Liepājas noslepkavoja 2731 ebreju.

05.1942. sāka veidot Liepājas geto, kas pastāvēja līdz 18.10.1943. Daugavpils geto slēdza 28.10., bet 02.11. – Rīgas geto, nošaujot vairumu ieslodzīto. Izdzīvojušos nosūtīja uz 03.1943. izveidoto koncentrācijas nometni Mežaparkā (Riga-Kaiservald), kurai bija filiāles Vecmīlgrāvī, Dundagā, Elejā un citur. 06.08.1944. Riga-Kaiserwald ieslodzītos ebrejus nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni Polijā. No Latvijā palikušajiem 73 000 ebreju 71 000 gāja bojā.

Neskatoties uz represijām, Latvijas iedzīvotāji iesaistījās ebreju glābšanā. Tādi bija Jānis un Johanna Lipkes, kuri kopā ar 25 palīgiem kara laikā izglāba vairāk nekā 53 ebrejus. No 10.1943. pie Roberta un Johannas Seduliem Liepājā izdzīvoja 11 ebreji, Soņa Švarca izglāba deviņus ebrejus, Elvīra Rone – astoņus, Arturs Motmillers – septiņus ebrejus, Anna Alma Pole glāba septiņus ebrejus, bet pati tika apcietināta. Kopumā slēpts ap 781 ebrejs, no kuriem izdzīvoja 577.

1941. gada vasarā nacisti nogalināja arī garīgi slimos cilvēkus un čigānus. 1941. gada rudenī Sabiles un tās apkaimes čigāniem lika izrakt bedri, tomēr Sabiles pilsētas galva Mārtiņš Bērziņš pēdējā brīdī atveda izziņu, kura tos glāba. Visu kara laiku nacistiskā okupācijas vara pie mazākām aizdomām par pretošanos nežēlīgi izrēķinājās arī ar civiliedzīvotājiem, piemēram, pēc dažu sarkanarmiešu, kas slēpās no apcietināšanas Audriņu ciematā, sadursmes ar policijas spēkiem 12.1941., okupācijas vara izrēķinājās ar visiem ciemata iedzīvotājiem. Apcietināja un nogalināja 200 Audriņu iedzīvotājus, bet 02.–04.01.1942. Rēzeknes tirgus laukumā nošāva 30 vīriešus. Ciematu nodedzināja.

Salaspilī atradās Drošības policijas un SD komandieriem Latvijā pakļauta represīva soda nometne, kurā nonāca politieslodzītie, darba kavētāji, militārpersonas no Latgales, Krievijas un Baltkrievijas pārvietotie civiliedzīvotāji, t. sk. bērni. Kopumā te bija ieslodzīti vismaz 23 000, gāja bojā ap 3 000 cilvēku. 

1941. gada ziemā bijušo demokrātisko partiju pārstāvji uzsāka nelegālās pretošanās organizācijas izveidi. 1942. gadā organizācijas vadībā izvirzījās Konstantīns Čakste un kapteinis Krišs Upelnieks. 13.08.1943. nelegāli izveidojās Latvijas Centrālā padome (LCP), kas informēja ārvalstis par notikumiem Latvijā, bet 1944./45. gadā organizēja laivu kustību bēgļiem.

LCP militārās komisijas vadītājs bija ģenerālis Jānis Kurelis. Viņš 28.07.1944. kļuva par nacistu veidota militārā formējuma – 5. Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupas – vadītāju. Atkāpšanās gadījumā tam bija jāaizstāvas un jāveido partizānu vienības padomju aizmugurē.

17.03.1944. LCP izstrādāja memorandu (parakstīja 188 pazīstami Latvijas pārstāvji), kas deklarēja nepieciešamību atjaunot Latvijas valstiskumu. Tas bija adresēts leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim, bet paredzēts Rietumu sabiedrotajiem. Aprīlī nacisti veica apcietināšanas, tomēr LCP darbu Rīgā turpināja līdz 08.09.1944.

Nacionālo partizānu (t. s. mežabrāļu) kustības pamatojums rodams 08.09.1943. LCP deklarācijā par valsts atjaunošanu. Pirmās vienības izveidojās 1944. gada rudenī pēc padomju armijas iebrukuma, bet gada beigās nodibināja Latvijas Nacionālo partizānu apvienību.

Konstatējot sakarus ar pretošanās kustību, nacisti nolēma J. Kureļa vienību likvidēt. 14.11.1944. to ielenca un atbruņoja, izņemot leitnanta Roberta Rubeņa vienību, kas cīnījās līdz 08.12. un izlauzās no aplenkuma. J. Kureļa vienības astoņus virsniekus 19.11. nošāva, bet J. Kureli nosūtīja uz Vāciju. Atriebjoties par R. Rubeņa vienību izlaušanos, nacisti pavēlēja nodedzināt Zlēku ciemata mājas ar 160 iedzīvotājiem.

Kara laikā Latvijā pastāvēja sarkano partizānu kustība, ko no 1941. gada rudens veidoja no PSRS iesūtīti kaujinieki. Līdz 1943. gada sākumam, kad Viļa Samsona vadībā izveidojās Latvijas partizānu kustība, tā nebija plaša. Lielākā vienība bija 10.1944. Kurzemē izveidotā “Sarkanā bulta”. Sarkano partizānu mērķis bija padomju varas atjaunošana Latvijā.

Okupācijas varu maiņa Latvijā

Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrija (Reichministerim für die besetzten Ostgebiete), kuru vadīja Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg), veidoja vācu Civilpārvaldi, kurai 01.09.1941. pakļāva visu Latvijas teritoriju. Ministrijai bija pakļauti divi reihskomisariāti – Ukrainas un Ostlandes reihskomisariāts (Reichskommissariat Ostland) jeb Austrumzeme ar centru Rīgā, ko vadīja Hinrihs Loze (Hinrich Lohse), kuram bija pakļauti četri ģenerālkomisariāti: Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Latvijas ģenerālkomisariātu vadīja Oto Heinrihs Drehslers (Otto-Heinrich Drechsler), kura pakļautībā bija seši novadu komisariāti – Rīgas pilsētas, Rīgas lauku, Liepājas, Jelgavas, Valmieras un Daugavpils.

Ierēdņu trūkuma dēļ vācu Militārpārvalde (Militärverwaltung) atļāva veidot vietējās pārvaldes struktūras, kuru primārais uzdevums bija karojošo vācu vienību apgāde un kārtības ieviešana. 02.07. Pašvaldības departamenta direktors Juris Zankevics radio uzrunā aicināja atgriezties darbā amatpersonas, kuras bija strādājušas pēdējā neatkarības gadā. Izveidojās 11 ģenerāldirekcijas un Kontroles šefa iestāde, vēlāk – Latviešu zemes pašpārvalde (vadītājs – bijušais ģenerālis Oskars Dankers, no 21.08.). Iedzīvotāju mēģinājumi veidot patstāvīgu organizāciju, piemēram, 01.07. bijušā satiksmes ministra Bernharda Einberga vadībā Rīgas Latviešu biedrībā veidotais Latvijas Organizācijas centrs, beidzās nesekmīgi.

Izveidotās latviešu ģenerāldirekcijas vācu Civilpārvalde nelikvidēja, jo tās darbojās efektīvi, tomēr katru atsevišķi pakļāva ģenerālkomisariāta nodaļām. Latviešu zemes pašpārvaldes pilnvaras A. Rozenbergs būtiski sašaurināja 20.10.1941., kad par Rīgas virsbirģermeistaru iecēla Rīgas novada komisāru Hugo Vitroku (Hugo Wittrock). Latviešu zemes pašpārvaldes darbības juridiskais statuss tika noteikts tikai ar 07.03.1942. A. Rozenberga direktīvu, bet ģenerāldirektorus amatos apstiprināja vien 09.05.1942.: iekšlietu – O. Dankers, saimniecības – Valdemārs Zāgars, finanšu – Jānis Skujevics, tieslietu – Alfrēds Valdmanis, izglītības un kultūras – Mārtiņš Prīmanis, tehnikas un satiksmes – Oskars Leimanis, pašpārvaldes kontroles lietu vadītājs – Pēteris Vanags.

Austrumzemes ministrijas pilnvaras ierobežoja citas Vācijas ministrijas. Okupēto apgabalu saimniecisko izmantošanu Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) uzticēja Hermana Gēringa (Hermann Wilhelm Göring) vadītai iestādei “Četru gadu plāns” (Vierjahresplan). Tās ietvaros izveidoja Austrumu saimniecības štābu (Wirtschaftsstab Ost), kam bija pakļautas saimnieciskās inspekcijas, kas iedalījās saimnieciskās komandās. Latvijā 06.07.1941. ieradās Rīgas saimnieciskā komanda (Wirtschaftskommando Riga), kas uzsāka Latvijas saimniecības pakārtošanu Vācijas interesēs.

Tādas pašas pilnvaras kā A. Rozenbergam bija 17.07. Ā. Hitlera ieceltam SS reihsfīreram un vācu policijas šefam Heinriham Himmleram (Heinrich Luitpold Himmler). Katram reihskomisāram un ģenerālkomisāram bija piekomandēts SS un policijas vadītājs. Neatkarīgi darbojās arī vācu Drošības policija un SS iekšējās drošības un ārējās izlūkošanas dienesta SD spēki, kā arī Kārtības policija.

Pilnvaras austrumos okupētajās teritorijās bija Vācijas Bruņošanās un munīcijas reihsministram (Reichminister für Bewaffnung und Munition). Pastāvīgas struktūras austrumos okupētajos apgabalos veidoja Vācijas dzelzceļš un pasts.

07.1941. Latvijas laukos sāka veidoties militāri formējumi no bijušajiem policistiem, aizsargiem, karavīriem un citiem cīņai ar Sarkano armiju, kas atkāpās. Viņu nebija daudz un apbruņojums bija vājš, tāpēc tika pielietotas partizānu kaujas metodes.

Vācu Militārpārvalde 08.07. aizliedza šo vienību pastāvēšanu, to vietā izveidojot t. s. pašaizsardzības vienības, kurām pievienojās liela daļa šo partizānu. Vienību galvenais uzdevumi bija apsargāt infrastruktūras objektus, nodrošināt kārtību un arestēt sarkanarmiešus. Pašaizsardzības vienības vācieši likvidēja augustā, kad gandrīz visus tās locekļus iesaistīja latviešu palīgpolicijas bataljonos, kurus sāka organizēt 01.07.1941. Rīgā, bet 27.07. – visā Latvijā. Palīgpolicijas uzdevumos ietilpa militāro objektu apsargāšana un dalība padomju partizānu grupu iznīcināšanā. Tika izveidotas piecas palīgpolicijas vienības, kuras iesaistīja arī ebreju iznīcināšanas akcijās.

09.1941. vācu okupācijas vara sāka veidot latviešu policijas bataljonus, kuri bija pakļauti augstākajam SS un policijas vadītājam Ostlandē vai kārtības policijas komandierim Latvijā. Līdz Latviešu leģiona izveidei saformēja 25 bataljonus, bet līdz kara beigām kopā 42 bataljonus, kuri gan pēc sastāva, gan lieluma un darbības bija atšķirīgi. Dažus pēc saformēšanas nosūtīja uz Ļeņingradas fronti, daļu saformēja noteiktam uzdevumam, parasti – partizānu apkarošanas akcijām, pēc kā izpildes bataljonus izformēja, daļu saformēja rotas sastāvā.

1942. un 1943. gadā atsevišķi bataljoni  tika iesaistīti “akcijās” pret partizāniem Baltkrievijā (08.1942. akcija “Purva drudzis”) un Krievijā (15.02.–02.04.1943. akcija “Ziemas burvība”). Atsevišķus bataljonus 05.1942. nosūtīja arī uz Ukrainu, bet 07.1942. – uz Varšavu geto ārējai apsardzei.

10.02.1943. tika parakstīta pavēle par Latviešu brīvprātīgo SS leģiona izveidošanu. 23.02. Latvijas ģenerālkomisārs O. H. Drehslers, pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvenciju par aizliegumu okupētājvalstij okupētajā teritorijā īstenot mobilizāciju, pavēlēja iesaukt militārā dienestā 1919.–1924. gadā dzimušos jauniešus. 15.03.1943. vienības pārdēvēja par Latviešu brīvprātīgo SS brigādi (no 07.01.1944. – 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju, no maija – 19. ieroču SS grenadieru divīzija, latviešu Nr. 2). 23.03.1943. sāka formēt 15. latviešu SS brīvprātīgo divīziju, (10.1943.–06.1944. – 15. ieroču SS grenadieru divīzija, latviešu Nr. 1).

Notika četras mobilizācijas. Pirmajā mobilizācijā iesauktajiem vēl bija iespēja izvēlēties starp dienestu SS leģionā, vērmahtā vai darba dienestā. 15. un 19. divīzijā mobilizēja 52 000 karavīru.

Arī Sarkanās armijas rindās bija latviešu karavīri. 03.08.1941. izveidoja 201. latviešu strēlnieku divīziju, kurā puse kareivju bija latvieši. Pēc kaujām pie Staraja Rusas 05.10.1942. šai divīzijai piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu.

06.–07.1941. Latviju izdevās atstāt ap 40 000 iedzīvotāju. Nacistiskā okupācijas vara jūlija beigās un augustā, apkopojot ziņas par iedzīvotāju skaitu, reģistrēja 1,796 mlj iedzīvotāju (neskaitot ebrejus). Vācijā trūkstot darbaspēkam, 07.12.1941. tika izdota pavēle par aizdomīgo vietējo iedzīvotāju izsūtīšanu darbam uz Vāciju. Okupācijas laikā notika trīs akcijas, kurās uz Vāciju nosūtīja ap 14 000 Latvijas iedzīvotāju. Kopā Vācijā nonāca 15 900 personas. Kara beigu posmā, 1944. gada vasarā un rudenī, Latvijas teritoriju gan piespiedu kārtā, gan bēgot no tuvojošās Sarkanās armijas, pameta 171 000 cilvēku, no kuriem civilie bēgļi bija 102 500.

Padomju armija 22.06.1944. sāka operāciju “Bagration”, kuras rezultātā Latvijas robeža tika šķērsota vairākās vietās, iekarojot Latgali un Vidzemi, 29.06. pie Klapkalnciema sasniedzot Rīgas līci. 30.07. tika iekarots Tukums, ko vācu spēkiem izdevās atgūt vien 20.08. Oktobrī padomju armija turpināja uzbrukumu, 13.10. ieņemot Rīgu. Oktobra vidū frontes līnija stabilizējās Kurzemē, izveidojot t. s. Kurzemes aplenkumu. Tajā notika sešas lielkaujas, kur abās pusēs piedalījās armijas daļas, kurās bija latviešu karavīri. Kurzemes aplenkums pastāvēja līdz 09.05.1945. kapitulācijai.

Nacistiskā okupācijas režīma iespaidā Latvija zaudēja lielu daļu inteliģences. Latvija bija zaudējusi ebreju minoritāti. Ekonomika bija sagrauta, jo atkāpjoties nacisti bija aizveduši vai iznīcinājuši gandrīz visus lielākos saimnieciskos objektus, kas padarīja pirmos pēckara gadus sevišķi grūtus.

Otrais pasaules karš plaši atspoguļots literatūrā, piemēram, 2002. gadā iznākušais Dzintara Soduma “Blēžu romāns 1943–1944”. Uzņemtas spēlfilmas “Es visu atceros, Ričard!” (režisors Rolands Kalniņš, 1966), “Dancis pa trim” (režisors Arvīds Krievs, 2011), televīzijas seriāls “Likteņa līdumnieki” (pēc Vladimira Kaijaka romāna; režisore Virdžīnija Lejiņa, 2003–2008); iestudētas teātra izrādes: “Svina garša” (režisors Valters Sīlis, pirmizrāde 2016), “Vectēvs” (režisors Alvis Hermanis, pirmizrāde 2009) un citas.

Rīgā, Ķīpsalā, darbojas Žaņa Lipkes memoriāls (atklāts 2012. gadā, arhitekte Zaiga Gaile). Karavīriem, kuri Otrā pasaules karā krituši Latviešu leģiona rindās, izveidots Lestenes brāļu kapu memoriāls (atklāts 1998. gadā, tēlniece Arta Dumpe). Bijušās Salaspils koncentrācijas nometnes vietā atrodas Salaspils piemiņas memoriāls (atklāts 1967. gadā, arhitekti Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs, Oļegs Zakamennijs; tēlnieki Oļegs Skarainis, Ļevs Bukovskis, Jānis Zariņš).