Dzimis zemnieku saimniecības rentnieka (saimnieka) Kārļa Danķera ģimenē, ģimene pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Mācījies un beidzis Jelgavas pilsētas Aleksandra skolu, 1901. gadā beidzis Jelgavas pilsētas reālskolu. 1903. gadā, sekojot brāļa Alfrēda piemēram, iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (1906. gadā beidzis ar I šķiru). 08.1929. beidzis Latvijas Kara akadēmisko kursu astoņu mēnešu kursus.

Pirmā sieva ‒ Somijas zviedriete Juhanna Fredrīka Ēriksone (Johanna Fredrika Eriksson), Daugavpils un Grīvas sabiedriskā darbiniece. Otrā sieva ‒ Elīze Irma Mandava, Latvijā un latviešu trimdā aktīva sabiedriskā darbiniece, “Daugavas vanadžu” centrālās valdes priekšsēdētāja, publiciste.

Brālis Alfrēds Dankers, Krievijas armijas apakšpulkvedis.

01.1902. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 180. kājnieku pulkā Jelgavā. Mācību laikā junkurskolā 1902. gadā paaugstināts par portupejjunkuru (unteroficieri). No 1906. gada ‒ podporučiks Sveaborgas cietokšņa (no 04.1910. ‒ 197. kājnieku) pulkā Somijā, pie Helsingforsas (Helsinkiem). Poručiks (1909), štābkapteinis (1913), kapteinis (1915; par kaujas nopelniem), apakšpulkvedis (04.1916.). Dienesta laikā Somijā nodarbojies ar burāšanas sportu. Pirmajā pasaules karā ‒ izlūku komandas priekšnieks, rotas komandieris, bataljona komandieris. 11.1914. kaujās Polijā pie Varšavas ar Vācijas armiju ievainots un kontuzēts, ilgstoši ārstēja pleca ievainojumu hospitālī Helsinkos. 21.06.1916. Galīcijā pie Miļskas vēlreiz smagi kontuzēts un ievainots, kritis Austroungārijas armijas gūstā, pēc pusgada ārstēšanās hospitālī ieslodzīts karagūstekņu nometnē Sanktpeltenē Austrijā. Pateicoties labajām vācu valodas zināšanām un administratīvām dotībām iecelts par nometnes vecākā palīgu. No gūsta atbrīvots 12.1918., atgriezās Latvijā, 10.12.1918. no Rīgas ar kuģi izbrauca uz bijušo dienesta vietu Somijā. Dzīvoja Helsinkos.

No Helsinkos atbraukušā pulkveža Eduarda Kalniņa uzzinājis par Latvijas valsts Neatkarības kara cīņām Ziemeļlatvijā, 05.1919. cauri Igaunijai atgriezies Latvijā. 31.05.1919. Ziemeļvidzemē brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants), no 04.06.1919. ‒ Ziemeļlatvijas brigādes štāba sevišķu uzdevumu virsnieks. No 20.06.1919. O. Dankers bija 3. Jelgavas kājnieku pulka (23.07.1919. pārdēvēts par 7. Siguldas kājnieku pulku) komandieris Rūjienā. 30.06.1919. ar pulku no Rūjienas cauri Tallinai uz britu kara kuģiem nogādāts Liepājā, no 12.08.1919. ‒ Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieks (18.09.1919. pārdēvēts par Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieku). 27.12.1919. iecelts par Zemgales divīzijas komandieri. Pulkvedis (11.12.1919.; par kaujas nopelniem), ģenerālis (22.06.1925). Piedalījās kaujās pret Pāvela Bermonta vadīto Rietumu brīvprātīgo armiju 11.1919. Liepājā un Lekaskurzemē, 1920. gada pavasarī un vasarā pret Sarkano armiju Latgales frontē, Osvejas-Drisas rajonā. No 1921. gada ‒ arī Daugavpils garnizona priekšnieks. Bija arī Apsardzības ministrijas padomes loceklis un no 1922. gada ‒ Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis. 05.1926. iekļauts Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pavadošajā delegācijā valsts vizītē Somijā. 01.02.1932. piekomandēts Armijas štābam (Reglamentu pārstrādāšanas komisijas loceklis), bet 25.10.1933. iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas garnizona priekšnieku. 04.1939. kopā ar ģenerāli Mārtiņu Hartmani komandēts uz Vācijas kanclera Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) 50 gadu jubilejas svinībām Berlīnē. Bija Virsnieku augstākās goda tiesas loceklis, 1937. gadā ievēlēts par tās priekšsēdētāju. 29.11.1939. atvaļināts no armijas pēc paša lūguma veselības stāvokļa dēļ. Pēc amata nodošanas dzīvoja sev piešķirtajā saimniecībā Aisteres muižas centrā, Tadaiķu pagastā pie Durbes ezera un Liepājā. Dienesta laikā aktīvi piedalījās Daugavpils Latviešu biedrības un Liepājas Latviešu biedrības, Latvijas Sarkanā Krusta organizācijas un citu organizāciju darbā.

Pēc valsts okupācijas 20.06.1940. kopā ar ģimeni ar steigā iegūtām Lietuvas un Vācijas vīzām paspēja cauri Lietuvai izbraukt uz Vāciju, kā bēglis dzīvoja okupētajā un Vācijā iekļautajā Polijas teritorijā Pozenē (Poznaņā), strādāja Pozenes Lauksaimniecības centrālās biedrības Augu aizsardzības un kaitēkļu apkarošanas nodaļā. Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma 07.1941., sākoties vācu okupācijas laikam Latvijā, saņēma atļauju no policijas iestādes ar ģimeni (sievu un diviem bērniem) atgriezies Latvijā. No 21.08.1941. pēc bijušā Valsts prezidenta Alberta Kvieša ieteikuma Rīgā pieņēma vācu militārās administrācijas priekšlikumu kļūt par jaunveidojamās latviešu pašpārvaldes iekšlietu un personālo jautājumu ģenerāldirektoru, no 07.03.1942. ‒ Latvijas apgabala zemes pašpārvaldes pirmais iekšlietu ģenerāldirektors, faktiski – pašpārvaldes vadītājs. Pēc Latvijas Centrālās padomes memoranda iesniegšanas leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim izsaukts uz Berlīni pie Vācijas Austrumu apgabalu valsts ministra Alfrēda Rozenberga (Alfred Ernst Rosenberg), sarunā ar kuru mēģinājis mazināt memoranda nozīmi nolūkā novērst represijas pret parakstītājiem. 24.09.1944. no Rīgas ar ģimeni izbrauca uz Vāciju, kur turpināja darbību līdz kara beigām. Karam beidzoties, ar ģimeni dzīvoja Bavārijā. 06.1945.–06.1947. bija apcietinājumā ASV okupācijas zonā Vācijā, par darbību vācu okupācijas laikā izdarīta izmeklēšana Nirnbergas prāvas ietvaros, bija ieslodzīts vairākās ieslodzījuma vietās (nometnēs Freizingā, Mosburgā, Badaiblingā, Garmišā, Dahavā un citur, kā arī cietumā Nirnbergā). Dalība kara noziegumos nav konstatēta, atbrīvots. Strādājis Nirnbergā par ASV kara noziegumu tiesneša Artura Petersena tulku, par palīgstrādnieku vācu zemnieku saimniecībās, amerikāņu kristīgās organizācijas (Young Men’s Christian Association, YMCA) struktūrās, demonstrējis filmas latviešu bēgļu nometnēs. Pēc tam dzīvoja Grāfenašavas, Augsburgas, Memmingenes Mīldorfas bēgļu nometnēs. 50. gadu sākumā zaudēja redzi. No 03.1957. ar ģimeni dzīvoja trimdā ASV, Grandrepidsā. Ar sievas palīdzību sarakstījis atmiņas.

O. Dankera personība ir viena no pretrunīgākajām 20. gs. vēsturē. Viens no varonīgākajiem un cīņās ar P. Bermonta armiju un Sarkano armiju nopelniem bagātākajiem Latvijas armijas vecākajiem virsniekiem Neatkarības kara laikā 1919.‒1920. gadā, patriotisks Latvijas armijas divīzijas komandieris visā starpkaru posmā un viens no latviešu nācijas elites sadarbības simboliem ar nacistiskās Vācijas okupācijas varu 1941.‒1945. gadā, šajā laikā vadot Zemes pašpārvaldes darbību un sadarbojoties ar okupācijas varas iestādēm. Saskaņā ar paša un līdzgaitnieku teikto, uzņēmās amatu atbilstoši starptautiskajai likumdošanai un nolūkā nodrošināt nācijas intereses okupācijas apstākļos, kā arī kara noslēgumā mēģinot atjaunot valsts neatkarību, turklāt tiešām izrādīja zināmu pretestību vācu okupācijas iestāžu prasībām, piemēram, par latviešu mobilizāciju leģionā un latviešu jauniešu iesaukšanu gaisa izpalīgu vienībās, tomēr galu galā minētajām prasībām pakļāvās, izdodot attiecīgus rīkojumus, t. sk. par latviešu policijas bataljonu veidošanu un citus. Daļa līdzgaitnieku un vēsturnieku konstatē pārliecīgu O. Dankera pakļaušanos vācu militārās un civilās okupācijas pārvaldes prasībām, realizējot abu pēdējo ievērojami ierobežotās latviešu pašpārvaldes pilnvaras. Minēto iespaidu ievērojami pastiprināja okupācijas režīma raksturs un izdarītie kara noziegumi Latvijā.

Latviešu trimdas organizācijās Rietumos līdz 90. gadiem regulāri pieminētas O. Dankera dzīves un darbības jubilejas. 04.1966. Grandrepidsas Vudlonas kapsētas latviešu nodalījumā svinīgi atklāta O. Dankera kapa plāksne. Tomēr arī trimdā pastāvēja pretēji viedokļi, nosodot pārspīlēto kolaborāciju ar Vācijas okupācijas varu kara laikā. O. Dankera vārdā nodēvēta iela Liepājā (Ģenerāļa Dankera iela).

Par dienestu miera laikā un par Pirmā pasaules kara kaujās parādīto varonību O. Dankers apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem, IV šķira), par kaujas nopelniem Latvijas Neatkarības kara laikā cīņās ar P. Bermonta armiju 11.1919. pie Liepājas apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķira, III šķira), par dienestu un darbību ‒ ar Triju Zvaigžņu ordeni (I šķira, II šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Latvijas Sarkanā Krusta goda zīmi, Latvijas Skautu centrālās organizācijas pateicības zīmi “Svastika”, Igaunijas Ērgļa ordeni (II šķira), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, Polijas “Polonia Restituta” ordeni (II šķira), Somijas Baltās Rozes ordeni (II šķira), Vācijas Ērgļa ordeni, vācu okupācijas laikā ‒ ar Vācijas Kara Nopelnu krustu (I šķira, II šķira).