Niedras valdības lielākais devums Rīgas atbrīvošanā bija politiskā aizsega radīšana Vācijas armijas operācijām Latvijas teritorijā. A. Niedra apņēmās arī saglabāt vācbaltiešu muižniecību kā atsevišķu kārtu un garantēt vācbaltiešu kultūras autonomiju Latvijā. Šo iemeslu dēļ Niedras valdība vēstures literatūrā tiek vērtēta kā provāciska. 16.05.1919. sēdē valdība atzina, ka ārzemju (domāts – Vācijas) karavīriem, kuri atrodas Latvijas bruņotajos spēkos, tiek dotas Latvijas valsts pilsoņu tiesības, kā arī nodrošināta nekustamā īpašuma (zemes un māju) iegūšana Latvijā.
Niedras valdība īstenoja arī ekonomiska rakstura koncesijas ar Vāciju, piemēram, 19.05. apņemoties no Vācijas valdības atpirkt okupācijas varas ierīkotos gaterus un šaursliežu dzelzceļus, kā arī kompensēt Vācijai izdevumus, kas radušies, apstrādājot Latvijas rīcībā nonākušos kokmateriālus. Valdība turklāt meklēja iespējas veikt aizņēmumus Vācijā un apņēmās segt Vācijai visus izdevumus, kas radušies saistībā ar Latvijas militāro formējumu uzturēšanu.
Neattaisnojās A. Niedras cerības, ka pēc Rīgas atbrīvošanas viņam radīsies iespēja īstenot no vāciešiem neatkarīgāku politiku. To noteica latviešu nacionālo militāro formējumu un plašākas latviešu sabiedrības norobežošanās no Niedras valdības, kā arī pieaugošas simpātijas no vācbaltiešu politiskajām aprindām. J. Balodis pauda uzticību LTP, bet 2. latviešu strēlnieku brigādē (komandieris Ādams Erdmanis), kurā bija iecerēts apvienot A. Niedram lojālos karavīrus, iestājās tikai 400–500 brīvprātīgo. 08.06.1919. valdības sēdē tika nolasīts R. fon der Golca pieprasījums par vāciešu kareivju tiesībām iegūt zemes īpašumus Latvijā. Redzot, ka Vācijas militārā vadība vēlas uzsākt karavīru nometināšanu Latvijā, A. Niedra 12.06. personīgi tikās ar R. fon der Golcu, cenšoties viņu pārliecināt, ka Vācijas interesēs ir nevis atstāt savu armiju Latvijā, bet virzīt to tālāk uz Krieviju. R. fon der Golcs noraidīja šādu iespēju, norādot, ka tas būtu pretrunā ar Vācijas politiku un Antantes valstu nostāju.