Rakstnieka daiļrades attīstība iedalāma vairākos posmos, kam sākotnēji raksturīgs sevis meklēšanas process, bet vēlāk nozīmīgi bija t. s. programmas darbi. A. Niedras literārajā veikumā uzskatāmi vērojams, kā attīstības procesu diktētas prasības saduras ar 19. gs. beigās joprojām nozīmīgo saikni ar iepriekšējo paaudžu dzīves telpu un attiecību modeļiem. Atmiņās “Mana bērnība un mani puikas gadi” (pirmā daļa 1926. gadā, otrā daļa 1930. gadā) sajūtu par lūzuma posmu tautas dzīvē rakstnieks ietvēris dzimtas stāstā, salīdzinot savus divus ļoti atšķirīgos vectēvus. Pārmaiņu procesu ekonomisko analīzi A. Niedra saistīja ar pāreju uz jaunām saimniekošanas formām, kas savā attīstībā vājināja tradicionālo latviešu saikni ar zemi. Pēc A. Niedras uzskata, jaunas izpratnes veidošanās latviešu sabiedrību sasniedza ar muižas, amatniecības un tirdzniecības starpniecību, pakāpeniski mainoties bezzemnieku psiholoģijai, kā arī iegūstot skolas zināšanas. Ar mērniecību un nomu saistītā zemes individualizēšana saimnieku jaunākos dēlus mudināja atstāt tēva mājas un meklēt sev citu nodarbošanos. Daudzos darbos A. Niedra atspoguļoja izvēles situāciju, kura iezīmēja jaunus garīgus apvāršņus, taču atklāja arī būtiskas izmaiņas ierastajā kārtībā. Piemēram, stāstā “Skaidra sirds” (1898) notikumu gaitā atklājas, ka jaunā jurista Ozola studijās izmantotā nauda iegūta negodīgā ceļā, viņa tēvam izdevīgā brīdī slepeni piesavinoties līdzekļus no pagasta kases. Kādreizējā rīcība skaidrojama ar tēva protestu pret muižnieku un mācītāju uzspiestajiem ierobežojumiem, kā arī nepārvaramu vēlmi nodrošināt dēlam tādus dzīves apstākļus, kas ļautu piepildīt viņa agrāk neīstenotos un neīstenojamos sapņus. Taču tā radījusi neatrisināmu morālu dilemmu, kas visdziļākās pēdas atstājusi pašā vecajā Ozolā. Līdzīgas ētiskas problēmas risinātas arī citos A. Niedras darbos, piemēram, stāstā “Nespēcīga dvēsele” (1898), kurā iezīmējas, bet netiek īstenota tautiskas reliģiskas filozofijas radīšanas vēlme. Arī alegoriskajā pasakā “Zemnieka dēls” (1902) ietverta latviešu jaunās paaudzes likteņa gaita un mokoša pašanalīze. Līdzsvara meklējumi starp agrāko un tagadējo laikmetu, ētiskām vērtībām un ekonomiskas nostiprināšanās vēlmi raksturo romānu “Līduma dūmos” (1899), kas ir viens no rakstnieka apjomīgākajiem un nozīmīgākajiem darbiem, atklājot latviešu jaunās inteliģences sadursmi ar vācu muižniecības pasauli. Romāna vielu A. Niedra vēlāk iestrādājis pēc tā motīviem veidotajā drāmā “Zeme” (1903). Vairākos rakstnieka darbos, it īpaši vēsturiskajā romānā “Kad mēness dilst” (1902) un romānā “Sikspārnis” (1905), sižeta risinājumā izmantoti populārās literatūras elementi. Vēlākos A. Niedras darbus raksturo skepse un vilšanās, kā arī polemiski centieni pamatot savu rīcību. Tas īpaši raksturīgi viņa drāmai “Kangars” (1929) un plašajai apcerei “Tautas nodevēja atmiņas”, kas tapusi laika periodā no 1923. gada līdz 1930. gadam.