Latvijas neatkarības proklamēšanu 18.11.1918. noteica latviešu nācijas vēlme un gatavība dzīvot savā nacionālā valstī jeb realizēt augstāko valstiskuma formu, kas laika ziņā, līdzīgi citām Centrālās un Austrumeiropas tautām, sakrita ar Pirmā pasaules kara izraisīto impēriju sabrukumu, radot iespēju nācijām realizēt savas pašnoteikšanās tiesības. Baltijas valstu gadījumā uzskatāmi redzams Krievijas Impērijas un Vācu Impērijas (Deutsches Reich) sabrukuma seku rezultāts.
Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam 1918. gadā, saistībā ar kara novājināto impēriju sabrukumu un saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesību realizācijas principiem, Centrālajā un Austrumeiropā izveidojās jaunas, nacionālas valstis. Tomēr apstākļi, kādos jaunās valdības bija spiestas cīnīties par savu zemju neatkarību un robežām, bija atšķirīgi. Lietuva un Igaunija proklamēja neatkarību 02.1918., Latvija – 18.11.1918. (iemesls – frontes līnijas atrašanās Latvijā no 1915. gada, lielākie postījumi, lielākais bēgļu īpatsvars), taču reāla valstiskuma uzbūve sākās visās trīs zemēs vienlaikus – 1918. gada novembrī. 1918.–1920. gadā Latvijas teritorijā sadūrās topošās Latvijas Republikas, Padomju Krievijas, latviešu lielinieku, vācbaltiešu, karu zaudējušās Vācijas, pretlielinieciskās Krievijas, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu un Rietumu lielvalstu intereses.