Neatkarīgās Latvijas rašanās ārpolitiskie cēloņi bija politiskās izmaiņas Eiropā Pirmā pasaules kara rezultātā: Krievijas Impērijas sabrukums un Vācu Impērijas sakāve karā un tās ekspansionistisko centienu neveiksme. Iekšpolitiski svarīgākais cēlonis neatkarīgas valsts izveidošanai bija latviešu sabiedrības vēlme izmantot politiskās pašnoteikšanās tiesības. Latviešu Pagaidu Nacionālā padome Petrogradā 30.01.1918. pieņēma lēmumu, kas noteica, ka Latvijai jābūt patstāvīgai, demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Tomēr lielāko ieguldījumu neatkarības proklamēšanas akta īstenošanā deva Rīgā esošo politiķu Demokrātiskais bloks, kura dalībnieki 17.11.1918. vakarā panāca vienošanos par neatkarīgas valsts pasludināšanu. 18.11.1918. Tautas padomes sēdē Rīgā tika pasludināta neatkarīgas Latvijas valsts izveidošana. Pēc neatkarības proklamēšanas divus gadus ilga Neatkarības karš. Starpkaru periods sākās ar 30.01.1920. pamiera līguma ar Padomju Krieviju parakstīšanu, kas deva iespēju sarīkot Satversmes sapulces vēlēšanas 17.–18.04.1920. Periods noslēdzās ar Latvijas neatkarības faktisku zaudēšanu 06. un 07.1940.

Valsts demokrātiskās politiskās iekārtas pamatā bija Tautas padomes politiskā platforma, kas noteica, ka valsts forma ir demokrātiska republika. 19.08.1919. Satversmes sapulces vēlēšanu likums noteica, ka to ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Šie principi saglabājās arī Saeimas (parlamenta) vēlēšanās. Likums piešķīra vēlēšanu tiesības abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri bija sasnieguši 21 gada vecumu. Satversmes sapulce (1920–1922) 150 deputātu sastāvā pirmo reizi sanāca 01.05.1920. un 15.02.1922. pieņēma Satversmi, pasludinot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Militāri neatkarīgās Latvijas izveidošanos nodrošināja uzvara Neatkarības karā pār Sarkano armiju. 11.08.1920. Maskavā tika noslēgts Latvijas–Krievijas miera līgums, kura 2. pantā Krievija bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un atteicās no tiesībām uz Latvijas teritoriju. Neatkarīgās Latvijas pastāvēšanu starpkaru periodā iedala divos posmos: parlamentārās demokrātijas periodā (01.05.1920.–15.05.1934.) un autoritārā režīma posmā (15.05.1934.–17.06.1940.).

Nozīmīgākās problēmas, kas bija jārisina tautai un politiskajai elitei, bija valsts tiesisko pamatu izveidošana, politiskās sistēmas un valsts pārvaldes struktūru izveide, kara gados sagrautās tautsaimniecības atjaunošana un attīstība, sociālo problēmu risināšana un attiecības ar etniskajām minoritātēm. Demokrātijas periodā pastāvēja tiesiska valsts, kurā augstākais spēks bija likuma varai. Nozīmīgs sasniegums bija Latgales veiksmīga integrācija. Etnisko minoritāšu (lielākās – vācu, ebreju, krievu, poļu, lietuviešu) tiesības garantēja likums par minoritāšu izglītību, kas nodrošināja faktisku kultūras autonomiju. Politiskā sistēma radīja apstākļus minoritāšu pārstāvībai parlamentā (Saeimā). Ārpolitikas galvenais uzdevums bija valsts suverenitātes saglabāšana un nostiprināšana, kā arī valsts drošība. Svarīgi sasniegumi bija miera līgums ar Padomju Krieviju 11.08.1920., Latvijas neatkarības atzīšana no Rietumu lielvalstu puses 26.01.1921. un uzņemšana Tautu Savienībā 21.09.1922. Ārpolitikā Latvija orientējās uz Rietumu lielvalstīm, galvenokārt Lielbritāniju, kā arī uz Franciju, neveiksmīgi cenšoties panākt šo valstu garantijas starptautisku līgumu formā, piemēram, 30. gadu vidū cerot uz kolektīvu drošības līgumu – Austrumu paktu. Latvijas ārpolitika manevrēja starp divām revizionistiskām lielvalstīm – Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un Vāciju –, mēģinot distancēties no abām. Šīs politikas kulminācija bija neitralitātes pasludināšana 1938. gadā. Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas Vācijā (1933) Latvijas diplomātija cerēja, ka drošību garantēs līdzsvars starp abām naidīgajām lielvalstīm, bet šo lielvalstu izlīgums noveda pie Molotova–Ribentropa pakta 23.08.1939. Reģionālā līmenī neveiksmīga bija ciešākas sadarbības izveide ar Ziemeļvalstīm. Veiksmīgāka bija sadarbība ar Latvijas kaimiņiem. Kaut arī 20. gadu mēģinājumi izveidot Baltijas valstu savienību, kas ietvertu Poliju, Somiju, Igauniju un Lietuvu, bija nesekmīgi, tomēr 12.09.1934. izveidojās Baltijas Antante – politiska un diplomātiska sadarbība ar Lietuvu un Igauniju.

23.08.1939. PSRS un Vācijas ārlietu resoru vadītāji Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Михайлович Молотов) un Joahims fon Ribentrops (Joachim von Ribbentrop) Maskavā parakstīja slepeno papildu protokolu pie PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma, kas noteica, ka Latvija ietilpst PSRS interešu sfērā (Molotova–Ribentropa pakts). 05.10.1939. PSRS uzspieda Latvijai parakstīt Savstarpējās palīdzības līgumu (t. s. bāzu līgums), kas noteica PSRS militāro bāzu izvietošanu Latvijā. Tas ierobežoja valsts suverenitāti un radīja nopietnas bažas par valsts turpmāko likteni. 16.06.1940. V. Molotovs iesniedza LR sūtnim PSRS Fricim Kociņam melīgu ultimātu, kurā tika pieprasīta tādas valdības izveidošana, kas spētu pilnībā izpildīt Latvijas un PSRS līgumu un piekrist papildu padomju karaspēka ievešanai. Latvijas valdība PSRS ultimātu akceptēja. LR zaudēja neatkarību PSRS okupācijas rezultātā 17.06.1940.

Pēc Pirmā pasaules kara un lielo rūpniecisko uzņēmumu evakuācijas bija mainījusies Latvijas ekonomika. Tautsaimniecības struktūrā dominēja mežsaimniecība un lauksaimniecība. Ekonomiku negatīvi ietekmēja 1929. gada ekonomiskā krīze. 1922. gadā tika pabeigta valūtas reforma, ieviešot nacionālo valūtu – latu. Par savdabīgu finanšu sistēmas un visa perioda simbolu kļuva piecu latu sudraba monēta ar latviešu tautumeitas attēlu.

Lauksaimniecības attīstību būtiski ietekmēja agrārā reforma. Tika izveidoti desmitiem tūkstošu jaunu zemnieku saimniecību, sadalīti 3,4 miljoni ha zemes. Jauno saimniecību attīstība radīja nacionālās bagātības pieaugumu, tomēr nelielās zemes platības (vidēji 17 ha) apgrūtināja šo saimniecību konkurētspēju. 30. gados bija vērojams darbaspēka trūkums laukos. Agrārā reforma liecināja par perioda ekonomiskās politikas virzību uz sociālo taisnīgumu. Asi tika kritizēta pārmērīgā valsts ietekme ekonomikā un nacionalizācijas politika autoritārisma periodā.

Rūpniecībā vadošās bija pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un metālapstrāde. Tās lepnums bija Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF), kas ražoja telefona aparātus un centrāles, radioaparātus un fotoaparātus. Izcils sasniegums bija eksportam paredzētā miniatūrā fotokamera “Minox”. Eksportā dominēja mežsaimniecība, galvenokārt kokmateriāli un to izstrādājumi, un lauksaimniecības produkti – sviests un cūkgaļa. 1938. gadā sviests veidoja pat 24 % eksporta vērtības. Galvenie ārējās tirdzniecības partneri bija Lielbritānija un Vācija. Pasaules ekonomiskā krīze (no 1929. gada) un protekcionisma politika starptautiskajā tirdzniecībā samazināja eksporta iespējas; Vācija kā Latvijas partnere izmantoja tirdzniecību politiskam spiedienam. Par politisku instrumentu ekonomiskās attiecības izmantoja arī PSRS.

Parlamentārā perioda laikā centrālā valsts varas institūcija bija, aizklāti balsojot, ievēlētā Saeima 100 deputātu sastāvā. 1922.–1934. gadā darbojās četri Saeimas sasaukumi. Saeima ievēlēja Valsts prezidentu, izsakot uzticību, apstiprināja Ministru kabinetu (MK), bija tiesīga izteikt neuzticību Ministru prezidentam un atsevišķiem ministriem. Saeima apstiprināja amatā valsts kontrolieri un tiesnešus. Saeimas vairākums noteica izpildvaras sastāvu, noteica un īstenoja valsts iekšējās un ārējās politikas pamatlīnijas. Liberālais Saeimas vēlēšanu likums noveda pie lielas politiskās sadrumstalotības parlamentā. 1928. gadā 3. Saeimas vēlēšanās piecos vēlēšanu apgabalos piedalījās 120 saraksti un 66 saraksti neieguva nevienu mandātu. 3. Saeimā bija pārstāvētas 27 partijas un grupas.

Valsts augstākā amatpersona bija Valsts prezidents, kuru uz trim gadiem ievēlēja Saeima ar vismaz 51 balsu vairākumu. Svarīgākās prezidenta pilnvaras bija tiesības aicināt Ministru prezidenta amata kandidātu. MK īstenoja izpildvaras funkcijas un valsts iekšējo un ārējo politiku. To vadīja Ministru prezidents. Parlamentārās demokrātijas periodā darbojās 15 valdības. Svarīgākie resori bija Kara, Ārlietu, Finanšu un Iekšlietu ministrija. Parlamentārajā periodā pastāvēja sazarota un sadrumstalota politisko partiju sistēma. Partijas tika dalītas pilsoniskajās (labējās), sociālajās, nacionālo minoritāšu un reģionālās (galvenokārt latgaliešu) partijās. 

Lielākā politiskā partija bija kreisā Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Kaut arī parlamenta vēlēšanās tā saņēma lielāko vēlētāju atbalstu, absolūtā vairākuma trūkums, kā arī taktisku apsvērumu noteiktais kurss uz vienošanās neiespējamību ar labējām partijām (pirmkārt, Latviešu zemnieku savienību, LZS), noteica to, ka LSDSP parasti atradās opozīcijā un līdz ar to nespēja īstenot savu potenciālu nacionāla līmeņa politikā. LSDSP darbības galvenais trūkums bija nespēja integrēties politiskajā sistēmā, veidot valdību, kas kopumā vājināja parlamentāro demokrātiju un partiju sistēmas stabilitāti. Satversmes sapulces vēlēšanās (1920) par to balsoja 37,54 %, bet 4. Saeimas vēlēšanās – 19,23 % vēlētāju. Kā lielākā Saeimas frakcija tā deleģēja Saeimas priekšsēdētāju. Šo amatu ieņēma Frīdrihs Vesmanis (1922–1925) un Pauls Kalniņš (1925–1934). 

No pilsoniskām partijām vadošā un ietekmīgākā bija LZS, kas bija otrā lielākā partija (pēc LSDSP) pēc iegūto balsu skaita vēlēšanās un biedru skaita. LZS nozīmību noteica tas, ka tā bija lielākā labējā partija un daži tās politiķi (galvenokārt Kārlis Ulmanis) spēja parlamentā ļoti prasmīgi īstenot partijas intereses, arī nebūdami absolūtā vairākumā. LZS pārstāvji 1921.–1934. gadā vadīja deviņus MK. LZS elektorātu veidoja zemniecība, īpaši t. s. vecsaimnieki. 

Nozīmīga centriski labēja pilsoniska partija bija Demokrātiskais centrs. Tā biedri bija Jānis Čakste un Gustavs Zemgals. Demokrātiskā centra pārstāvis Pēteris Juraševskis vadīja MK 1928. gadā. Tradicionāli šai partijai lielākais atbalsts bija pilsētās. Vislielāko mandātu skaitu – sešus – tā ieguva 1. un 4. Saeimas vēlēšanās. No LSDSP atšķēlās Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partija (1921–1929). Tās pārstāvis Marģers Skujenieks vadīja vienīgo kreiso valdību, kuras sastāvā vienīgo reizi bija arī LSDSP (1926–1928). Latgalē savrupās partijas atspoguļoja līdzīgas tendences kā valstī kopumā. Nozīmīga bija Latgales Kristīgo zemnieku savienība (no 1925. gada), kas ieguva līdz pat astoņām vietām 4. Saeimā. Parlamentā bija pārstāvētas arī vācbaltiešu, ebreju un krievu etniskās minoritāšu partijas. Ņemot vērā to, ka 30. gadu sākumā pakāpeniski samazinājās tradicionāli nozīmīgāko spēku (LZS un LSDSP) popularitāte, ievērojami pieauga sabiedrības atbalsts citām politiskajām grupām, kuru ideoloģija saimnieciskās krīzes laikā nereti ietvēra populisma elementus. Politiski galēji kreiss ārpussistēmas spēks bija nelegālā LKP, faktiski PSRS aģentūra. Saeimas vēlēšanās tā startēja ar piesegorganizāciju nosaukumiem. 4. Saeimas vēlēšanās (nosaukta par Strādnieku un zemnieku frakciju) komunisti ieguva septiņus mandātus.

30. gadu sākumā valstī pieauga neapmierinātība ar demokrātijas un parlamentārisma neefektivitāti. LZS līderis K. Ulmanis uzskatīja, ka stipra izpildvara nodrošinās efektīvas iekšpolitiskas reformas, ekonomisku stabilitāti, ārpolitiski ļaus veiksmīgāk reaģēt uz strauji mainīgo starptautisko situāciju. 03.11.1933. Saeimā iesniegtais Satversmes grozījumu projekts paredzēja ieviest tautas vēlēta Valsts prezidenta posteni ar plašākām pilnvarām, Saeimas pilnvaru un deputātu skaita samazināšanu. Paralēli norisinājās gatavošanās valsts apvērsumam. 18.03.1934. K. Ulmanis nodrošināja paša vadītā MK apstiprināšanu Saeimā, paverot ceļu apvērsumam.

15.–16.05.1934. Ministru prezidents K. Ulmanis īstenoja antikonstitucionālu valsts apvērsumu, izveidojot autoritāru režīmu. Uz sešiem mēnešiem tika izsludināts karastāvoklis. Tika apsolīta nekad neīstenota Satversmes reforma. 4. Saeima (sanākusi 03.11.1931.) un vēlētās pašvaldības tika atlaistas, politiskās partijas slēgtas. Ierobežojot vārda un pulcēšanās brīvību, tika aizliegtas publiskas sapulces, slēgti nevēlamie preses izdevumi un ieviesta cenzūra. Tika apcietināti režīma politiskie pretinieki, atlaisti režīmam potenciāli nelojālie valsts iestāžu darbinieki. 1934. gadā tiesas prāva pret sociāldemokrātiem beidzās ar simboliskiem sodiem četrām personām (P. Kalniņš, Bruno Kalniņš, Jūlijs Celms, Pēteris Ulpe). K. Ulmaņa režīms kopumā bija liberāls politisko represiju ziņā un maz ietekmēja ierindas pilsoņa dzīvi, lai gan īstenoja patriotiskus masu mobilizācijas pasākumus, un apgrūtinošas bija faktiski obligāto ziedojumu kampaņas. Likumdošanas funkcijas pārņēma MK.

No 11.04.1936., beidzoties Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņam, K. Ulmanis apvienoja Valsts prezidenta un Ministru prezidenta amatus, nodrošinot bezprecedenta varas koncentrāciju. Liela ietekme bija kara ministram Jānim Balodim. Pieauga K. Ulmaņa tuvāko līdzstrādnieku Vilhelma Muntera (no 1936. gada – ārlietu ministrs) un Alfrēda Jēkaba Bērziņa (no 1937. gada – sabiedrisko lietu ministrs) ietekme. Izveidojās konservatīvs autoritārs režīms, kas bija līdzīgs citiem Eiropas autoritāriem režīmiem. Tā sociālā bāze bija zemniecība. Režīmam bija ierobežoti represīvs raksturs.

Visnesaudzīgāk tika apkaroti galēji radikālie politiskie strāvojumi, īpaši Latvijas Komunistiskā partija (LKP) un radikālie nacionālisti pērkonkrustieši. Tika ierobežotas nacionālo minoritāšu tiesības un izglītības iespējas. Asākie konflikti režīmam bija ar vācbaltiešu minoritāti.  Demokrātijas posmā liela nozīme sociālo jautājumu risināšanā bija arodbiedrībām, īpaši ar LSDSP saistītajai arodbiedrību savienībai Latvijas Arodbiedrību centrālbirojam (1920). 1934. gadā tas apvienoja 29 arodbiedrības (30 000 biedru). Uz labējām partijām orientējās Valsts un pašvaldību darbinieku centrālā savienība (1926), kas apvienoja valsts iestāžu darbinieku arodbiedrības (ap 15 000 biedru). Kopumā dažādās arodbiedrībās bija ap 50 000 biedru.

Autoritārisma posmā īpaši nozīmīga kļuva paramilitārā brīvprātīgā Latvijas Aizsargu organizācija (dibināta 1919. gadā; faktiski brīvprātīgs valsts dienests), kas pildīja ne tikai valsts aizsardzības un režīma balsta, bet arī sabiedriskās organizācijas un kultūras un izglītības funkcijas. 1939. gadā tajā darbojās ap 30 000 vīriešu un 14 000 sieviešu, 14 000 jauniešu – jaunsargu.

Autoritārais režīms pēc 1934. gada apvērsuma centās demokrātisko politisko un sociālo pārstāvniecību vietā ieviest kameru sistēmu, kam pēc korporatīvās valsts principiem bija jānodrošina gan sabiedrības un tās dažādo grupu pārstāvība, gan valsts politikas īstenošana. Tika izveidotas sešas kameras – MK kontrolētas konsultatīvas organizācijas, kas tieši pakļāvās attiecīgām ministrijām: Tirdzniecības un rūpniecības kamera (1935), Lauksaimniecības kamera (1935), Amatniecības kamera (1935) un Darba kamera (1936), kuras bija apvienotas Valsts saimniecības padomē (1935). Valsts kultūras padomē (1938) darbojās Rakstu un mākslu kamera un Profesiju kamera (1938). Kameras risināja atbilstošo nozaru pārvaldes problēmas. Kameru sapulces bija režīma amatpersonu programmatisku runu auditorija.

Visnozīmīgākais sasniegums neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā ir paveiktais izglītībā, kultūrā un mākslā. 1919. gadā tika izveidotas augstskolas – Latvijas Universitāte (LU), Latvijas Mākslas akadēmija un Latvijas Konservatorija (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). LU kļuva par nozīmīgāko zinātnes un augstākās izglītības centru. Uz LU Lauksaimniecības fakultātes bāzes 1939. gadā izveidojās Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Veidojās plašs bibliotēku tīkls, t. sk. Latvijas Valsts bibliotēka (1919). Tika dibināti vēstures un mākslas muzeji: Valsts vēsturiskais muzejs (1920), Latvijas Valsts mākslas muzejs (1920). 20. gadi bija novatorisku meklējumu periods mākslā un literatūrā, 30. gados bija vērojama atgriešanās pie tradicionālākām formām. K. Ulmaņa režīms pastiprināti atbalstīja nacionālās identitātes nostiprināšanu: vēstures pētniecību un kultūras pieminekļu aizsardzību, mākslas attīstību, t. sk. tēlotāju mākslu un arhitektūru. Plašāks atbalsts nozīmēja arī stingrāku kontroli un prioritāro virzienu noteikšanu, nacionālās vēstures idealizēšanu un romantizāciju. Tika akcentēta kultūras izplatība masās. K. Ulmaņa “Draudzīgais aicinājums” (1935) aicināja ziedot naudu, grāmatas, mākslas darbus skolām un kultūras iestādēm. 1937. gadā tika izveidota Tēvzemes balva – naudas prēmija par izciliem sasniegumiem kultūrā. Attīstījās arī literatūra, īpaši romāna žanrs, ko veicināja panākumi saimnieciskajā dzīvē un izglītībā. Izveidojās neatkarīga un specifiska latviešu profesionālā māksla, kuras pārstāvji radīja paliekošas vērtības dažādās mākslas nozarēs. Arhitektūrā dominēja dzīvojamo namu celtniecība. No 1934. gada sākās strauja sabiedrisko ēku – administratīvo ēku, skolu, dzelzceļa staciju – celtniecība; tika uzbūvēta Ķeguma hidroelektrostacija (1936–1939). Periods bija arī nacionālās grāmatniecības un preses uzplaukuma laiks. Tika izdots enciklopēdisks izdevums “Latviešu konversācijas vārdnīca” (1927–1940) un “Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1932). Iznāca nebijis skaits laikrakstu un žurnālu. Nozīmīgu vietu ieņēma valsts un sabiedrisko organizāciju prese. Visās lielākajās Latvijas pilsētās darbojās pastāvīgi teātri, strauji attīstījās kora māksla. Jauns sasniegums bija nacionālā kino attīstības sākums. Latvijas reliģiskajā dzīvē dominēja kristīgās baznīcas: Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapija (1922) un Latvijas Pareizticīgā baznīca.

Autoritārismam nebija nozīmīgas un aktīvas politiskās opozīcijas. Opozicionāri noskaņojumi valdīja daļā inteliģences un studentu korporāciju biedru. Potenciāls opozīcijas avots bija likvidētā LSDSP, kuras kreisais spārns tuvinājās aizliegtajai LKP, pret kuru cīnījās varas iestādes. K. Ulmaņa režīms aktīvi apkaroja radikālo labējo opozīciju, ko pārstāvēja nelegālā organizācija “Pērkonkrusts”. Opozīcijas uzskatu radikālo atšķirību dēļ nevarēja izveidoties vienots opozīcijas bloks.

Neapmierinātība ar neīstenoto Satversmes reformu 30. gadu nogalē izpaudās arī politiskajā elitē. Valsts neatkarība juridiski saglabājās padomju okupācijas laikā un tika starptautiski atzīta. Mūsdienu LR tiesisko pamatu turpina veidot Satversme, kuras darbība tika atjaunota 06.07.1993.; ar nelielām izmaiņām spēkā arī mūsdienās. Atjaunojot LR faktisko neatkarību, tika atjaunota pilsonība, par pilsoņiem atzīstot personas, kurām bija pilsonība starpkaru periodā, un viņu pēctečus.

Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgās Latvijas starpkaru periods bija paraugs Vācijas un padomju okupācijas posmā, atgādinot par neatkarības laikmetu un tā sasniegumiem. Neatkarības atjaunošana bija daudzu Latvijas pilsoņu mērķis okupāciju laikā un 80. gados, kad parādījās PSRS sabrukuma pirmās pazīmes; viennozīmīgi tika izvirzīts mērķis par neatkarīgās valsts atjaunošanu. Pretrunīgi ir mēģinājumi pārspīlēt K. Ulmaņa autoritārā režīma darbības pozitīvos aspektus. K. Ulmaņa autoritārā režīma darbība neļāva nostiprināties demokrātiskām tradīcijām, vājināja iedzīvotāju spēju pretoties totalitārajiem režīmiem. Tomēr tā sekmēja nacijas mobilizāciju, veicināja nacionālo pašapziņas celšanu.

Periods kļuva par nozīmīgu tēmu latviešu trimdas kultūrā. Jānis Klīdzējs atainoja lauku dzīvi Latgalē romānā “Cilvēka bērns” (1956) un dzīves pārbaudījumus romānā “Sniegi” (1962). Anšlavs Eglītis romānā “Pansija pilī” (1962) atspoguļoja Latvijas kultūras vidi. Latvijas Nacionālās operas un Rīgas dzīve aplūkota operdziedātāja Marisa Vētras atmiņās “Mans baltais nams” (1954). Padomju Latvijas literatūrā “buržuāziskā Latvija” tika attēlota kā tautai naidīga valsts, piemēram, Viļa Lāča romāni “Vētra” (1946–1948) un “Uz jauno krastu” (1952). Periodu mūsdienās atspoguļo, piemēram, biogrāfiskie romāni: pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Annam Meierovicam veltītais Jāņa Ūdra romāns “Meierovics. Trīs Annas” (2014) un Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romāns “Trīs zvaigznes. Biogrāfisks romāns par Kārli Zāli” (2013). Kritiski dzīvi Latvijā 30. gadu beigās aprakstījusi Inga Gaile romānā “Stikli” (2016). Neatkarības bojāejas periods aplūkots Māra Bērziņa romānā “Svina garša” (2015); Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta tāda paša nosaukuma luga (režisors Valters Sīlis, 2016). Dzīvi Rīgā – nostalģijā par zudušo laikmetu – ebreju meitenes skatījumā atspoguļo Valentīnas Freimanes atmiņas “Ardievu, Atlantīda!” (2010). Neatkarīgā Latvija kritizēta padomju okupācijas perioda spēlfilmās “Pie bagātās kundzes” (režisors Leonīds Leimanis, pēc Andreja Upīša darbu motīviem; 1969), “Agrā rūsa” (režisors Gunārs Cilinskis, pēc Elīnas Zālītes romāna; 1979), niansētāka bija “Ceplis” (režisors Rolands Kalniņš, pēc Pāvila Rozīša romāna; 1972). Šķiru, kā arī vecā un jaunā sadursmes atspoguļotas spēlfilmā “Zvejnieka dēls” (režisors Vilis Jānis Lapenieks, pēc V. Lāča romāna, 1940; režisors Varis Krūmiņš, 1957). Par lauku dzīvi Latvijā stāsta spēlfilma “Cilvēka bērns” (režisors Jānis Streičs, 1991), par dzīvi Rīgā 30. gados – “Ziemassvētku jampadracis” (režisors Varis Brasla, 1993). Latvijas basketbola izlases sasniegumiem, iegūstot Eiropas čempiona titulu, veltīta spēlfilma “Sapņu komanda 1935” (režisors Aigars Grauba, 2012). Plaša Latvijas dzīves aina 110 gadu garumā, t. sk. Latvijas neatkarības periods laukos, atainota televīzijas seriālā – latviešu sāgā – “Likteņa līdumnieki” (režisore Virdžīnija Lejiņa, pēc Vladimira Kaijaka romāna; 2003–2008).