Valsts pārvalde un politika Parlamentārā perioda laikā centrālā valsts varas institūcija bija, aizklāti balsojot, ievēlētā Saeima 100 deputātu sastāvā. 1922.–1934. gadā darbojās četri Saeimas sasaukumi. Saeima ievēlēja Valsts prezidentu, izsakot uzticību, apstiprināja Ministru kabinetu (MK), bija tiesīga izteikt neuzticību Ministru prezidentam un atsevišķiem ministriem. Saeima apstiprināja amatā valsts kontrolieri un tiesnešus. Saeimas vairākums noteica izpildvaras sastāvu, noteica un īstenoja valsts iekšējās un ārējās politikas pamatlīnijas. Liberālais Saeimas vēlēšanu likums noveda pie lielas politiskās sadrumstalotības parlamentā. Tā, 1928. gadā 3. Saeimas vēlēšanās piecos vēlēšanu apgabalos piedalījās 120 saraksti un 66 saraksti neieguva nevienu mandātu. 3. Saeimā bija pārstāvētas 27 partijas un grupas.
Valsts augstākā amatpersona bija Valsts prezidents, kuru uz trim gadiem ievēlēja Saeima ar vismaz 51 balsu vairākumu. Svarīgākās prezidenta pilnvaras bija tiesības aicināt Ministru prezidenta amata kandidātu. MK īstenoja izpildvaras funkcijas un valsts iekšējo un ārējo politiku. To vadīja Ministru prezidents. Parlamentārās demokrātijas periodā darbojās 15 valdības. Svarīgākie resori bija Kara, Ārlietu, Finanšu un Iekšlietu ministrija. Parlamentārajā periodā pastāvēja sazarota un sadrumstalota politisko partiju sistēma. Partijas tika dalītas pilsoniskajās (labējās), sociālajās, nacionālo minoritāšu un reģionālās (galvenokārt latgaliešu) partijās.
Lielākā politiskā partija bija kreisā Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Kaut arī parlamenta vēlēšanās tā saņēma lielāko vēlētāju atbalstu, absolūtā vairākuma trūkums, kā arī taktisku apsvērumu noteiktais kurss uz vienošanās ar labējām partijām (pirmkārt, Latviešu zemnieku savienība, LZS) neiespējamību, noteica to, ka LSDSP parasti atradās opozīcijā un līdz ar to nespēja īstenot savu potenciālu nacionāla līmeņa politikā. LSDSP darbības galvenais trūkums bija nespēja integrēties politiskajā sistēmā, veidot valdību, kas kopumā vājināja parlamentāro demokrātiju un partiju sistēmas stabilitāti. Satversmes sapulces vēlēšanās (1920) par to balsoja 37,54 %, bet 4. Saeimas vēlēšanās – 19,23 % vēlētāju. Kā lielākā Saeimas frakcija tā deleģēja Saeimas priekšsēdētāju. Šo amatu ieņēma Frīdrihs Vesmanis (1922–1925) un P. Kalniņš (1925–1934).
No pilsoniskām partijām vadošā un ietekmīgākā bija LZS, kas bija otrā lielākā partija (pēc LSDSP) pēc iegūto balsu skaita vēlēšanās un biedru skaita. LZS nozīmību noteica tas, ka tā bija lielākā labējā partija un daži tās politiķi (galvenokārt Kārlis Ulmanis) spēja parlamentā ļoti prasmīgi īstenot partijas intereses, arī nebūdami absolūtā vairākumā. LZS pārstāvji 1921.–1934. gadā vadīja deviņus MK. LZS elektorātu veidoja zemniecība, īpaši t. s. vecsaimnieki.
LZS svinīgā mītiņa laikā Esplanādē uz rokām tiek celts viens no LZS līderiem, LR Ministru prezidents un ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis. Rīga, 21.06.1931.
Fotogrāfs nezināms. Avots: LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Nozīmīga centriski labēja pilsoniska partija bija Demokrātiskais centrs. Tā biedri bija Jānis Čakste un Gustavs Zemgals. Demokrātiskā centra pārstāvis Pēteris Juraševskis vadīja MK 1928. gadā. Tradicionāli šai partijai lielākais atbalsts bija pilsētās. Vislielāko mandātu skaitu – sešus – tā ieguva 1. un 4. Saeimas vēlēšanās. No LSDSP atšķēlās Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partija (1921–1929). Tās pārstāvis Marģers Skujenieks vadīja vienīgo kreiso valdību, kuras sastāvā vienīgo reizi bija arī LSDSP (1926–1928). Latgalē savrupās partijas atspoguļoja līdzīgas tendences kā valstī kopumā. Nozīmīga bija Latgales Kristīgo zemnieku savienība (no 1925. gada), kas ieguva līdz pat astoņām vietām 4. Saeimā. Parlamentā bija pārstāvētas arī vācbaltiešu, ebreju un krievu etniskās minoritāšu partijas. Ņemot vērā to, ka 30. gadu sākumā pakāpeniski samazinājās tradicionāli nozīmīgāko spēku (LZS un LSDSP) popularitāte, ievērojami pieauga sabiedrības atbalsts citām politiskajām grupām, kuru ideoloģija saimnieciskās krīzes laikā nereti ietvēra populisma elementus. Politiski galēji kreiss ārpussistēmas spēks bija nelegālā LKP, faktiski PSRS aģentūra. Saeimas vēlēšanās tā startēja ar piesegorganizāciju nosaukumiem. 4. Saeimas vēlēšanās (nosaukta par Strādnieku un zemnieku frakciju) komunisti ieguva septiņus mandātus.
30. gadu sākumā valstī pieauga neapmierinātība ar demokrātijas un parlamentārisma neefektivitāti. LZS līderis K. Ulmanis uzskatīja, ka stipra izpildvara nodrošinās efektīvas iekšpolitiskas reformas, ekonomisku stabilitāti, ārpolitiski ļaus veiksmīgāk reaģēt uz strauji mainīgo starptautisko situāciju. 03.11.1933. Saeimā iesniegtais Satversmes grozījumu projekts paredzēja ieviest tautas vēlēta Valsts prezidenta posteni ar plašākām pilnvarām, Saeimas pilnvaru un deputātu skaita samazināšanu. Paralēli norisinājās gatavošanās valsts apvērsumam. 18.03.1934. K. Ulmanis nodrošināja paša vadītā MK apstiprināšanu Saeimā, paverot ceļu apvērsumam.
15.–16.05.1934. Ministru prezidents K. Ulmanis īstenoja antikonstitucionālu valsts apvērsumu, izveidojot autoritāru režīmu. Uz sešiem mēnešiem tika izsludināts karastāvoklis. Tika apsolīta nekad neīstenota Satversmes reforma. 4. Saeima (sanākusi 03.11.1931.) un vēlētās pašvaldības tika atlaistas, politiskās partijas slēgtas. Ierobežojot vārda un pulcēšanās brīvību, tika aizliegtas publiskas sapulces, slēgti nevēlamie preses izdevumi un ieviesta cenzūra. Tika apcietināti režīma politiskie pretinieki, atlaisti režīmam potenciāli nelojālie valsts iestāžu darbinieki. 1934. gadā tiesas prāva pret sociāldemokrātiem beidzās ar simboliskiem sodiem četrām personām (Pauls Kalniņš, Bruno Kalniņš, Jūlijs Celms, Pēteris Ulpe). K. Ulmaņa režīms kopumā bija liberāls politisko represiju ziņā un maz ietekmēja ierindas pilsoņa dzīvi, lai gan īstenoja patriotiskus masu mobilizācijas pasākumus, un apgrūtinošas bija faktiski obligāto ziedojumu kampaņas. Likumdošanas funkcijas pārņēma MK.
Kārlis Ulmanis kopā ar Latvijas Strādnieku arodorganizāciju Karogu svētku dalībniekiem. Rīga, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 28.07.1935.
Fotogrāfs Roberts Briedis. Avots: LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
No 11.04.1936., beidzoties Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņam, K. Ulmanis apvienoja Valsts prezidenta un Ministru prezidenta amatus, nodrošinot bezprecedenta varas koncentrāciju. Liela ietekme bija kara ministram Jānim Balodim. Pieauga K. Ulmaņa tuvāko līdzstrādnieku Vilhelma Muntera (no 1936. gada – ārlietu ministrs) un Alfrēda Jēkaba Bērziņa (no 1937. gada – sabiedrisko lietu ministrs) ietekme. Izveidojās konservatīvs autoritārs režīms, kas bija līdzīgs citiem Eiropas autoritāriem režīmiem. Tā sociālā bāze bija zemniecība. Režīmam bija ierobežoti represīvs raksturs.
Visnesaudzīgāk tika apkaroti galēji radikālie politiskie strāvojumi, īpaši Latvijas Komunistiskā partija (LKP) un radikālie nacionālisti pērkonkrustieši. Tika ierobežotas nacionālo minoritāšu tiesības un izglītības iespējas. Asākie konflikti režīmam bija ar vācbaltiešu minoritāti. Demokrātijas posmā liela nozīme sociālo jautājumu risināšanā bija arodbiedrībām, īpaši ar LSDSP saistītajai arodbiedrību savienībai Latvijas Arodbiedrību centrālbirojam (1920). 1934. gadā tas apvienoja 29 arodbiedrības (30 tk biedru). Uz labējām partijām orientējās Valsts un pašvaldību darbinieku centrālā savienība (1926), kas apvienoja valsts iestāžu darbinieku arodbiedrības (ap 15 tk biedru). Kopumā dažādās arodbiedrībās bija ap 50 tk biedru.
Autoritārisma posmā īpaši nozīmīga kļuva paramilitārā brīvprātīgā Latvijas Aizsargu organizācija (dibināta 1919. gadā; faktiski brīvprātīgs valsts dienests), kas pildīja ne tikai valsts aizsardzības un režīma balsta, bet arī sabiedriskās organizācijas un kultūras un izglītības funkcijas. 1939. gadā tajā darbojās ap 30 tk vīriešu un 14 tk sieviešu, 14 tk jauniešu – jaunsargu.
Autoritārais režīms pēc 1934. gada apvērsuma centās demokrātisko politisko un sociālo pārstāvniecību vietā ieviest kameru sistēmu, kam pēc korporatīvās valsts principiem bija jānodrošina gan sabiedrības un tās dažādo grupu pārstāvība, gan valsts politikas īstenošana. Tika izveidotas sešas kameras – MK kontrolētas konsultatīvas organizācijas, kas tieši pakļāvās attiecīgām ministrijām: Tirdzniecības un rūpniecības kamera (1935), Lauksaimniecības kamera (1935), Amatniecības kamera (1935) un Darba kamera (1936), kuras bija apvienotas Valsts saimniecības padomē (1935). Valsts kultūras padomē (1938) darbojās Rakstu un mākslu kamera un Profesiju kamera (1938). Kameras risināja atbilstošo nozaru pārvaldes problēmas. Kameru sapulces bija režīma amatpersonu programmatisku runu auditorija.
