Vācu Impērijas konstitūcija noteica, ka tā ir federāla valsts, un tajā apvienojās 25 pavalstis. Federatīvais pārvaldes princips izpaudās divu līmeņu likumdošanas varā (Reihstāgs un Bundesrāte) un visai plašās federālo pavalstu izpildvaras tiesībās. Reihstāgs jeb impērijas parlaments (tā pirmās vēlēšanas notika 01.03.1871.) reprezentēja nacionālo un demokrātisko elementu, bet Bundesrāte jeb federatīvā padome, deva iespēju katras federālās pavalsts valdības pārstāvjiem līdzdarboties nacionālās likumdošanas izstrādē un valsts budžeta veidošanā. Impērijas valdību veidoja impērijas kanclers kopā ar valsts sekretāriem – katrs atbildēja par impērijai nozīmīgām jomām (piemēram, ārpolitika, iekšlietas, tieslietas, finanses). Līdztekus tam, katra pavalsts saglabāja vietējo valdību, kuras pārziņā lielākoties bija sociālie, izglītības un kultūras jautājumi.
Lielākā daļa no pavalstīm bija monarhijas. Dominējošā loma impērijā bija Prūsijas karalistei, kura gan teritoriāli, gan iedzīvotāju ziņā bija lielāka par visām pārējām pavalstīm kopumā. Par impērijas galvaspilsētu kļuva Berlīne. Sakarā ar to, ka Prūsija bija protestantiska karaliste, arī visā valstī bija vērojama protestantisma dominante, kas izraisīja spriedzi attiecībās ar katoļticīgajām pavalstīm (piemēram, Bavārija).