Dzimis strādnieka Voldemāra Bērziņa un mājsaimnieces Lilijas (dzimusi Damroze) ģimenē. 25.03.1949. ģimene bija deportējamo sarakstos, bet tai izdevās izvairīties no izvešanas. Bērnību A. Bērziņš pavadīja trūcīgos apstākļos.

A. Bērziņš no 1951. līdz 1958. gadam mācījās Nītaures pamatskolā, no 1958. līdz 1962. gadam – Siguldas 1. vidusskolā. No 1962. līdz 1963. gadam studēja Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Mehānikas fakultātē, no 1966. līdz 1971. gadam – RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātē, kur ieguva radioinženiera specialitāti. No 1987. līdz 1988. gadam studēja Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas fakultātē, rūpniecības plānošanas specialitātē. No 1963. līdz 1966. gadam dienēja PSRS bruņotajos spēkos. 1985. gadā iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā, no tās izstājās 03.1990.

Divas reizes precējies. Pirmajā laulībā ar ekonomisti Dzintru (dzimusi Ravina) piedzima divi bērni – Aigars 1970. gadā un Eva 1971. gadā. 2011. gadā salaulājās ar dēla Kristapa Andra (dzimis 2005. gadā) māti, ārsti endokrinoloģi Daci Seisumu. Laulība šķirta 2016. gadā.

1971. gadā sāka darbu Cēsīs Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmā kā inženieris, no 1979. līdz 1988. gadam bija ražošanas apvienības “Elektrons” Valmieras uzņēmuma direktors. No 12.1988. līdz 04.1989. bija Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks.

03.1989. kļuva par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes locekli, tika pārvēlēts 10.12.1989. Tautas deputātu padomes vēlēšanās. No 1989. līdz 1993. gadam bija Valmieras rajona Tautas deputātu padomes un izpildkomitejas priekšsēdētājs.

26.03.1989. kandidēja PSRS Tautas deputātu vēlēšanās 299. Valmieras vēlēšanu apgabalā, taču visvairāk balsu saņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, dzejnieks Jānis Peters.

03.1990. ar Latvijas Tautas frontes atbalstu A. Bērziņu ievēlēja Latvijas PSR Augstākajā padomē no Valmieras 194. vēlēšanu apgabala ar lielu balsu pārsvaru. No 1990. līdz 1993. gadam bija Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, Ekonomikas komisijas loceklis. 04.05.1990. balsoja par deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanu.

No 1990. līdz 1991. gadam bija Latvijas Bankas padomes loceklis, 1993. gadā bija Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas komisijas izpilddirektors.

No 1993. līdz 2004. gadam bija AS “Latvijas Unibanka” prezidents, bet no 2004. līdz 2006. gadam – “Skandinavska Enskild Banken” un AS “SEB banka” prezidenta padomnieks. No 1996. līdz 2007. gadam bija SIA “Lode” padomes loceklis. No 1996. līdz 2007. gadam – AS “Valmieras Stikla šķiedra” padomes loceklis. No 2004. līdz 2007. gadam – SIA “SEB līzings” padomes priekšsēdētāja vietnieks. No 2003. līdz 2007. gadam – AS “SEB atklātais pensiju fonds” padomes priekšsēdētājs.

No 2007. līdz 2009. gadam bija AS “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs.

No 2006. līdz 2010. gadam bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents.

Lai gan A. Bērziņš nebija nevienas partijas biedrs, 2005. gadā “Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS) A. Bērziņu izvirzīja par Rīgas mēra amata kandidātu. A. Bērziņš startēja pirmajā vietā ZZS sarakstā, kurš domē neiekļuva. 2010. gadā kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās ZZS Vidzemes apgabala saraksta 4. vietā, tika ievēlēts. No 2010. līdz 2011. gadam bija Saeimas deputāts, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs.

02.06.2011. otrajā vēlēšanu kārtā ar 53 balsīm A. Bērziņš tika ievēlēts par Valsts prezidentu. 08.07.2011. viņš stājās Latvijas Valsts prezidenta amatā, bet jau divas nedēļas vēlāk ,23.07.2011., notika referendums, kurā 94,3 % nobalsoja par 10. Saeimas atlaišanu.

Laikā līdz jaunās Saeimas sanākšanai A. Bērziņš četras reizes atbilstoši Satversmes 49. pantā noteiktajai kārtībai sasauca Saeimas ārkārtas sēdes. Prezidenta noteiktajā sēžu dienas kārtībā nebija politiski jūtīgu jautājumu, kurus partijas varētu izmantot priekšvēlēšanu laikā, un gandrīz visi jautājumi tika pieņemti ar lielu balsu pārsvaru.

Pēc 17.09.2011. notikušajām 11. Saeimas vēlēšanām A. Bērziņš 20.10.2011. aicināja Valdi Dombrovski (“Vienotība”) veidot ministru kabinetu, lai gan deva mājienus, ka nav apmierināts ar koalīciju, kuru veidoja “Vienotība”, Zatlera Reformu partija (no 2012. gada Reformu partija, RP) un Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” (NA) un kura atstāja opozīcijā ZZS un politisko partiju apvienību “Saskaņas centrs”. Pēc traģiskās veikala “Maxima” sabrukšanas 21.11.2013., kurā dzīvību zaudēja 54 cilvēki, V. Dombrovskis 27.11.2013. pēc tikšanās ar A. Bērziņu negaidīti atkāpās no amata. Nākamās valdības veidošanas procesā A. Bērziņš noraidīja partijas “Vienotība” virzīto premjerministra amata kandidātu Arti Pabriku un 06.01.2014. aicināja par ministru prezidenti līdzšinējo zemkopības ministri Laimdotu Straujumu, kura tikai iepriekšējā dienā iestājās partijā “Vienotība”. Jauno koalīciju veidoja “Vienotība”, RP, NA un ZZS.

Pēc 12. Saeimas vēlēšanām A. Bērziņš 04.11.2014. atkārtoti izvirzīja L. Straujumu ministru prezidenta amatam. Viņas valdību, kuru veidoja “Vienotība”, ZZS un NA, Saeima apstiprināja 05.11.2014.

A. Bērziņa prezidentūras laikā Latvija ne tikai 21.12.2011. veiksmīgi noslēdza 2008. gada finanšu krīzē uzsākto aizdevuma programmu ar Starptautisko Valūtas fondu, kuras laikā valsts budžets bija jāsaskaņo ar starptautiskajiem aizdevējiem, bet arī 01.01.2014. ieviesa eiro.

A. Bērziņš divpadsmit reizes izmantoja likuma ierosināšanas tiesības, viņa nozīmīgākie priekšlikumi bija saistīti ar politiskās sistēmas pilnveidošanu. 16.09.2013. A. Bērziņš iesniedza Saeimā priekšlikumu Satversmes grozījumiem, kas nostiprinātu ministru prezidenta pilnvaras: Saeima izteiktu uzticību tikai ministru prezidentam, bet ministrus amatā ieceltu prezidents pēc premjerministra ieteikuma, kā arī tiktu ieviests “konstruktīvais neuzticības balsojums”, kas ļautu balsot par neuzticības izteikšanu esošajam ministru prezidentam tikai vienlaikus ar uzticības izteikšanu jaunam ministru prezidentam. Saeima šīs izmaiņas neatbalstīja.

28.11.2014. A. Bērziņš iesniedza priekšlikumus, kuri nostiprinātu partiju atbildību pret biedriem un vēlētājiem. Saeima atbalstīja priekšlikumu palielināt partijām līdz 500 nepieciešamo biedru skaitu līdzdalībai Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā arī noteikt, ka Saeimas vēlēšanās var piedalīties tikai vismaz gadu pirms vēlēšanām dibinātas partijas, bet neatbalstīja ierosinājumus dot vēlētājiem tiesības ierakstīt vēlēšanu biļetenā citos sarakstos kandidējošos un noteikt, ka iesniegtam vēlēšanu sarakstam jābūt ar vismaz 100 partijas biedru parakstiem. 11. Saeima arī neatbalstīja A. Bērziņa priekšlikumu palielināt partiju finansējumu no valsts budžeta.

A. Bērziņš 08.10.2012. iesniedza grozījumus likumā par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu, kuri cita starpā izbeidza praksi bijušajiem prezidentiem piešķirt valsts dzīvokli. Saeima šos grozījumu atbalstīja.

A. Bērziņš deviņas reizes nodeva Saeimai likumus otrreizējai caurlūkošanai. Septiņos gadījumos parlaments ņēma vērā prezidenta iebildumus un likumus laboja.

Vēstulēs Saeimai un ministru prezidentam A. Bērziņš vairākkārt aicināja stiprināt pašvaldību autonomiju un finansējumu.

Saspīlētajā gaisotnē, kuru radīja 18.02.2012. referendums par valsts valodu, A. Bērziņš īpašu uzmanību pievērsa sabiedrības saliedētības veicināšanai.

10.04.2015. A. Bērziņš paziņoja, ka atkārtoti nekandidēs uz prezidenta amatu.

A. Bērziņš 2017. gadā kandidēja Rīgas domes vēlēšanās otrajā vietā ZZS sarakstā, kurš domē neiekļuva. 

A. Bērziņa lielākais nopelns ir Latvijas kursa saglabāšana uz starptautiskās aizdevuma programmas noslēgšanu un eiro ieviešanu. Pat politiski saspīlētajā gaisotnē pēc 10. Saeimas atlaišanas A. Bērziņš ieturēja politisku neitralitāti un nedeva iespēju ZZS, politiskajam spēkam, kura sarakstā bija kandidējis, Saeimas ārkārtas sēdēs izvirzīt priekšlikumus, kuri būtu izjaukuši veiksmīgu aizdevuma programmas noslēgšanu. Lai gan prezidentūras laikā bija manāma A. Bērziņa vēlme nodrošināt Zaļo un Zemnieku Savienībai vietu valdībā, A. Bērziņa lēmums virzīt ZZS nepatiku iemantojušā bijušā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša kandidatūru Satversmes aizsardzības biroja vadītāja amatam liecināja par viņa neatkarību.

Tomēr A. Bērziņa ietekme uz Latvijas politiku un attīstību prezidentūras laikā bija mazāka, nekā A. Bērziņš pats bija iecerējis. Svarīgākās A. Bērziņa virzītās izmaiņas politiskajā sistēmā Saeima noraidīja, virzība uz bieži minēto mērķi –labklājību – notika lielā mērā neatkarīgi no A. Bērziņa darbības. A. Bērziņam bieži pārmeta neskaidri noformulētu vai svārstīgu nostāju stratēģiskos ārpolitikas jautājumos, sevišķi tajos, kas saistīti ar attiecībām ar Krieviju.

A. Bērziņš nekad neiejutās prezidenta amatam nozīmīgajā reprezentatīvajā lomā. A. Bērziņam nebija oratora dotību, viņš necentās klausītājus pacilāt vai iedvesmot un dažkārt nespēja valdīt emocijas. Pirms ievēlēšanas A. Bērziņš plašākai sabiedrībai nebija pazīstams, un pēc izvirzīšanas liela uzmanība tika pievērsta viņa pensijai, kura bija starp lielākajām valstī, kā arī miljoniem latu vērtajiem īpašumiem un uzkrājumiem, kurus bija nopelnījis veiksmīgos biznesa darījumos. Sākotnēji ļoti negatīvie reitingi ar laiku uzlabojās, tomēr A. Bērziņa popularitāte sabiedriskās domas aptaujās nekad nepārsniedza vidējo līmeni. 

Prezidentūras laikā saņemti vienpadsmit valstu augstākie nopelnu ordeņi, t. sk. Triju Zvaigžņu ordenis (I šķira, ar ķēdi), Vācijas Federatīvās Republikas Speciālās pakāpes Lielkrusta nopelnu ordenis, Zviedrijas Serafima ordenis, Igaunijas Māras Zemes krusts, Lietuvas Vītauta Dižā ordenis un Gruzijas Sv. Jura Uzvaras ordenis.