1880. gadā kā savvaļnieks iestājās Krievijas armijā, 115. kājnieku pulkā Rīgā. Dienēja 115. kājnieku pulkā. Podpraporščiks (no 1882. gada), praporščiks (no 1883. gada), podporučiks (no 1884. gada), poručiks (no 1888. gada), štābkapteinis (no 1900. gada), kapteinis (no 1901. gada), apakšpulkvedis (no 1904. gada), pulkvedis (no 1910. gada), ģenerālmajors (no 05.1915.). Rotas komandieris (no 1897. gada), pulka jaunākais štābvirsnieks (no 1904. gada). 1904.–1905. gadā piedalījās Krievijas–Japānas karā kā 18., pēc tam 40. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka bataljona komandieris, 10. Austrumsibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs, Krievu salas komandants Japāņu jūrā pie Vladivostokas, kaujās kontuzēts.
Pēc kara nobeiguma un armijas samazināšanas D. Sīmansons 1906. gadā atgriezās 115. kājnieku pulkā Rīgā. Bataljona komandieris, pulka vecākais štābvirsnieks (no 1910. gada). 66. kājnieku pulka komandieris Zamostjē (Polijā, no 1910. gada). No 1914. gada piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās pret Vācijas armiju Polijā, Lietuvā un Latvijā. 05.1915. D. Sīmansonu iecela par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes, 10.1916. – par Kalugas kājnieku (zemessargu) brigādes, 01.1917. – 135. kājnieku divīzijas, 09.1917. ‒ 4. sevišķās kājnieku divīzijas komandieri frontes sektorā pie Ilūkstes. Pēc lielinieku apvērsuma 11.1917. viņu iedalīja Daugavpils kara apgabala virsnieku rezervē Vitebskā un drīz pēc tam tika atvaļināts. Dzīvoja Vitebskā, no 06.1919. – Orlā.

Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 08.07.1919. Sagaidītāju vidū ģenerālis Dāvids Sīmansons: centrā pirmais no kreisās.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs.
01.1919. D. Sīmansons atgriezās Latvijā, padomju režīma laikā dzīvoja Rīgā. 06.06.1919. Iestājās pulkveža Jāņa Baloža 1. Atsevišķajā latviešu brigādē, pēc Cēsu kaujām – 10.07.1919. iecelts par jaunizveidotās Latvijas armijas virspavēlnieku, apvienojot J. Baloža un Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādi. 15.07.‒10.09.1919. arī apsardzības ministrs (30.08. lūdza sevi atbrīvot no ministra amata pienākumiem, lai varētu pilnībā pievērsties armijas vadības jautājumiem). Pēc neveiksmēm pirmajās kaujās ar Pāvela Bermonta (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Aвалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) armiju 16.10.1919. slimības dēļ D. Sīmansons atteicās no amata un tika ieskaitīts Apsardzības ministrijas virsnieku rezervē. No 12.1920. Apsardzības (no 1922. gada – Kara) ministrijas Padomes loceklis. 1924. gadā tika iecelts par Kara ministrijas Padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 02.1925. D. Sīmansonu atvaļināja no armijas slimības dēļ.