2. gs. Justīns Moceklis (grieķu Ιουστίνος ο Μάρτυρας, latīņu Iustinus Martyr) aprakstīja svētdienas dievkalpojumu, kā sastāvdaļas minot Svēto Rakstu lasīšanu, sprediķi, lūgšanas, kuras noslēdzas ar miera sveicienu (skūpstu), un svēto vakarēdienu. Didahē (1. vai 2. gs.) sniegtajās norādēs par svēto vakarēdienu Kristus nāve nav pieminēta un – atšķirībā no mūsdienās ierastās kārtības – vispirms tiek izteikta pateicība par kausu. Acīmredzot dažādas pirmkristiešu grupas kopīgus azaidus rīkoja ar atšķirīgiem teoloģiskajiem akcentiem, kuri vēlāk saplūda kopā. Dažas kristiešu grupas kopā ar maizi un vīnu (vai ūdeni) lietoja arī medu, pienu, zivis. Pirmkristiešu dievkalpojumos izveidojās dalījums vārda liturģijā, kas bija vērsta uz Bībeles lasīšanu un apcerēšanu, un dievgalda (euharistiskajā) liturģijā, kurā piedalījās tikai kristieši, taču tas nenozīmē, ka vārda liturģija vienmēr bija pirmā daļa. Tertulliāns (Quintus Septimius Florens Tertullianus, 2./3. gs.) rakstīja par to, ka vārda liturģijā lasīti psalmi un pirms miera skūpsta skaitīta tēvreize. Viņš arī apraksta lūgšanu ar paceltām rokām.
Vēlākos gadsimtos dievkalpojumu teksti tika kodificēti. Austrumos Ēģipte un Antiohija kļuva par būtiskiem liturģiskajiem centriem. 4. gs. Ēģiptē bīskaps Serapions (Serapion) apkopoja vakarēdiena liturģijas galvenos elementus. Šie apraksti ir ietekmējuši Aleksandrijas svētā Marka liturģiju, no kura vēlāk attīstījās koptu svētā Kirila liturģija. 4. vai 5. gs. Antiohijas baznīcā nostiprinājās Jēzus brāļa Jēkaba vārdā nosaukta liturģija, kuru ir ietekmējusi Jeruzalemē lietotā liturģija. Sīriešu pareizticīgo baznīcā tā vēl aizvien ir galvenā liturģija. 6. gs. Austrumu baznīcā kanoniski nostiprinājās Jāņa Zeltamutes (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) un Bazila (Βασίλειος) liturģijas, no kurām mūsdienās visvairāk lieto Jāņa Zeltamutes liturģiju. Romas liturģija (Ritus Romanus), kas pamazām sāka dominēt Rietumos, pastāvēja dažādās vietējās versijās, kuras tika unificētas Tridentas koncilā (16. gs.). Līdzās Romas liturģijai pastāvēja arī citas, piemēram, gallikāņu un Mozarābijas liturģijas, kā arī Ambrozija vārdā nosaukta liturģija (radusies aptuveni 4. gs.), kas dažviet atšķiras no Romas liturģijas (dievkalpojuma beigās priesteris saka nevis “Mise ir beigusies, ejiet ar mieru”, bet vienkārši “Ejiet ar mieru”, uz ko dievlūdzēji atbild “Kristus vārdā”; evaņģēlija lasījumam seko īsa antifonija; Adventa laikā ir sešas, nevis četras svētdienas). Tā vēl aizvien tiek lietota – 2017. gadā to izmantoja pāvests Francisks (Franciscus). Mozarābijas liturģiju lietoja tagadējās Spānijas un Portugāles teritorijā. Mūsdienās to vēl aizvien izmanto Spānijas Reformētajā episkopālajā baznīcā, dažkārt arī Romas katolicismā.

Cisterciešu mūki Austrijas cisterciešu ordeņa ikgadējā sanāksmē Heiligenkreicas abatijā, kas ir pazīstama kā viena no vecākajiem un rosīgākajiem klosteriem Centrāleiropā. Tās uzmanības centrā ir Romas liturģija un gregoriskie dziedājumi latīņu valodā. Austrija, 22.05.2018.
Fotogrāfs Giles Clarke. Avots: Getty Images, 1020181530.
16. gs. protestantisma novirzieni pilnībā vai daļēji reformēja viduslaiku liturģiju. Mārtiņš Luters (Martin Luther) bija piesardzīgāks, Žans Kalvins (Jean Calvin), Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli) – radikālāki, atsakoties no visa, kam nav tieša pamatojuma Bībelē. Gan M. Luters, gan Ž. Kalvins uzskatīja, ka ir jāsaglabā ikdienas rīta un vakara lūgšanas. Tāpat domāja angļu reformators Tomass Kranmers (Thomas Cranmer), kurš vakara un nakts lūgšanas saplūdināja vienā, izveidojot liturģiju (angļu Evensong), kas vēl aizvien ir populāra. Daļa reformātu un radikālās reformācijas piekritēju noliedza rakstītas lūgšanas un citas fiksētas dievkalpojumu formas, uzskatot, ka tās ved pie formālisma. Reformatori atšķīrās arī attieksmē pret vizuālo mākslu un mūziku dievkalpojumā. M. Luters veicināja korāļu kopīgo dziedāšanu un ieteica dziedāt arī atsevišķas liturģijas daļas. Luterāņi saglabāja lielu daļu no viduslaiku mākslas objektiem, atsakoties vienīgi no tādiem, kas saistīti ar Marijas vai svēto kultu. Refrmāti pārveidoja baznīcu interjeru, altāru vietā nereti novietojot kanceli, ar to uzsvērdami viņiem būtisko rakstītā un sludinātā vārda centralitāti. Ž. Kalvins uzskatīja, ka dziedāt dievkalpojumā drīkst tikai psalmus. Šo praksi pārņēma Skotijas prezbiteriāņi. Līdzīgās domās bija puritāņi Anglijā un tie no viņiem, kuri izceļoja uz Jauno pasauli. Ne velti pirmā ASV angliski publicētā grāmata bija Bay Psalm Book (1640). Kvēkeri bija vēl radikālāki un vispār atteicās no mūzikas dievkalpojumā, sēžot klusumā, kuru laiku pa laikam pārtrauca spontānas uzrunas. Protestanti vairs nesvinēja daudzus katoļu svētkus, taču tika ieviesti jauni – piemēram, luterānismā Ticības atjaunošanas svētki 31. oktobrī. Līdz ar 18. gs. metodismu Anglijā izplatījās baznīcas dziesmu dziedāšana. Metodisti uzskatīja dziesmas gan par misionārisma līdzekli, gan par izglītošanas veidu. Metodistu teoloģija primāri izpaudās himnoloģijā. Metodisma panākumi ietekmēja arī anglikānismu. ASV 19. gs. Eiropas izcelsmes amerikāņu baznīcas dziesmu melodiju autoriem ietekmējoties no afroamerikāņu mūzikas, notika tālākas pārmaiņas, tāpēc populāras kļuva melodiskas dziesmas ar vienkāršiem, iedvesmojošiem tekstiem. Savukārt Romas katoļu baznīcā liturģiskās atjaunotnes kustības rezultātā ar pāvesta Pija X (Pius X, valdīšanas gadi 1903–1914) atbalstu no jauna tika popularizēti gregoriskie dziedājumi. Tos latīņu valodā dziedāt mācīja draudžu locekļiem un viņu bērniem. Liturģiskās atjaunotnes kustība veidojās vairākās konfesijās 19. gs. līdz ar historiogrāfijas uzplaukumu. Tās mērķis bija atgriezties pie liturģijas sākotnējiem principiem. Mūsdienās gan vairāk kā tolaik saprotams, ka kustības aktīvisti nebija neitrāli; viņus ietekmēja pašu konfesionālie un personīgie pieņēmumi. Liturģiskās atjaunotnes kustība iestājās par aktīvu visu draudzes locekļu iesaisti dievkalpojumā, par regulāru (iksvētdienas) svētā vakarēdiena svinēšanu.
Nozīmīgs pavērsiens punkts katolicismā bija Otrais Vatikāna koncils (1962–1965), kura rezultātā misi sāka noturēt nacionālās valodās. Pāvesta Pāvila VI (Paulus VI) misālē (1970) ir trīs jaunas euharistiskās lūgšanas. Misi noteikts svinēt ar seju pret draudzi. Publiski tiek lasīts lielāks Bībeles tekstu apjoms nekā agrāk. 20. gs. kristīgo konfesiju liturģijas ir ietekmējis ekumenisms, veicinot dažādu konfesiju liturgu sadarbību (piemēram, izstrādājot kopīgus lekcionārijus), un harismātiskā kustība, kas kopš 20. gs. 50. un 60. gadiem ienesa Vasarsvētku draudžu mācību un liturģisko stilu ar tam raksturīgo emocionalitāti vēsturiski senākās konfesijās. Koloniālisma sabrukums dažādām konfesijām sniedza impulsu jaunu, kontekstuālu liturģiju radīšanai, kas pielāgotas vietējām kultūrām. Vairākās senāko protestantu baznīcu (luterāņu, anglikāņu, reformātu) liturģijās mūsdienās ir virzība no unificētiem liturģiskiem tekstiem uz vispārīgām vadlīnijām, kuras var dažādi īstenot.