Ordeņu kapituls dibināts 12.07.1938., lai pārzinātu Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta lietas, tas ir, vērtētu Ordeņu kapitulā iesniegtos ordeņu un to goda zīmju piešķiršanas ierosinājumus, sagatavotu apbalvošanas priekšlikumus Latvijas Valsts prezidentam, kā arī kārtotu un izsludinātu apbalvoto personu sarakstus un kārtotu ordeņu matrikulu. Ordeņu kapitula pārziņā nebija Lāčplēša Kara ordeņa, jo tas pastāvēja uz atsevišķu statūtu pamata un tā lietas pārzināja Lāčplēša Kara ordeņa dome.
Ordeņu kapitula izveidi noteica divu jaunu valsts apbalvojumu – Viestura ordeņa un Atzinības krusta – izveide un turpmāka personu apbalvošanas procesa optimizācija. Proti, tā vietā, lai katram valsts apbalvojumam būtu sava institūcija, tika izveidota viena – Ordeņu kapituls.
Ordeņu kapitula funkciju, uzbūvi un tiesības gan starpkaru periodā, gan mūsdienās nosaka ar likumu. Starpkaru periodā tas bija Likums par ordeņiem un goda zīmēm (stājās spēkā 11.08.1938.), bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – Valsts apbalvojumu likums (stājās spēkā 07.04.2004.). Savukārt Ordeņu kapitula darbību regulē paša kapitula izstrādāts nolikums, kuru apstiprina Valsts prezidents, un tas izveidots saskaņā ar likumu.
Starpkaru periodā Ordeņu kapituls pastāvēja tikai nedaudz vairāk par diviem gadiem, jo pēc Latvijas okupācijas 17.06.1940. Ordeņu kapitulu padomju okupācijas vara likvidēja. Tā atjaunošana bija iespējama tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gs. 90. gadu sākumā.
Pirmais Ordeņu kapitula atjaunošanas mēģinājums saistāms ar 1998. gada februāri, kad pieci 6. Saeimas deputāti (Ilmārs Bišers, Dainis Turlais, Juris Celmiņš, Leonards Tenis un Ludmila Kuprijanova) Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā iesniedza likumprojektu “Ordeņu un goda zīmju likums”. Likumprojekta 3. nodaļa bija veltīta Ordeņu kapitulam – organizācijai, kas līdz tam atjaunotajā Latvijas Republikā nepastāvēja. Likumprojektu pēc Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretāra lūguma 1998. gada martā publicēja “Latvijas Vēstnesis”, tādējādi nododot to plašākai apspriešanai.
Likumprojekta publicēšana savu mērķi sasniedza, jo tika saņemas vairākas atbildes, ierosinājumi un komentāri. Taču būtiskākos sagatavoja vēstures un politikas zinātnes maģistrs Aldis Upmalis, kurš izvērstā atbildē rūpīgi komentēja publicēto likumprojektu. Iesniegto likumprojektu 6. Saeima tā arī nepieņēma, to ar papildinājumiem nepieņēma arī 7. Saeima.
8. Saeimas laikā likumprojektu virzīja vēl vienu reizi. Tam ne vien bija mainīts nosaukums (“Valsts apbalvojumu likums”), bet tas arī bija kļuvis detalizētāks, konkrētāks un plašāks, tostarp Ordeņu kapitula jautājumā. Valsts apbalvojumu likumu pieņēma 04.03.2004. Līdz ar šī likuma pieņemšanu atjaunoja Viestura ordeni un Atzinības krustu, kā arī noteica valsts apbalvojumu nozīmīguma secību – Triju Zvaigžņu ordenis un tā goda zīme, Viestura ordenis un tā goda zīme, Atzinības krusts un tā goda zīme un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Saskaņā ar likumu atjaunoja arī Ordeņu kapitulu, kas līdzīgi kā starpkaru periodā pārzināja valsts apbalvojumu lietas.
Salīdzinot ar starpkaru periodu, atjaunotajam Ordeņu kapitulam bija daudz plašākas un konkrētāk definētas pilnvaras, taču būtībā tās daudz nemainījās, proti, bez valsts apbalvojumu piešķiršanas un atņemšanas jautājuma kārtošanas vēl bija pievienota, piemēram, apbalvošanas lēmuma pieņemšana vai noraidīšana ar balsu vairākumu, noteikts, ka Ordeņu kapitula lietvedību kārto Valsts prezidenta kanceleja un citas pilnvaras.