Lāčplēša Kara ordenis (LKO) nosaukts Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” galvenā varoņa Lāčplēša vārdā. Šo nosaukumu ordenis ieguva pēc tā statūtu izveides komisijas priekšlikuma, saskatot simbolisku līdzību izvēlētajā ordeņa dibināšanas dienā, 1919. gada 11. novembrī, gūtajai uzvarai pār bermontiešiem Daugavas krastā Rīgā un eposā aprakstītajai Lāčplēša cīņai ar Tumšo bruņinieku.

No 1920. līdz 1924. gadam LKO bija vienīgais valsts apbalvojums un pildīja arī diplomātiskā ordeņa funkciju. Kopš 1928. gada vairs netiek piešķirts. Ordeņa devīze – “Par Latviju”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas LKO nav atjaunots, jo to piešķirt paredzēts tikai par kaujas laikā parādītu izcilu varonību.

LKO zīme ir stilizēts baltas emaljas ugunskrusts ar sarkanas emaljas apmalojumu. Krusts papildināts ar sakrustotiem, augšupvērstiem zeltītiem zobeniem. Krusta centrā, baltas emaljas medaljonā ar zeltītu apmali, attēlota Lāčplēša cīņa ar lāci. Ordeņa zīmes reversā (aizmugurē) uz krusta zariem štancēta vai iegravēta ordeņa devīze PAR /LAT-/WIJU un matrikulā ierakstītais ordeņa numurs (Latvijas valstspiederīgajiem, ārvalstniekiem pasniegtās ordeņa zīmes nenumurēja), centra medaljonā – ordeņa simboliskās dibināšanas datums 11/NOVEMBRIS/1919. Ordeņa zīme nēsājama muarē lentē, ko veido pamīšus kārtotas četras sudrabotas un trīs sarkanas joslas. III šķiras LKO zīmi nēsā, piespraustu lentes salocījumā, II šķiras zīmi – kakla lentē, I šķiras zīmi – plecu lentē pār labo plecu uz kreisā sāna. LKO I šķirai ir arī ordeņa zvaigzne – sudraba astoņstaru zvaigzne, kuras centrā atrodas ordeņa zīmes attēls. Ordeņa zvaigzne spraužama pie krūtīm kreisajā pusē.

LKO statūti noteica, ka tā III šķiras zīmes nēsājamas gan svētku gadījumos, gan ikdienā. Ja LKO III šķiras kavalieris tiek apbalvots arī ar ordeņa II un I šķiru, jānēsā visu šķiru ordeņa zīmes. 1926. gadā noteiktā LKO nēsāšanas kārtība paredzēja, ka pie parādes tērpa nēsājams viss LKO komplekts, bet pie ikdienišķā – LKO I šķiras zvaigzne, II un III šķira. Ikdienā LKO vietā var nēsāt ordeņa lentes plāksnītes (baretes). Ja militārpersonai ir arī citi apbalvojumi, LKO vienmēr jāuzliek kā pirmais, bet ordeņa II un III šķiras zīmes svinīgos gadījumos nēsājamas arī pie virsdrēbēm. 1934. gadā tika noteikta kārtība LKO nēsāšanai pie civiltērpa, kas paredzēja, ka ordeņa zīmju vietā svētku gadījumos varēja nēsāt ordeņa miniatūrzīmi lentē, ikdienā – ordeņa zīmes atveidu bez lentes.

Neraugoties uz zināmas sabiedrības daļas noliedzošo attieksmi pret apbalvojumu sistēmas veidošanu Latvijas Republikā, Neatkarības kara gaitā Latvijas armijā radās nepieciešamība pēc sava militārā apbalvojuma, un 1919. gada otrajā pusē tika uzsākts darbs pie tā veidošanas. LKO statūtus izstrādāja kapteinis Alberts Stalbe, par paraugu ņemot Krievijas Sv. Jura (Georga) ordeņa statūtus. Balstoties uz dažu pazīstamu mākslinieku un vairāku jauno, t. s. Rīgas grupas, mākslinieku iesniegtajiem priekšlikumiem, LKO zīmes un lentes dizaina galējo variantu izstrādāja virsnieks un mākslinieks autodidakts Jānis Aleksandrs Liberts.

LKO izveidots 1919.–1920. gadā kā apbalvojums par izciliem individuāliem kaujas nopelniem Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem par varonību cīņās Latvijas teritorijā. Par Latvijas valstij un armijai sniegto atbalstu Latvijas Neatkarības kara laikā ar LKO apbalvoja arī ārvalstu militārpersonas un valstu vadītājus. Par parādīto varonību karavīri varēja tikt apbalvoti arī pēc nāves.

Ordenis bija iecerēts kā militārā resora apbalvojums, par kura piešķiršanu lemtu no pirmajiem septiņiem ordeņa augstākās šķiras kavalieriem veidota ordeņa dome. 18.09.1920. apstiprinot LKO statūtus, Satversmes sapulce tos papildināja, ordeņa domē iekļaujot arī septiņus Satversmes sapulces (vēlāk Saeimas) deputātus un par domes priekšsēdētāju nosakot Satversmes sapulces priekšsēdētāju (vēlāk Valsts prezidentu). LKO kļuva par Latvijas Republikas pirmo valsts apbalvojumu.

LKO statūtos 60 punktos bija sniegti varoņdarbu kritēriji, par kādiem cilvēks varēja tikt apbalvots ar ordeni. Apbalvošanu ierosināja varoņdarbu veikušā karavīra tiešais komandieris. Varoņdarba aprakstu ar norādi, kādam statūtu punktam tas atbilst, kopā ar kaujas shēmu un tās dalībnieku un varoņdarba aculiecinieku liecībām nosūtīja izskatīšanai pie divīziju štābiem izveidotām komisijām. Īpaša komisija bija izveidota arī bijušo latviešu strēlnieku pulku kareivju apbalvošanas priekšlikumu izskatīšanai.

Komisiju pozitīva slēdziena gadījumā ar divīzijas komandiera gādību apbalvošanas ierosinājums nonāca pie armijas virspavēlnieka, un tālāk to nosūtīja apsardzības (vēlāk kara) ministram iesniegšanai LKO domē. Pēc atkārtotas iesniegumu pārbaudes notika balsošana. Par apbalvošanu bija jānobalso 10 domes locekļiem no 15. Mazāk balsu saņēmušo apbalvošana tika noraidīta.

LKO bija trīs šķiras. Statūti noteica, ka apbalvošanu uzsāk ar III šķiru. Tikai tie Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku virsnieki, kuri bija apbalvoti ar LKO III šķiru, par veiksmīgu militāru operāciju vadīšanu varēja tikt apbalvoti ar II šķiru. Lai tiktu izvirzīts apbalvošanai ar LKO I šķiru, vajadzēja būt III un II šķiras kavalierim un sniegt izšķirošu ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Šāda apbalvošanas kārtība neattiecās uz ārvalstniekiem, par kuru apbalvošanu dome lēma, ņemot vērā viņu statusu, dienesta pakāpi un nopelnus.

Kopš 1922. gada katrs LKO kavalieris saņēma grafiķa Riharda Zariņa izstrādātu, Valstspapīru spiestuvē iespiestu ordeņa diplomu, kurā kaligrāfs ierakstīja apbalvotā vārdu, uzvārdu, ordeņa matrikulas numuru un sīki aprakstīja viņa veikto varoņdarbu.

LKO zīmes apbalvotie saņēma bez maksas. Latvijas armijas kareivju, virsnieku un bijušo latviešu strēlnieku apbalvošanai tās izgatavoja no bronzas, ārvalstnieku apbalvošanai – no sudraba. Ordeņa zīmes gatavoja juvelierfirmā H. Bank Rīgā, lentes pasūtīja Francijā, firmās Ch. Berger un Arthus Bertrand. Ja LKO zīme tika pazaudēta vai nozagta, ar LKO domes atļauju varēja saņemt zīmes dublikātu, uz tā ordeņa numuru papildinot ar “d” burtu. Dublikāta izgatavošana bija jāapmaksā pašam ordeņa kavalierim. No 1933. gada ar domes atļauju LKO kavalieri drīkstēja pasūtīt ordeņa zīmes dublikātu ērtākas nēsāšanas vajadzībām. To apzīmēja ar ciparu “2” aiz ordeņa numura.

LKO kavalieriem bija vairākas priekšrocības. Pēc atvaļināšanas no aktīvā kara dienesta viņiem bija tiesības nēsāt karavīra uniformu; iecelti armijas amatos, viņi baudīja priekšrocības attiecībā pret citiem vienlīdzīgiem kandidātiem; atrodoties armijā, viņiem pienācās divreiz ilgāks atvaļinājums; visās valsts mācības iestādēs ordeņa kavalieru bērni bija atbrīvoti no mācības maksas. Braucot pa valsts dzelzceļiem, LKO kavalieri par biļeti maksāja puscenu. LKO kavaliera mirstīgās atliekas pēc iespējas pienācās pavadīt ar militāru godu. Pieprasot zemi no valsts fonda, LKO kavalieri tika ieskaitīti I kategorijā, t. i., viņu prasības vajadzēja apmierināt pirmās. No kara dienesta atvaļinātiem LKO kavalieriem bija tiesības bez maksas ārstēties kara resora slimnīcās. LKO kavalieri aiz sava vārda varēja lietot abreviatūru “L.k.o.k.” un dokumentos izmantot ordeņa zīmes attēlu.

Par kriminālnoziegumiem vai mantiskiem noziegumiem sodītiem kavalieriem ar domes lēmumu LKO varēja atņemt.

Pirmos ordeņus 13.08.1920. septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem – Pēterim Radziņam, Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Oskaram Dankeram, Jūlijam Jansonam, Jānim Puriņam un Jānim Apinim – piešķīra Ministru kabinets. Šie virsnieki līdz ar apbalvošanu tika ieskaitīti Lāčplēša Kara ordeņa domes sastāvā. LKO pasniegšana no 1920. līdz 1928. gadam notika katru gadu 11.11. svinīgās militārās parādes laikā un bija centrālais Lāčplēša dienas notikums. Ievērojamā apbalvojamo skaita dēļ 1921. gadā LKO pasniegšana notika arī 10.04. Apbalvotajiem ordeņa zīmes pasniedza Valsts prezidents (sākotnēji Satversmes sapulces priekšsēdētājs), kurš vienlaikus bija arī LKO domes priekšsēdētājs. Pēc nāves apbalvoto karavīru ordeņa zīmes saņēma viņu piederīgie. Ārvalstu vadītājiem un augsta ranga militārpersonām LKO nogādāja un pasniedza Valsts prezidents, ārlietu ministrs vai diplomātiskie pārstāvji. Reizēm arī ārvalstniekus apbalvoja Latvijā.

Pavisam ar LKO apbalvotas 2115 personas un Verdenas (Verdun) cietoksnis Francijā. Ar visām trīs LKO šķirām apbalvotas piecas militārpersonas: Latvijas armijas ģenerāļi Jānis Balodis un Krišjānis Berķis, Igaunijas armijas ģenerālis Johans Laidoners (Johan Laidoner), pēc nāves – pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku komandieris Oskars Kalpaks un latviešu strēlnieku pulkvedis Frīdrihs Briedis.

Ar LKO III šķiru apbalvotas 2073 personas – 1682 Latvijas armijas karavīri, 120 bijušie latviešu strēlnieki, 272 ārvalstnieki; ar II šķiru – 61 persona: 16 Latvijas armijas virsnieki, divi latviešu strēlnieku virsnieki, 43 ārvalstnieki; ar I šķiru – 11 personas: trīs Latvijas armijas virsnieki, viens latviešu strēlnieku pulkvedis un septiņi ārvalstnieki. Ar LKO II un III šķiru Latvijas armijas virsniekus apbalvoja tikai 1927.–1928. gadā. Ar LKO III šķiru apbalvotas trīs sievietes – Valija Valērija Veščuna-Jansone, Līna Čanka-Freidenfelde un Elza Žiglevica, ar kuru 1928. gadā simboliski tika noslēgta apbalvošana ar LKO.