Latvijas teritorijā ‒ Kurzemes un Zemgales hercogistē ‒ neilgu brīdi pastāvēja viens no vecākajiem laicīgajiem ordeņiem Eiropā – Atzinības ordenis (L'Ordre de la Reconnaissance). Atzinības ordeņa devīze bija “Godaprāta ļaudīm” (Pour les honêtes gens), tas tika dibināts 1710. gadā Liepājā hercoga Frīdriha Vilhelma laikā un pastāvēja tikai nedaudz ilgāk par gadu. Apbalvojums tika atjaunots 1938. gadā ar nosaukumu “Atzinības krusts”. Līdz neatkarīgās Latvijas Republikas (LR) atjaunošanai tās izcilie cilvēki tika apbalvoti ar svešu varu atzinības zīmēm, visbiežāk ar Krievijas Impērijas ordeņiem, piemēram, Sv. Staņislava, Sv. Annas, Sv. Vladimira, Sv. Georga (Jura) un atsevišķiem notikumiem veltītām medaļām, piemēram, “Par centību”, dažādu lauksaimnieku biedrību, Krimas kara, Krievu–turku kara, Pirmā pasaules kara u. c. medaļām. Lai godinātu Neatkarības kara varoņus, 1920. gadā tika izveidots militārais Lāčplēša Kara ordenis. Civilo nopelnu izcelšanai 1924. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis, 1938. gadā – Viestura ordenis un atjaunots Atzinības krusts.

Ar 25.10.1994. likumu “Par Triju Zvaigžņu ordeni” un 25.03.2004. Valsts apbalvojumu likumu tika atjaunoti vēsturiskie starpkaru Latvijas valsts apbalvojumi, izņemot Lāčplēša Kara ordeni. Nozīmīgas izmaiņas ordeņos ieviestas saskaņā ar grozījumiem Valsts apbalvojumu likumā (15.04.2010.). Ar šo likumu Latvijas valsts apbalvojumos ir ieviesta vienveidība – ordenis ar piecām šķirām un triju pakāpju goda zīmēm. Kā papildinājums ordeņu I un II šķirām ir ordeņa zvaigzne. Likuma grozījumos tiek norādīts ordeņu nēsāšanas veids sievietēm, kas līdzšinējos likumos (25.03.1924.; 25.10.1994; 25.03.2004.) nebija paredzēts. Saikne ar senajām ordeņu tradīcijām saglabājas piešķirto apbalvojumu nosaukumos: lielkrusta komandieris (I šķira), lielvirsnieks (II šķira), komandieris (III šķira), virsnieks (IV šķira), kavalieris (V šķira).

Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais militārais apbalvojums LR. Tas dibināts Neatkarības kara laikā 11.11.1919., kad asiņainās cīņās no Rīgas tika padzīti bermontieši, un kļuva par simbolisku ordeņa dibināšanas dienu. Satversmes sapulce Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi “Par Latviju” apstiprināja 18.09.1920. Lāčplēša Kara ordeni piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī tiem ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši Neatkarības karā. Apbalvošana notika ik gadu līdz 01.11.1928. Lāčplēša Kara ordenim bija trīs šķiras. Ordeņa dizainu veidoja Neatkarības kara dalībnieks Jānis Aleksandrs Liberts. I šķiras Lāčplēša Kara ordenis nēsājams 101 mm platā muarē lentē ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām. Lente liekama pār labo plecu kreisajā pusē. II šķiras krusts nēsājams ap kaklu, III šķiras – piespraužams krūšu kreisajā pusē. 

No 11.1922. apbalvotajiem izsniedza arī mākslinieka Riharda Zariņa zīmēto diplomu, kurā bija ierakstīts konkrētais varoņdarbs. Pirmo reizi Lāčplēša Kara ordeni svinīgi pasniedza Rīgā, Esplanādes laukumā 11.11.1920. Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste. Pēdējo reizi ordeņus pasniedza Liepājā 11.11.1928. Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Pavisam pasniegtas 2146 visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņa zīmes. Apbalvoto vidū bija arī trīs sievietes – Valija Valerija Veščunas-Jansone, Līna Čanka-Freidenfelde un Elza Žiglevica. Apbalvoja arī pilsētu jeb cietoksni Francijā – Verdenu – par tā aizstāvju varonību Pirmā pasaules kara laikā. Mūsdienās Lāčplēša Kara ordenis nav atjaunots, jo bija dibināts Neatkarības kara dalībnieku varonības apliecināšanai.

Jau 1921. gada pirmajā pusē Satversmes sapulce diskutēja par civilā ordeņa nepieciešamību valstī. Bija pat izstrādāti Ozola Vainaga ordeņa statūti un dizains, tomēr Satversmes sapulce šo priekšlikumu noraidīja, paskaidrojot, ka vēl nav pieņemta Satversme un nav zināms, vai tā vispār Latvijā kā demokrātiskā valstī paredzēs ordeņus. Jaunajai LR tolaik vēl nebija savu stingri noteiktu apbalvošanas tradīciju, un vārds “ordenis” daudziem tās pilsoņiem saistījās ar ilgajiem pakļautības gadiem svešām varām. Pasaules piemēri liecināja, ka ne visas demokrātiskas valstis, piemēram, Šveice, atzīst atsevišķu pilsoņu nopelnu izcelšanu. Pie šī jautājuma vēlreiz atgriezās Saeima, uzsverot, ka ordeņi veicina cilvēces centību. Pēc diskusijām 15.03.1924. Valsts prezidents izsludināja Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni. Ordenis piešķirams par nopelniem tēvijas labā, kuri var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedrības, kultūras vai saimnieciskajā darbā. Turklāt var apbalvot gan valsts dienestā esošās personas, ieskaitot karavīrus, gan arī tos, kas atrodas ārpus valsts dienesta, un ārzemniekus. Ordeņa devīze ir ”Caur ērkšķiem uz zvaigznēm" (Per aspera ad astra), tas atjaunots pēc neatkarības atjaunošanas 25.10.1994. Stājoties spēkā grozījumiem Valsts apbalvojumu likumā 2010. gadā, noteikts, ka Triju Zvaigžņu ordenis ir visaugstākais valsts apbalvojums. Ordenim ir piecas šķiras, bet kopš 1928. gada arī trīs pakāpju goda zīmes – zelta, sudraba un bronzas. Kā īpaša balva ir ordeņa zelta ķēde. Triju Zvaigžņu ordeņa dizaina autors ir mākslinieks Gustavs Šķilters, diploma autors – grafiķis R. Zariņš. Atjaunotajam ordenim un ordeņa ķēdei dažas korekcijas veica metālmākslinieks Jānis Mikāns, atjaunotā diploma dizaina autors sākotnēji – grafiķis Gunārs Krollis, vēlāk – Elita Viliama, no 2007. gada otrās puses – Gunārs Lūsis.

Saskaņā ar Ministru Kabineta 12.08.1938. pieņemto Likumu par ordeņiem un goda zīmēm Latvijā pastāvēja arī Viestura ordenis un Atzinības krusts. Viestura ordeņa devīze ir “Esiet stipri un cīnieties” (Confortamini et pugnate). To piešķir kā atzinības apliecinājumu par nopelniem valsts bruņoto spēku audzināšanā, vairošanā un izkopšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežu apsargāšanā un valsts stipruma apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos kalpošanai savas zemes nelokāmai aizstāvēšanai. Viestura ordenim ir piecas šķiras un trīs pakāpju goda zīmes. Viestura ordeņa zīmju autors bija mākslinieks Herberts Mangolds, bet to izveidē piedalījās arī tēlnieks G. Šķilters. Vēsturiskais ordeņa diploms nav saglabājies. Mūsdienu atjaunotā ordeņa diploma dizainu sākotnēji veidojis grafiķis Valdis Villerušs, no 2007. gada otrās puses − mākslinieks G. Lūsis. Viestura ordenis pastāvēja 1938.–1940. gadā. Tas atjaunots ar Valsts apbalvojumu likumu 25.03.2004.

Ar Likumu par ordeņiem un goda zīmēm 1938. gadā tika atjaunots arī viens no vecākajiem civilajiem ordeņiem Eiropā – Atzinības krusts, saglabājot seno (de la Reconnaissance) formu – baltas emaljas Maltas tipa krusts ar zelta bumbiņām krusta galos un zelta apmali, krusta stūros pa divi likti zelta gredzeni. Atzinības krusta reformēšanu 1938. gadā veica mākslinieks G. Šķilters. Arī šī ordeņa vēsturiskais diploms nav saglabājies. Sākotnēji atjaunotā ordeņa diploma dizainu veidojusi E. Viliama, pašreizējo – G. Lūsis. 26.02.1940. tika veikti grozījumi Likumā par ordeņiem un goda zīmēm, nosakot, ka Atzinības krusts ir trīs pakāpju goda zīme un vēl sevišķā divu izmēru pirmā pakāpe, bet ar grozījumiem Valsts apbalvojumu likums nosaka, ka visu ordeņu goda zīmēm ir trīs pakāpes – zelta, sudraba, bronzas medaļas ar attiecīgā ordeņa zīmēm. Ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedrības, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Ar Atzinības krustu var apbalvot ārvalstu vadītājus un ārvalstu valdību vadītājus, starptautisku organizāciju vadītājus, ārvalstu vēstniekus u. c. ārvalstu amatpersonas.

Pēc neatkarības atjaunošanas visnozīmīgākās izmaiņas skāra tieši Atzinības krustu – saskaņā ar Valsts apbalvojumu likumu ordeņa I un II šķiras komplektā ietilpst astoņstaru sudraba zvaigzne, kuras vidū ir ordeņa zīme. Ordeņa zvaigznes un diploma dizaina autors ‒ mākslinieks G. Lūsis.

Valsts apbalvojumu lietas pārzina Ordeņu kapituls. Ordeņu kapitula sastāvā ir Ordeņu kapitula kanclers, kas apbalvots ar vismaz vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem, un seši Ordeņu kapitula locekļi, no kuriem divi apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni, divi ar Viestura ordeni un divi ar Atzinības krustu. Ordeņu kapitula kancleru un locekļus ieceļ Valsts prezidents uz savu pilnvaru laiku. Par Ordeņu kapitula kancleru un tā locekļiem var būt tikai Latvijas pilsoņi. Ordeņu kapitula darbību nodrošina un tā lietvedību kārto Valsts prezidenta kanceleja. Valsts apbalvojumus pasniedz saistībā ar šādiem Latvijas valstij nozīmīgiem notikumiem: LR Neatkarības deklarācijas pasludināšanu 4. maijā, Lāčplēša dienu 11. novembrī, LR proklamēšanas dienu 18. novembrī.

Jebkura persona ir tiesīga ieteikt apbalvošanai ar valsts apbalvojumu citu personu, vēršoties ar ierosinājumu Ordeņu kapitulā. Valsts prezidents, stājoties amatā, iegūst tiesības uz katra ordeņa augstāko šķiru un Triju Zvaigžņu ordeņa ķēdi. Šos apbalvojumus Valsts prezidentam pēc svinīgā solījuma došanas svinīgā ceremonijā pasniedz Saeimas priekšsēdētājs.

29.04.1999. tika pieņemts likums “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi”, kas tai piešķīra valsts apbalvojuma statusu. Šo piemiņas zīmi piešķir par 01.1991. gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumiem organizatoriskajā un apgādes darbā. Piemiņas zīmi piešķir arī personām, kas morāli un materiāli atbalstīja barikāžu dalībniekus.

Pirmā piemiņas zīme pasniegta 20.01.1996., un ar to apbalvoti 31037 barikāžu dalībnieki. Piemiņas zīmes pasniegšana noslēdzās 10.2011., kad bija apbalvotas visas noteiktajā termiņā likumā paredzētajā kārtībā ieteiktās personas.

Līdz 2018. gadam piešķirtie ordeņi

Avots: Prezidenta kanceleja. Autores veidota.