Ministru prezidents par ministru darbību bija atbildīgs Latvijas Tautas padomei. Apzīmējums “pagaidu” tika dots, jo šī institūcija tika uzskatīta par īslaicīgu pagaidu veidojumu līdz demokrātiski ievēlētas Latvijas Satversmes sapulces sanākšanai. Par “Latvijas Pagaidu valdību” sevi dēvēja arī Andrieva Niedras izveidotā provāciskā valdība 05.–06.1919., tomēr Latvijas Tautas padome neatzina tās darbību.

Pagaidu valdība tika izveidota kā pārejas perioda izpildvaras institūcija darbībai nepilnīgas politiskās leģitimitātes apstākļos (Latvijas Republika nebija starptautiski atzīta un sākotnēji Satversmes sapulces vēlēšanas bija plānotas 1919. gada janvārī). Valdības galvenie uzdevumi bija: pilnvērtīga valsts pārvaldes aparāta izveidošana, normālas miera laika dzīves atjaunošana pēc Pirmā pasaules kara (1914–1918) noslēguma un iekšējās un ārējās drošības nostiprināšana. Tomēr Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) sākums, Padomju Krievijas Sarkanajai armijai iebrūkot Latvijā, izvirzīja jaunas prioritātes, no kurām galvenā bija valsts neatkarības nosargāšana.

1918. gada 17. novembra sēdē Latvijas Tautas padome vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani par Ministru prezidentu un uzdeva viņam pēc iespējas īsākā laikā sastādīt Ministru kabinetu. 18. novembra svinīgajā valsts proklamēšanas aktā Latvijas Tautas padome oficiāli paziņoja par valdības sastādīšanas uzticēšanu K. Ulmanim, viņš savā runā izklāstīja paredzēto valdības darbības programmu. 19.11. K. Ulmanis piedāvāja Latvijas Tautas padomei apstiprināšanai ministru kandidātus. Pirmā oficiālā valdības sēde notika 26.11.1919. Līdz tam K. Ulmanis un ministri tikās privāti. Pagaidu valdības veidošana turpinājās līdz decembra otrajai pusei. Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija (LSDSP) atteicās nominēt ministrus valdības sastāvā, atstājot sev neierobežotas valdības kritikas iespējas, kopā ar sociālistiem revolucionāriem faktiski ieņemot opozicionāru nostāju pret valdību. K. Ulmanis ilgstoši nevarēja atrast piemērotas kandidatūras aizsardzības un zemkopības nozaru vadītāju posteņiem, kas tolaik bija sevišķi sarežģīti virzieni, ņemot vērā Latvijas Neatkarības kara sākumu un nepieciešamību gatavoties agrārajai reformai. Valdības pirmajā sastāvā ietilpa: K. Ulmanis (Ministru prezidents), Zigfrīds Anna Meierovics (ārlietu ministrs), Kārlis Puriņš (finanšu ministrs), Miķelis Valters (iekšlietu ministrs), Kārlis Kasparsons (izglītības ministrs), Jānis Zālītis (apsardzības ministrs), Teodors Hermanovskis (satiksmes un darba ministrs), Pēteris Juraševskis (tieslietu ministrs, no 15.03.1919. ministra pienākumus pildīja Tieslietu ministrijas pārvaldnieks Eduards Strautnieks), Jānis Goldmanis (zemkopības ministrs), Jānis Blumbergs (apgādības ministrs, no 17.03.1919.), Spricis Paegle (tirdzniecības un rūpniecības ministrs), Eduards fon Rozenbergs (valsts kontrolieris).

Sākotnējā darbības posmā galvenais Pagaidu valdības uzdevums bija pēc iespējas ātrāka varas pārņemšana no Vācijas armijas okupācijas iestādēm. Leģitīmu pamatu šim procesam deva Vācijas pilnvarotā Baltijas valstīs Augusta Vinniga (August Winnig) paustā Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības pagaidu atzīšana 25.11.1919. Otrs uzdevums bija pēc iespējas ātrāka Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas sagatavošana. Trešais uzdevums, kas kļuva sevišķi aktuāls decembra sākumā – Latvijas aizsardzība pret Krievijas Sarkanās armijas iebrukumu. Pagaidu valdības darbību apgrūtināja Vācijas okupācijas iestāžu kavēšanās ar savu pilnvaru nodošanu Latvijas institūcijām, kā arī līdzekļu trūkums valdības pilnvērtīgas darbības nodrošināšanai. Sākotnēji valdība tika finansēta no privātiem ziedojumiem un aizdevumiem, valsts īstermiņa aizņēmuma, kā arī ārkārtas un regulāriem nodokļiem un nodevām. Līdz pat 07.1919. valdība darbojās bez noteikta budžeta.

Kopumā nesekmīga bija valdības īstenotā aizsardzības politika. 06.12.1918. tika noslēgts līgums ar Vāciju par Latvijas zemessardzes (landesvēra) izveidošanu. 29.12. valdības parakstīja līgumu (Latvijas Tautas padome un Vācijas valdības to neratificēja) par pilsonības piešķiršanu vācu karavīriem, kuri četras nedēļas būtu karojuši pret Sarkano armiju. Šis līgums Latvijas sabiedrībā bija ārkārtīgi nepopulārs. Gaidītos rezultātus nedeva valdības izsludinātās mobilizācijas. 29.–30.12. Rīgā notika apsardzības spēku apakšvienību dumpis un 30.12. LSDSP izstājās no Latvijas Tautas padomes un nostājās atklātā opozīcijā Pagaidu valdībai. Lielbritānijas kara flote atsauca sākotnējo solījumu piedalīties Rīgas aizstāvēšanā. Rezultāta pēc Latvijas zemessardzes sakāves Inčukalna kaujā (31.12.1918.–01.01.1919.) Pagaidu valdība 02.01.1919. bija spiesta pamest Rīgu un pārcelties uz Jelgavu.

Atrodoties Jelgavā, Pagaidu valdība sanāca uz vienu sēdi (04.01.1919.), pēc tam devās tālāk uz Liepāju, kur ieradās 06.01.1919. Šeit 07.–09.01. valdība pilnā sastāvā noturēja četras sēdes, kurās apsprieda iespējas aizstāvēt Liepāju un tālākās rīcības stratēģiju. 11.01. valdība nolēma sūtīt uz ārzemēm speciālu delegāciju, lai meklētu ārēju palīdzību Latvijas neatkarības aizstāvēšanai. Latviju pameta lielākā daļa ministru, darbu Liepājā valdība turpināja sašaurinātā trīs cilvēku sastāvā (J. Zālītis, M. Valters un T. Hermanovskis). Februārī–marta sākumā visi ministri atgriezās no ārzemēm. 02.03. Liepājā atgriezās arī K. Ulmanis, kas ļāva atjaunot pilnvērtīgu valdības darbību. Šajā laikā valdība aktīvi īstenoja bruņoto spēku nostiprināšanu, ievērojami palielinot karaspēka skaitlisko sastāvu un uzlabojot apbruņojumu; veica pirmos soļus agrārās reformas īstenošanai, uzsākot valsts zemju sadalīšanu bezzemniekiem un sīkzemniekiem; ieviesa jaunu maksāšanas līdzekli (Latvijas rublis); vienojās par pārtikas palīdzības saņemšanu no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) u. c. pasākumus.

Pagaidu valdības aktīvā un kopumā sekmīgā politika izraisīja neapmierinātību Vācijas karaspēka vadībā un vietējo reakcionāro muižnieku vidū, kas noveda pie valsts apvērsuma 16.04.1919. (Liepājas pučs). Tā rezultātā Pagaidu valdība tika gāzta, ministri M. Valters un J. Blumbergs tika arestēti. Pārējie ministri rada patvērumu pie Sabiedroto valstu misijām vai uz tvaikoņa “Saratov”, kas atradās Liepājas ostas reidā. Turpmākajos mēnešos pilnvērtīga valdības darbība nebija iespējama (oficiālas valdības sēdes nenotika). Maija sākumā uz “Saratov” no Lielbritānijas misijas telpām pilnībā pārcēlās arī K. Ulmanis, valdībai turpinot darboties uz kuģa – notika sarunas par iespējamu kompromisu ar A. Niedras valdību, sarunas ar Sabiedroto valstu pārstāvjiem, sakaru uzturēšana ar Pagaidu valdībai lojālo pulkveža Jāņa Baloža komandēto 1. latviešu atsevišķo brigādi. Pagaidu valdības vārdā no Padomju Latvijas armijas atbrīvotajos Ziemeļlatvijas rajonos darbojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde, kas turpināja Pagaidu valdības uzsāktās reformas.

Pēc Igaunijas armijas un tās sastāvā karojošās Ziemeļlatvijas brigādes uzvaras Cēsu kaujās A. Niedras valdība 26.06.1919. demisionēja. Sabiedroto valstu misiju vadītājs Baltijā ģenerālis Huberts Gofs (Sir Hubert de la Poer Gough) paziņoja par Latvijas Pagaidu valdības pilnīgu darbības atjaunošanu, un 27.06. valdība svinīgi nokāpa no “Saratov” krastā Liepājā. 28.06. notika oficiāla valdības sēde pēc divarpus mēnešu pārtraukuma. Liepājā valdība turpināja darboties līdz 05.07., kad devās uz Rīgu. Pagaidu valdība Rīgā ieradās 08.07., kur to svinīgi sagaidīja, notika tautas manifestācija.

Pēc atgriešanās Rīgā Pagaidu valdība demisionēja, lai radītu jaunu kompromisa valdību, kurā būtu iekļauti vairāki mazākumtautību pārstāvji. No Sabiedroto valstu puses tas bija viens no nosacījumiem, lai atjaunotu valdības darbību. Pret to 30. jūnija sēdē protestēja S. Paegle. Otrajā Pagaidu valdības sastāvā, kas sāka darbu 14.07., bija ministri: K. Ulmanis (Ministru prezidents, apgādības ministrs, zemkopības ministrs; no 05.12. ministra pienākumus pildīja Augusts Kalniņš), Z. A. Meierovics (ārlietu ministrs), M. Valters (iekšlietu ministrs, no 01.09. ministra pienākumus izpildīja Alfrēds Birznieks), Dāvids Sīmansons (apsardzības ministrs, no 10.09. ministra pienākumus pildīja K. Ulmanis), Roberts Erhards (finanšu ministrs), T. Hermanovskis (satiksmes un darbu ministrs), K. Kasparsons (izglītības ministrs), Jānis Zēbergs (tirdzniecības un rūpniecības ministrs), Pauls Mincs (valsts kontrolieris).

Šajā laikā turpinājās valsts iekšējās un ārējās aizsardzības nostiprināšana, izveidojot vienotu Latvijas armiju un drošības struktūras. Tika turpināti priekšdarbi agrārās reformas uzsākšanai un monetārā reforma, ieviešot Latvijas rubli. Tāpat tika izveidota virkne nacionālo kultūras un izglītības institūciju, kā arī veikti citi nozīmīgi darbi (piemēram, noslēgts militārās sadarbības līgums ar Igauniju, uzsāktas konsultācijas ar citām Baltijas valstīm par miera noslēgšanu ar Padomju Krieviju u. c.). Valdības darbību īslaicīgi pārtrauca bermontiādes sākums. Pēc 08.–09.10. kaujām Latvijas armija atkāpās no Pardaugavas uz Daugavas labo krastu. 09.–14.10. valdības sēdes nenotika, bet ministrijas tika evakuētas uz Cēsīm. No 15.10. valdība atsāka darbību Rīgā, neskatoties uz to, ka tā atradās zem ienaidnieka artilērijas uguns. Viens no svarīgākajiem lēmumiem šajā laikā bija diplomātisko attiecību pārtraukšana ar Vāciju, kas nozīmēja kara pieteikumu šai valstij. Valdībai izdevās panākt tiešu militāro atbalstu no Lielbritānijas un Francijas, kā arī palīdzību no Polijas. Nesekmīgas bija valdības un Latvijas Tautas padomes delegāciju sarunas ar Igauniju.

Pēc uzvaras bermontiādē Pagaidu valdības sastāvs vēlreiz tika mainīts, kompromisa kabinetam atkāpjoties. Trešajā Pagaidu valdībā ietilpa: K. Ulmanis (Ministru prezidents un apsardzības ministrs), Z. A. Meierovics (ārlietu ministrs), Arveds Bergs (iekšlietu ministrs), R. Erhards (no 15.03.1920. ministra pienākumus pildīja K. Puriņš), Kārlis Pauļuks (tieslietu ministrs), A. Kalniņš (zemkopības ministrs), T. Hermanovskis (satiksmes un darbu ministrs), K. Kasparsons (izglītības ministrs), Kārlis Bušs (tirdzniecības un rūpniecības ministrs). J. Blumbergs (apgādības ministrs), P. Mincs (valsts kontrolieris). Valdība uzsāka darbu 10.12.1919. un turpināja līdz 11.06.1920., jo līdz ar Satversmes sapulces apstiprinātā Ministru kabineta darbības sākumu beidzās Pagaidu valdības pilnvaras (pēdējā Pagaidu valdības sēde notika 07.06.1920.).

Šajā laikā valdība panāca vienošanos par militāro sadarbību ar Poliju, kas ļāva atbrīvot Latgali (Latgales atbrīvošanas operācija), noslēgt slepenu pamieru ar Padomju Krieviju un uzsākt ar to miera sarunas, sagatavot un nodrošināt Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu norisi.

Latvijas Pagaidu valdība bija pirmā Latvijas Republikas augstākā izpildvaras institūcija. Valdības darbība noritēja ārkārtīgi grūtos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļos. Vairākkārt tās darbība tika pārtraukta un atjaunota, mainīts Ministru kabineta sastāvs. Kopumā Pagaidu valdība sekmīgi īstenoja savus mērķus un uzdevumus, izveidojot funkcionēt spējīgu valsts aparātu, atvieglojot uzvaras gūšanu karā pret Padomju Krieviju un Vāciju, kā arī sagatavojot un sekmīgi nodrošinot Satversmes sapulces vēlēšanu norisi un tās darbības sākumu.