Plašākajā nozīmē tas var apzīmēt Rietumu kristiešu kopienas, kas nav vienotas ar Romas katoļu baznīcu, kaut arī ne visas kopienas ārpus Romas katoļu baznīcas identificēsies kā protestantiskas (piemēram, veckatoļi nē, arī daļa anglikāņu un Skandināvijas luterāņu, kuriem jēdziens liekas pārāk negatīvs).
protestantisms
kristietības kopienas, kuras saista savu izcelsmi, teoloģiju vai praksi ar vienu no vēsturiskās 16. gs. reformācijas gaitā dzimušām kristīgām tradīcijām un tās pārstāvju idejām
Saistītie šķirkļi
Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) altārglezna "Reformācijas altāris". Vitenberga, Vācija, 29.04.2015.
Satura rādītājs
Jēdziena etimoloģija
Vārds “protestants” cēlies no latīņu darbības vārda protestari ‘liecināt’, ‘protestēt’. Sākotnēji tā tika nosaukti vācu valdnieki un brīvpilsētas, kas iestājās pret 1529. gada Špeieras Reihstāga (vācu Reichstag zu Speyer) lēmumu, kas atcēla 1526. gada Reihstāga lēmumu atļaut Svētās Romas Impērijas pavalstīm piekopt neatkarību reliģijas jautājumos. Ar laiku šis vārds kļuva par apzīmējumu visiem reformācijas piekritējiem Vācijā un vēlāk arī Rietumu kristīgām tradīcijām ārpus Romas katolicisma.
Kopsavilkums. Koncepcija un izmaiņas
Protestantisms līdzās katolicismam un pareizticībai ir viens no trim lielajiem kristietības atzariem. Tā sākums meklējams 16. gs. reformācijā.
Protestantismā ir liela uzskatu un prakšu daudzveidība. Anglikāņi, daudzas luterāņu baznīcas, arī daļa metodistu un reformātu, ir saglabājušas bīskapa amatu, lai gan šo konfesiju teologu izpratnes par to atšķiras – vieniem tā ir funkcionāla, citiem – tuvāka katolicisma hierarhiskajam skatījumam. Reformāti tradicionāli akcentē disciplīnas lomu indivīdu un draudžu dzīvē. Septiņu katolicisma sakramentu vietā protestantiem parasti ir divi (kristība un svētais vakarēdiens), lai gan dažos protestantisma novirzienos vispār nav sakramentu (Pestīšanas armija un kvēkeri). Protestantisma novirzieni atšķiras viens no otra izpratnē par sakramentiem un to praktizēšanā. Piemēram, baptisti kristī (pagremdējot ūdenī) tikai cilvēkus, kuri ir sasnieguši vecumu, kad var paši izšķirties par savu ticību. Luterāņi un reformāti kristī arī bērnus, un tas parasti notiek apslakot. Lielākā daļa protestantu izmanto trinitāro kristību formulu, taču ne visi (piemēram, daļa pentakostu kristī tikai Jēzus vārdā).
Mijiedarbībā ar dažādiem kultūras strāvojumiem un sociāli politisko kontekstu protestantisms gadsimtu gaitā ir mainījies. Bībeles centrālā loma ir bijusi motīvs pretējām tendencēm protestantismā – gan fundamentālismam, kurā Bībele tiek uzskatīta par nemaldīgu, Dieva dotu tekstu, gan teksta kritikai, kas veidojusies humānisma un apgaismības ietekmē un analizē Bībeli kā jebkuru literāru tekstu.
Reliģijas praktizēšana (t. sk. liturģija)
Protestanti tradicionāli par būtiskāko dievkalpojuma elementu uzskata sludināšanu. Mārtiņš Luters (Martin Luther) ievadā vācu misei (1526) rakstīja, ka “dievkalpojuma galvenā un nozīmīgākā daļa ir Dieva vārda sludināšana un mācīšana”. Šajā apgalvojumā parādās protestantismā būtiskā Bībeles loma. Praksē tas arī viena protestantisma novirziena ietvarā izpaužas dažādi – daļa draudžu dievkalpojumos izmanto lekcionāriju (Bībeles lasījumu ciklu svētdienām un baznīcas svētkiem), citās draudzēs Bībeles publiskie lasījumi un sprediķu teksti pilnībā ir vietējā mācītāja ziņā, vēl citās – svētdienās lasa un skaidro secīgi vienu Bībeles grāmatu pēc otras. Pēdējo minēto praksi 16. gs. ieviesa Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli). Viņš to aizguva no agrīnās baznīcas tēva Jāņa Zeltamutes (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος, 4./5. gs.). Daļa reformātu, kā arī šīs tradīcijas ietekmē esošu anglikāņu daļa vēl aizvien to praktizē.
Kopdziedāšanai dievkalpojumos vēsturiski ir bijusi liela loma luterāņu un metodistu dievkalpojumos. Daudzi reformāti sākotnēji dziedāja unisonā un tikai psalmus (U. Cvinglijs vispār noliedza jebkādu mūziku dievkalpojumos, Mārtiņš Bucers, Martin Bucer, bija par mūzikas izmantošanu) un noliedza mūzikas instrumentu izmantošanu, taču vēlāk tie atkal tika ieviesti, tāpat kā baznīcas dziesmas. 17. gs. baptisti lielākoties bija pret kopdziedāšanu dievkalpojumos, taču pamazām tā kļuva aizvien populārāka.
Liela dažādība ir arī baznīcu arhitektūrā un interjerā, kurā vizuāli tiek demonstrēti konkrētai draudzei raksturīgie teoloģiskie akcenti. Reformāti nereti centrālo vietu savās baznīcās ierāda kancelei, luterāņi – izceļ gan kanceli, gan altāri, lai tādējādi atgādinātu klātesošajiem par vārda un sakramenta vienību. Baznīcu telpas iekārtojums atkarīgs ne tikai no teoloģijas, bet arī no finanšu līdzekļu pieejamības un protestantisma statusa konkrētajā valstī. Pagātnē katoļu zemēs Eiropā protestantiem nereti neļāva būvēt baznīcas, kas ārēji atgādinātu katoļu dievnamus. Liela ietekme vienas un tās pašas denominācijas izpratnē par baznīcu interjeru ir vietējam kontekstam – slāvu baptisti, reaģējot pret pareizticību, iekārtoja savus lūgšanu namus ļoti vienkārši, gandrīz bez vizuālās mākslas izpausmēm, ja neskaita Bībeles tekstu citātus pie sienām. Daudzi baptisti Gruzijā ir gājuši pretēju ceļu un pielāgojušies pareizticībai, izveidojot savu ikonu glezniecības skolu, lietojot garīdznieku amata tērpus, sveces, vīraku.
Savas pārliecības praktiskā īstenošanā daļa protestantu akcentē ētiskos un sociālos aspektus, citiem ir būtiska emocionāla pārdzīvojuma loma (pentakosti), misticisms (kvēkeru mācībai par iekšējo gaismu cilvēkā ir saknes viduslaiku misticismā).
Grupējumi reliģijā
Eksistē dažādi protestantisma dalījumi – vēsturiskie protestantisma novirzieni, kas veidojušies reformācijas laikā (luterāņi, reformāti, anglikāņi), un jaunāki protestantisma novirzieni, kas tapuši kā atvasinājumi no iepriekš minētajiem. Cits iedalījums grupē protestantisma novirzienus pēc kopīgām iezīmēm: adventisti, anglikāņi, baptisti, reformāti, luterāņi, metodisti, pentakosti. Katrs no šiem novirzieniem iedalās sīkāk. Līdzās nosauktajiem pastāv arī novirzieni, kuri būtu nodalāmi atsevišķi, jo tiem ir atšķirīga izcelsme – anabaptisti, unitārieši. Anabaptisti nosaukumā un kristību praksē līdzīgi baptistiem, taču hronoloģiski ir senāki (16. gs.) un to vairumam raksturīgs pacifisms un zvēresta nedošana. Unitārieši cēlušies kā racionālistisks 16. gs. radikālās reformācijas atzars. Mūsdienās daļa unitāriešu neuzskata sevi par kristiešiem, bet citi – vēl aizvien jā. Protestantismā veidojas arī jauni novirzieni, kas neiederas līdzšinējās kategorijās, piemēram, māju draudzes, kuru piekritēji noliedz denomināciju nosaukumus, un topošās baznīcas kustība (angļu emerging church). Pēdējā izveidojusies 20. gs. beigās/21. gs. sākumā un teoloģiski un liturģiski ir hibrīda kustība, kas selektīvi pārņem dažādu kristietības novirzienu idejas un prakses. Tā pastāv kā sociālo attiecību tīkls un nevis hierarhiska struktūra.
Svarīgākās atšķirības no citiem kristietības novirzieniem
Protestantisma novirzienu daudzveidība neparedz homogēnu teoloģisku izpratni vai unificētu praksi. Daudzos gadījumos formāli protestantisku, bet pietiekami lielu baznīcu ietvaros (piemēram, Zviedrijas baznīca, Anglijas baznīca) pastāv krasas liturģiskas un teoloģiskas atšķirības, kurās iezīmējas citu kristīgo tradīciju ietekme. Toties pastāv vienojoši protestantu principi, kas tos atšķir no katoļu un pareizticīgo baznīcām, kurus apliecina vairākums kopienu, kas identificējas ar protestantismu, lai gan to interpretācija atšķiras atkarībā no novirziena. Tie ir: Bībeles augstāka autoritāte ticības un morāles jautājumos iepretī baznīcas tradīcijas nostādīšanai vienā līmenī ar to; vispārīgā priesterība un vidutāju noraidīšana attiecībās starp ticīgo un Kristu iepretī priestera lomai reprezentējot Kristu; taisnošana vienīgi ticībā iepretī labiem darbiem, ar kuriem cilvēks attaisno sevi pats.
Protestantu teologi strādā pie Lutera Bībeles tulkojuma. No kreisās: Filips Melanhtons (Philipp Melanchthon), Mārtiņš Luters (Martin Luther), Johanness Bugenhāgens (Johannes Bugenhagen, arī Doctor Pomeranus), Kaspars Krucigers (Caspar Cruciger der Ältere, arī Kreutzer).
Rašanās cēloņi, iemesli un apstākļi
Pagātnē protestantu vēsturnieki, rakstot par 16. gs. reformāciju, akcentēja pārrāvumu starp viduslaiku baznīcu un protestantismu, savukārt katoļu vēsturnieki – to reformācijas kustību lomu, kuras palika Romas katoļu baznīcā. Mūsdienās historiogrāfijā dominē starpdisciplināras pieejas, kas protestantisma rašanās cēloņus meklē sociālu un kultūras faktoru mijiedarbībā. Protestantisma priekšvēsture meklējama viduslaiku reformu kustībās – valdieši, husīti, franciskāņu radikālais spārns, konciliārisma (mācība par to, ka augstākā autoritāte baznīcā pieder nevis pāvestam, bet koncilam) aizstāvji u. c. 16. gs. protestantisma veidošanos veicināja grāmatu iespiedtehniku izgudrošana, kas darīja pieejamākas grāmatas (t. sk. viduslaiku baznīcu kritizējošus sacerējumus), kā arī humānisms, kas stimulēja kritisko domāšanu un akadēmisko brīvību. Roterdamas Erasms (Erasmus Roterodamus) bija starp pazīstamākajiem baznīcas kritiķiem, lai gan viņš nepievienojās protestantiem un polemizēja ar M. Luteru. Reformu kustībām labvēlīga bija arī politiskā situācija – M. Lutera sākotnējo reformistisko aicinājumu laikā tika gatavotas Svētās Romas Impērijas imperatora vēlēšanas, un pāvests bija opozīcijā visiem trim kandidātiem – Karlosam I (Carlos I de España y V del Sacro Imperio Romano Germánico, Spānija), Henrijam VIII (Henry VIII, Anglija), Fransuā I (François Ier, Francija). Pāvests vēlējās redzēt amatā mazāk ietekmīgu valdnieku, piemēram, M. Lutera aizstāvi Frīdrihu Gudro (Friedrich III., Friedrich der Weise von Sachsen, Saksija). Pāvests Leons X (Leo X, īstajā vārdā Džovanni di Lorenco de Mediči, Giovanni di Lorenzo de Medici) tolaik bija arī nodarbināts ar cīņu pret saviem politiskajiem oponentiem Itālijā, kā arī viņam bija jārēķinās ar Osmaņu Impērijas draudiem. M. Luters savā “Aicinājumā vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem” (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung, 1520) izmantoja un attīstīja tālāk agrāk pazīstamus pret pāvestību vērstus argumentus, kas sniedza vācu aristokrātijai idejisku pamatojumu pāvesta varas iegrožošanai.
Emīla Delperē (Emile Delpérée) glezna "Luters Svētās Romas Impērijas Reihstāgā 1521. gadā Vormsā". 1878. gads. Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) Reihstāga noslēgumā 25.05.1521. izdeva Vormsas ediktu, ar kuru Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri un noziedznieku ārpus likuma.
Vēsture
Protestantisma sākumu simboliski saista ar 31.10.1517., kad, kā tiek uzskatīts, M. Luters pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm piestiprināja savas 95 tēzes, kurās kritizēta tā laika baznīca. Mūsdienās gan tiek apstrīdēts, vai performatīvais notikums noticis. Šīs tēzes, salīdzinot ar vēlākiem M. Lutera darbiem, ir piesardzīgs teksts, kurā M. Luters kritizēja kļūdas indulgenču (grēku atlaižu) praksē, bet tās, tāpat kā šķīstītava, netiek vēl pilnībā noliegtas. 1519. gadā U. Cvinglijs kļuva par mācītāju Cīrihē un arī sāka apšaubīt viduslaiku baznīcas dogmas un prakses. 1522. gadā viņa pret gavēni Ciešanu laikā (periods pirms Lieldienām) vērstā kritika izraisīja publisku konfliktu. Ap 1530. gadu no katolicisma Ženēvā novērsās Žans Kalvins (Jean Calvin). Viņi abi – U. Cvinglijs un Ž. Kalvins – lika pamatus vienam no protestantisma atzariem – reformātiem. Cits reformācijas ideju sludinātājs – Tomass Mincers (Thomas Müntzer) – oponēja gan M. Luteram, gan Romas katoļiem un aicināja uz radikālākām reformām, vēloties apvērst feodālo sociāli politisko kārtību. Tas noveda pie Zemnieku kara vācu zemēs (1524–1525). T. Mincers kopā ar citiem radikāļiem pieder pie anabaptistu kustības, kuru vieno bērnu kristības noliegums. Vēlāku gadsimtu anabaptisti gan norobežojās no T. Mincera, jo, būdami pacifisti, nepieņēma viņa mēģinājumus uzcelt Dieva valstību ar militāru spēku.
1534. gadā ar parlamenta lēmumu karalis Henrijs VIII kļuva par baznīcas galvu Anglijā, tādējādi formāli aizsākot reformāciju šajā valstī, lai gan viņš nebija ieinteresēts reliģiskās reformās. Pamatiemesls viņa lēmumam bija pāvesta atteikšanās anulēt viņa laulību ar Aragonas Katrīnu (Catherine of Aragon, spāņu Catalina de Aragón y Castilla). Protestantiskas reformas, pārņemot kontinentālās Eiropas reformatoru idejas, iniciēja viņa pēcteči.
16. gs. protestanti reaģēja pret katoļu baznīcas praksēm – pāvestību, indulgencēm, monasticismu utt. Viņi noliedza priesteru celibāta obligātumu – M. Luters 1525. gadā apprecēja bijušo mūķeni Katarīnu fon Boru (Katharina von Bor), un viņam ierastajā polemiskajā stilā teica, ka šis solis “patiks viņa tēvam, tracinās pāvestu, sasmīdinās eņģeļus un saraudinās velnus”. Protestantisma atšķirības ietekmēja vietējais konteksts. Skandināvijā luterānisms līdz pat mūsdienām liturģijā un izpratnē par hierarhiju ir tuvāks katolicismam kā vairums luterāņu Vācijā. Lietuvas un Polijas reformāti 16. gs. beigās atteicās no sākotnējās prakses saņemt svēto vakarēdienu sēžot pie galda un saņēma to uz ceļiem vai stāvus, jo citādi sabiedrības vairākums viņus neatšķīra no trinitārās doktrīnas noliedzējiem, kuri bija atšķēlušies no reformātiem. Anglijā saglabājās katedrāles un bīskapu amats (to vairums labprātīgi vai piespiedu kārtā pārgāja protestantismā).
Protestantu baznīcu juridiskais statuss bija atkarīgs no valdnieku izvēles – saskaņā ar Augsburgas miera līgumu (1555) katram valdniekam Svētajā Romas Impērijā bija tiesības izvēlēties par savu pavalstnieku ticību vai nu katolicismu vai luterānismu. Citi protestantisma novirzieni sākotnēji tika vajāti.
Gadsimtu gaitā pēc reformācijas protestantisms fragmentējās, veidojās jaunas denominācijas – 17. gs. baptisti un kvēkeri, 18. gs. metodisti un hernhūtieši (brāļu draudzes), 19. gs. septītās dienas adventisti un Pestīšanas armija, 20. gs. sākumā pentakosti (Vasarsvētku draudzes) utt. Vienlaikus 19. gs. un 20. gs. sākumā protestanti īstenoja starpkonfesionālas sadarbības ieceres, kas ietekmēja mūsdienu ekumenisma veidošanos, piemēram, 1910. gadā Edinburgā notika pasaules misijas konference. Migrācijas un misionārisma rezultātā protestantisms izplatījās arī ārpus Eiropas. Misionāru aktivitātes bija cieši saistītas ar lielvalstu koloniālo politiku.
Mārtiņš Luters. "Par kristīga cilvēka brīvību" (Von der Freiheit eines Christenmenschen). Strasbūra, 1520. gads.
Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.
Žans Kalvins. 16. gs.
Ulrihs Cvinglijs. 17. gs.
Tomass Mincers. 17. gs. sākums.
Reliģijas loma sabiedrībā, tās ietekme uz politiku, sociālo vidi, kultūru
Maksa Vēbera (Max Weber) 1905. gadā izdotais reliģijas socioloģijas darbs “Protestantisma ētika un kapitālisma gars” (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus) saistīja kapitālisma uzplaukumu ar protestantisma, it īpaši reformātu tradīcijas izplatību. Viņaprāt protestantisma idejas un ētika veicināja kapitālisma attīstību, jo protestanti (it sevišķi reformāti) uzskatīja laicīga darba pildīšanu par dievišķu aicinājumu iepretī agrākai izpratnei par garīdznieku kārtas izredzētību. Tāpat M. Vēbers saskatīja protestantu reformācijā pāreju no baznīcas ritu sniegtas drošības par indivīda pestīšanu pie vajadzības meklēt pierādījumus savai pestīšanai laicīgā darbā. M Vēbers uzskatīja, ka viņa laika kapitālisms (20. gs. sākums) ir pazaudējis saikni ar reliģisku motivāciju, pārtopot par tīri racionālu parādību. Kopš tās formulēšanas M. Vēbera tēze tika vairākkārt kritizēta, norādot, ka katoļu vairākuma zemēs tāpat veidojās nozīmīgie agrīnie industriālie centri. Arī pats M. Vēbers neuzskatīja protestantu ētikas ietekmi par vienīgo faktoru kapitālisma veidošanās procesā.
Protestantisma ideju ietekme saskatāma mūsdienu sabiedrības veidošanas procesā arī citos veidos. Piemēram, tas veicināja reliģiskās brīvības idejas izplatīšanos, daudzām protestantu kustībām aizstāvot savas tiesības ticēt saskaņā ar savu pārliecību iepretī dominējošai reliģiskai kopienai un valsts varai (lai gan vienlaikus jāatzīmē, ka iecietība veidojās pamazām, pēcreformācijas periodā citādi domājošos vajāja gan protestanti, gan katoļi). Tāpat protestantu reformācija stimulēja arī vairāku Eiropas valodu attīstību ar pāreju no liturģijas latīņu valodā pie vietējām valodām, kā arī ar Bībeles tulkojumiem vietējās valodās, t. sk. arī pirmo Bībeles tulkojumu latviešu valodā, kuru 17. gs. 2. pusē veica luterāņu mācītājs Ernsts Gliks (Johann Ernst Glück).
Izplatība, izmaiņu tendences ilgākā laikposmā
Lielāka daļa pasaules protestantu dzīvo Rietumeiropas valstīs, Ziemeļamerikā, kā arī citās valstīs, kas piedzīvoja kolonizācijas procesu protestantu valstu ietekmē.
Pasaulē ir ap 600 miljoni protestantu kopienām piederīgo. Šis skaitlis veidojas no rakstā minēto protestantu baznīcu piederīgajiem, ieskaitot protestantu konfesijas (anglikāņi, luterāņi u. c.), kurās ir arī katoliskie jeb augstbaznīcas (high church) virzieni.
Savukārt daļā pētījumu protestantiem tiek pieskaitītas arī neatkarīgas draudzes (Independents), kuru teoloģija un prakse ne vienmēr atbilst protestantisma nostādnēm. Līdz ar šīm kopienām protestantu skaits pasaulē varētu būt ap 800 miljoniem.
Ap 40 % procentu pasaules protestantu dzīvo Āfrikas kontinentā, ap 17 % – Āzijā, ap 16 % – Eiropā, ap 12 % – Dienvidamerikā, ap 11 % – Ziemeļamerikā.
Pašreizējais stāvoklis
Mūsdienu protestantu konfesijas ir pārstāvētas vairākās starptautiskās organizācijās: gan vienas konfesijas ietvaros, gan starpkonfesionālās. Tās pārstāvētās arī starptautiskajās ekumeniskajās organizācijās: Pasaules baznīcu padomē (World Council of Churches), Apvienotajās Bībeles biedrībās (United Bible Societies), Baznīcas pasaules dienestā (Church World Services) un citās kustībās, kas veicina kristiešu vienotību, kristīgo misiju un baznīcu sociālo darbu.
Svarīgākās institūcijas, iestādes
Reformātu baznīcu pasaules sadraudzība (World Communion of Reformed Churches) ir lielākā reformātu baznīcu apvienība pasaulē. Tā izveidojusies 2010. gadā, apvienojoties Reformātu baznīcu pasaules aliansei (World Alliance of Reformed Churches) un Reformātu ekumeniskai padomei (Reformed Ecumenical Council). Tai pieder 232 baznīcas visā pasaulē – ap 100 miljoniem piederīgo, tostarp arī Rīgas Reformātu-Brāļu evaņģēliski luteriskā draudze (ietilpst Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā pasaulē, LELBP).
Anglikāņu sadraudzība (Anglican Communion) ir lielākā anglikāņu baznīcu apvienība pasaulē. Dibināta 1867. gadā, kad sanāca pirmā Lambetas konference. Anglikāņu sadraudzībai pieder 41 autonoma province un piecas baznīcas, kas nepieder nevienai provincei, bet atzīst sadraudzības simboliskā vadītāja – Kenterberijas arhibīskapa autoritāti. Visādi citādi katra tās province ir pastāvīga un kopīgie lēmumi ir saistoši sadraudzības dalībniecēm tikai, ja to vadošās struktūras tos akceptē. Anglikāņu sadraudzībai pieder ap 85 miljonu cilvēku visā pasaulē. Šai apvienībai pastarpināti kā Anglijas baznīcas daļa pieder Rīgas Sv. Pestītāja anglikāņu draudze.
Pasaules luterāņu federācija (Lutheran World Federation; PLF) ir senākā un lielākā pasaules luterāņu apvienība. PLF dibināta Lundā, Zviedrijā 1947. gadā. Pašlaik PLF 99 valstīs apvieno vairāk nekā 77 miljonu luterāņu 148 baznīcās. Latviju PLF pārstāv Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) un LELBP, kas ir viena no PLF dibinātājām. LELB iestājās Pasaules luterāņu federācijā 1963. gadā.
Porvo sadraudzība (Porvoo Communion) tika nodibināta 1992. gadā ar Porvo kopīga paziņojuma izsludināšanu. Tai pieder 15 Eiropas luterāņu un anglikāņu baznīcas, kopš 2014. gada – arī LELBP. Porvo sadraudzības baznīcas atrodas pilnā vienotībā, atzīstot visu piederīgo baznīcu sakramentus un garīdzniecību, izņemot LELB, kura pieder Porvo sadraudzībai novērotāja statusā.
Eiropas protestantu Baznīcu apvienībai (Community of Protestant Churches in Europe) pieder 95 luterāņu, reformātu un metodistu baznīcas Eiropā un Dienvidamerikā. Apvienība pastāv kopš Leienbergas vienošanās parakstīšanas 1973. gadā starp luterāņu un reformātu baznīcām, kā arī tām radniecīgām valdiešu un Bohēmijas brāļu draudzēm. 1995. gadā tai pievienojās septiņas Eiropas metodistu baznīcas. Tai pieder arī LELB un LELBP.
Baptistu pasaules alianse (Baptist World Alliance) ir lielākā baptistu apvienība pasaulē (dibināta 1905. gadā). Tai pieder 239 baptistu savienības visā pasaulē (ap 47 miljonu locekļu). Šai organizācijai, kā arī Eiropas Baptistu federācijai (European Baptist Federation) pieder Latvijas Baptistu draudžu savienība (LBDS).
Pasaules evaņģēliskā alianse (World Evangelical Alliance) ir starpkonfesionāla, tā ir lielākā evaņģelikāļu apvienība pasaulē (dibināta 1846. gadā). Tai pieder astoņas reģionālas alianses, kurām pieder 135 nacionālo valstu evaņģēliskās alianses, vienojot ap 600 miljonu piederīgo. Šī apvienība pieņem arī individuālus locekļus.
Pasaules metodistu padome (World Methodist Council) ir lielākā metodistu baznīcu apvienība (dibināta 1881. gadā). Tai pieder 80 metodistu, veslejiešu un apvienoto (united) baznīcu pasaulē (ap 80 miljonu piederīgo). Šai apvienībai kā Apvienotās metodistu baznīcas (United Methodist Church) daļa pieder Latvijas apvienotā metodistu baznīca (LAMB).
Pasaules Dieva asambleju sadraudzība (World Assemblies of God Fellowship) ir lielākā pentakostu (Vasarsvētku) draudžu apvienība pasaulē (dibināta 1881. gadā). Tai pieder 144 autonomas nacionālās pentakostu apvienības (ap 70 miljonu locekļu). Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (LVDA) pieder citai pentakostu organizācijai – Starptautiskajai Dieva draudzei (The Church of God, Cleveland, Tennessee; ap 7 miljonu cilvēku).
Septītās dienas adventistu baznīca (Seventh-day Adventist Church) dibināta 1863. gadā. Tā ir lielākā adventistu baznīca pasaulē. Tai ir ap 20 miljonu piederīgo visā pasaulē, tostarp Septītās dienas adventistu baznīcas Latvijas draudžu savienība.
Svarīgākie darbinieki, ievērojamākie garīdznieki
Lielāka daļa protestantu iespaidojušies no vispazīstamākajiem reformācijas aizsācējiem – M. Lutera, Ž. Kalvina un U. Cvinglija un viņu teoloģiskā mantojuma. Bet līdzās šīm protestantu autoritātēm dažādos gadsimtos bijušas arī daudzas citas – Tomass Kranmers (Thomas Cranmer) – ietekmēja protestantismu Anglijā, Džons Nokss (John Knox) – dibināja Skotijas baznīcu, Džons Veslijs (John Wesley) – viens no metodisma dibinātājiem, Viljams Būts (William Booth) – dibināja Pestīšanas armiju, Viljams Sīmors (William Seymour) – viens no Vasarsvētku draudžu dibinātājiem, Ellena Vaita (Ellen G. White) – viena no septītās dienas adventistu dibinātājām. Mūsdienu ekumeniskā kustība veidojās pateicoties tādiem protestantu līderiem kā luterāņu arhibīskaps Nātans Sēderblūms (Nathan Söderblom), Pasaules kristīgo studentu federācijas līderis metodists Džons Mots (John Mott), anglikāņu arhibīskaps Viljams Templs (William Temple) un citi.
Multivide
Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) altārglezna "Reformācijas altāris". Vitenberga, Vācija, 29.04.2015.
Protestantu teologi strādā pie Lutera Bībeles tulkojuma. No kreisās: Filips Melanhtons (Philipp Melanchthon), Mārtiņš Luters (Martin Luther), Johanness Bugenhāgens (Johannes Bugenhagen, arī Doctor Pomeranus), Kaspars Krucigers (Caspar Cruciger der Ältere, arī Kreutzer).
Mārtiņš Luters. "Par kristīga cilvēka brīvību" (Von der Freiheit eines Christenmenschen). Strasbūra, 1520. gads.
Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.
Žans Kalvins. 16. gs.
Ulrihs Cvinglijs. 17. gs.
Tomass Mincers. 17. gs. sākums.
Emīla Delperē (Emile Delpérée) glezna "Luters Svētās Romas Impērijas Reihstāgā 1521. gadā Vormsā". 1878. gads. Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) Reihstāga noslēgumā 25.05.1521. izdeva Vormsas ediktu, ar kuru Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri un noziedznieku ārpus likuma.