Niedras valdību izveidoja provāciski noskaņotās aprindas pēc 16.04.1919. puča Liepājā. Valdība nosaukumu ieguva no tās Ministru prezidenta Andrieva Niedras uzvārda. Niedras valdība tika izveidota kā Borkovska ministru kabineta turpinātāja. Tā pastāvēja kā alternatīvs varas centrs Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Arī Niedras valdība sevi dēvēja par Latvijas Pagaidu valdību, pretendējot uz suverēnu varu Latvijā, bet neatzīstot Latvijas Tautas padomi (LTP), kura bija proklamējusi Latvijas Republiku. Politiskās leģitimitātes trūkumu valdības vadītājs A. Niedra plānoja pārvarēt, organizējot tautas vietnieku vēlēšanas, kuru rezultātā 01.07.1919. Rīgā darbu sāktu Tautas vietnieku kongress. Tautas vietnieku kongresam vajadzēja kļūt par LTP alternatīvu likumdevējas varas institūciju. Tomēr šīs vēlēšanas paspēja notikt tikai atsevišķos pagastos, jo Niedras valdība demisionēja pirms to noslēguma.

Pēc 16.04.1919. puča Latvijā bija izveidojusies dziļa politiskā krīze. Borkovska ministru kabinets nespēja izveidot rīcībspējīgu valdību. A. Niedra bija atteicies piedalīties kabineta darbībā, norādot, ka tam trūkst leģitimitātes, tomēr 09.05., redzot, ka ir gaidāms politisks izlīgums starp K. Ulmani un Vācbaltiešu nacionālo komiteju, A. Niedra pieņēma lēmumu uzņemties valdības vadītāja amatu. A. Niedra Latvijas Zemturu padomes vārdā pārtrauca iesāktās sarunas ar K. Ulmani un sastādīja provizorisko valdības locekļu sarakstu. 10.05. A. Niedra oficiāli uzņēmās valdības vadītāja amatu. 

12.05. Liepājā vienlaicīgi notika Niedras valdības pirmā sēde un LTP otrā sesija, kurā tā deklarēja, ka neatzīst Niedras valdību, un konstatēja, ka to atbalsta tikai šauras vācbaltiešu muižniecības aprindas. LTP aicināja nekavējoties atjaunot K. Ulmaņa valdības darbību. LTP sesijas laikā Zemturu padomes valdes locekļi norādīja, ka A. Niedram nav pilnvaru pārstāvēt Zemturu padomi un ka tā atzīst tikai LTP. 12.05. vakarā latviešu virsnieki sagūstīja A. Niedru, aizveda viņu no Liepājas un piespieda parakstīt atteikšanos no valdības vadītāja pienākumiem. 15.05. A. Niedra izbēga no gūsta un atgriezās Liepājā, kur turpināja pildīt valdības vadītāja amatu.

Vairāki Borkovska ministru kabineta locekļi piedalījās Niedras valdības pirmajā sēdē 12.05., kā arī ieņēma Niedras valdībā ministru amatus, nodrošinot zināmu pēctecību ar iepriekšējo kabinetu. O. Borkovski iecēla par iekšlietu ministra biedru. Niedras valdības sastāvs tās pastāvēšanas laikā bija ļoti mainīgs. A. Niedra, ieņemot Ministru prezidenta amatu, pildīja arī iekšlietu ministra amatu. Par satiksmes ministru iecēla agrāko Borkovska ministru kabineta ārlietu ministru Heinrihu fon Brimmeru (Heinrich Karl Ludwig von Brümmer), par tirdzniecības ministru – Jāni (Ivanu) Šmitu, par izglītības ministru – Jūliju Kupču, par zemkopības ministru – Krišjāni Sleini, par finanšu ministru – Eiženu Švarcu (Eugen Wilhelm Schwartz; no 27.05.1919. – Juri (Georgu) Seskovu, Georg Seskow), par tieslietu ministru – Paulu Sokolovski (Paul Sokolowsky). Zigfrīds Anna Meierovics noraidīja A. Niedras piedāvājumu kļūt par ārlietu ministru, tādēļ vēlāk ārlietu ministra pienākumus veica satiksmes ministrs H. fon Brimmers. 16.05. par kara ministru un vienlaikus darba ministru iecēla Teodoru Vankinu (30.05.–02.06. valdības sēdēs viņu pārstāvēja J. Seskovs).

26.05. A. Niedra ieradās Rīgā, kura bija atbrīvota no lieliniekiem. Viņa mēģinājumi panākt 1. latviešu atsevišķās brigādes komandiera Jāņa Baloža atbalstu un plašāku popularitāti latviešu sabiedrībā nebija veiksmīgi. 03.06. valdība pārcēlās no Liepājas uz Rīgu. Šajā posmā sākās valdības aparāta sistemātiska veidošana, notika gatavošanās tautas vietnieku vēlēšanām, kā arī tika mainīts valdības sastāvs. Zemkopības ministra amatu ieņēma Jānis Ansbergs, par apgādāšanas ministra vietas izpildītāju iecēla Andreju Krastkalnu; par valsts darbu ministru – Jāni Kampi; finanšu ministra amatā atgriezās E. Švarcs. Tautas apgaismības (izglītības) ministriju pārveidoja par Kultūras ministriju (ministrs – J. Kupčs). No 10.06. valdības sēdēs piedalījās arī Ministru padomes sekretārs Hermanis Albats. 18.06. H. fon Brimmeru iecēla par Valsts kontrolieri, bet satiksmes ministra pienākumus uzticēja pildīt Jānim Liepiņam. A. Niedra nepiedalījās trešdaļā no visām valdības sēdēm. Prombūtnes laikā viņu aizstāja gan J. Kupčs, gan A. Krastkalns, gan T. Vankins.

A. Niedra par savas valdības galveno uzdevumu deklarēja Rīgas atbrīvošanu no lieliniekiem, tomēr vienīgais praktiskais A. Niedras solis šī uzdevuma īstenošanā bija 29.12.1918. līguma atzīšana, kas deva Latvijas pavalstniecības tiesības Vācijas karavīriem, kā arī atļauja Vācijas armijas daļām iestāties Baltijas Landesvēra sastāvā. Valdības sastādītais aicinājums Baltijas Landesvēra Virsštābam paātrināt Rīgas atbrīvošanu tapa 15.05.1919., kad A. Niedra vēl nebija atgriezies Liepājā no gūsta. Kara ministrs tika iecelts amatā 16.05., bet Kara ministrija izdeva savu pirmo pavēli tikai 21.05. A. Niedra līdz pat Rīgas atbrīvošanai 22.05. personīgi netikās ar pretlieliniecisko spēku komandieri Latvijā ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu (Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz). Valdība sēdēs neaplūkoja jautājumus, kas būtu saistīti ar atbrīvotās Rīgas iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, veselības aprūpi u. c. aktuāliem jautājumiem.

Niedras valdības lielākais devums Rīgas atbrīvošanā bija politiskā aizsega radīšana Vācijas armijas operācijām Latvijas teritorijā. A. Niedra apņēmās arī saglabāt vācbaltiešu muižniecību kā atsevišķu kārtu un garantēt vācbaltiešu kultūras autonomiju Latvijā. Šo iemeslu dēļ Niedras valdība vēstures literatūrā tiek vērtēta kā provāciska. 16.05.1919. sēdē valdība atzina, ka ārzemju (domāts – Vācijas) karavīriem, kuri atrodas Latvijas bruņotajos spēkos, tiek dotas Latvijas valsts pilsoņu tiesības, kā arī nodrošināta nekustamā īpašuma (zemes un māju) iegūšana Latvijā.

Niedras valdība īstenoja arī ekonomiska rakstura koncesijas ar Vāciju, piemēram, 19.05. apņemoties no Vācijas valdības atpirkt okupācijas varas ierīkotos gaterus un šaursliežu dzelzceļus, kā arī kompensēt Vācijai izdevumus, kas radušies, apstrādājot Latvijas rīcībā nonākušos kokmateriālus. Valdība turklāt meklēja iespējas veikt aizņēmumus Vācijā un apņēmās segt Vācijai visus izdevumus, kas radušies saistībā ar Latvijas militāro formējumu uzturēšanu.

Neattaisnojās A. Niedras cerības, ka pēc Rīgas atbrīvošanas viņam radīsies iespēja īstenot no vāciešiem neatkarīgāku politiku. To noteica latviešu nacionālo militāro formējumu un plašākas latviešu sabiedrības norobežošanās no Niedras valdības, kā arī pieaugošas simpātijas no vācbaltiešu politiskajām aprindām. J. Balodis pauda uzticību LTP, bet 2. latviešu strēlnieku brigādē (komandieris Ādams Erdmanis), kurā bija iecerēts apvienot A. Niedram lojālos karavīrus, iestājās tikai 400–500 brīvprātīgo. 08.06.1919. valdības sēdē tika nolasīts R. fon der Golca pieprasījums par vāciešu kareivju tiesībām iegūt zemes īpašumus Latvijā. Redzot, ka Vācijas militārā vadība vēlas uzsākt karavīru nometināšanu Latvijā, A. Niedra 12.06. personīgi tikās ar R. fon der Golcu, cenšoties viņu pārliecināt, ka Vācijas interesēs ir nevis atstāt savu armiju Latvijā, bet virzīt to tālāk uz Krieviju. R. fon der Golcs noraidīja šādu iespēju, norādot, ka tas būtu pretrunā ar Vācijas politiku un Antantes valstu nostāju.

Niedras valdībai, neskatoties uz tās dekoratīvo raksturu, bija visai svarīga loma Cēsu kauju norisē. To noteica vairāki apstākļi. Pirmkārt, Vācijas militārā vadība bija ieinteresēta izmantot Niedras valdību, lai pamatotu savu militāro vienību izmantošanu Daugavas labajā krastā, ko bija aizliegušas Antantes valstis. Otrkārt, K. Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai lojālā Ziemeļlatvijas civilpārvalde 25.05. bija pasludinājusi A. Niedru un viņa valdības ministrus par tautas nodevējiem un sekvestrējusi viņu īpašumus. Treškārt, Igaunijas valdība nevēlējās atzīt Niedras valdību, uzskatot K. Ulmaņa vadīto valdību par leģitīmo varu Latvijā.

Niedras valdība savu iespēju robežās sniedza atbalstu Vācijas armijas 6. rezerves korpusa operācijām Vidzemē pret Igaunijas bruņotajiem spēkiem un to operatīvā pakļautībā esošo Ziemeļlatvijas brigādi. 06.06. Niedras valdība uzņēma Latvijas pavalstniecībā Baltijas Landesvēra komandieri, Vācijas armijas majoru Alfrēdu Flečeru (Alfred Fletcher), lai operācijas pret Igaunijas armiju formāli vadītu nevis Vācijas, bet Latvijas virsnieks. 08.06. sēdē valdība akceptēja Valmieras un Valkas ieņemšanu kā prioritāti attiecībā pret karadarbības turpināšanu Latgales frontē pret lieliniekiem. 18.06. Niedras valdība noslēdza līgumu ar Vācijas armijas Dzelzsdivīziju par tās pāriešanu Latvijas dienestā uz divām nedēļām. Cēsu kauju izšķirošajā posmā par militāro operāciju formālo vadītāju iecēla kara ministru T. Vankinu, kurš frontē atradās 20.–22.06.

24.06. pēc ziņu saņemšanas no frontes par Cēsu kaujās piedzīvoto sakāvi A. Niedra izvirzīja jautājumu par valdības demisiju, lai nodotu savas pilnvaras Antantes valstu pārstāvju rokās. Valdība atbalstīja A. Niedras un H. fon Brimmera došanos uz Liepāju, lai uzsāktu sarunas. A. Niedra ieradās Liepājā 25.06., un 26.06. uz Lielbritānijas karakuģa klāja viņš paziņoja par atkāpšanos no Ministru prezidenta amata. Rezultātā 27.06. Liepājā tika atjaunota K. Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības darbība. 26.06. notika pēdējā Niedras valdības sēde Rīgā, pēc kuras ministri devās ar kuģīti pa Lielupi uz Jelgavu. Majoros viņus aizturēja 1. latviešu atsevišķās brigādes karavīri. 27.–28.06. notika sarunas ar Vācijas militāro pārstāvju piedalīšanos, kuru rezultātā Niedras valdības ministri deva solījumu atteikties no turpmākas politiskās darbības un tika atbrīvoti.