Sākotnēji par reformātiem jeb reformētām baznīcām tika dēvētas visas klasiskās protestantisma konfesijas, kas radās 16. gs. reformācijas laikā iepretī “nereformētai” Romas katoļu baznīcai. Pats vārds cēlies no latīņu valodas darbības vārda reformare, kas nozīmē ‘pārveidot’, ‘izlabot’, ‘atjaunot’, ‘atgriezt’.

Pēc 1529. gada teoloģisku uzskatu atšķirības svētā vakarēdiena jautājuma dēļ Mārtiņa Lutera (Martin Luther) sekotāji sāka dēvēt sevi par luterāņiem, bet par “reformātiem” jeb “reformētiem” sāka dēvēt galvenokārt Ž. Kalvina sekotājus. Reformātu tradīcijā ietilpst tādas konfesijas kā prezbiteriāņi (angļu Presbyterian), kongregacionālisti (angļu Congregationalist), kā arī Kontinentālās Eiropas reformātu baznīcas (angļu Continental Reformed). Reformātu tradīcija ietekmējusi arī citām konfesijām piederošos ticīgos – piemēram, anglikāņu baznīcas evaņģelikāļus (angļu Evangelical Anglican), reformētus baptistus (angļu Reformed Baptist). Šo tradīciju neraksturo vienota mācība vai doktrīna, un tajā ietilpst atsevišķas konfesijas un draudzes, kurām var būt vai nebūt savstarpējās attiecības. Tās vieno atsauce vai vēsturiskā saikne ar Ž. Kalvina teoloģiju un reformācijas baznīcām.

Pasaulē izplatītais reformātu tradīcijas apzīmējums ir kalvinisti (angļu Calvinist), un šis nosaukums cēlies no Ž. Kalvina vārda, jo viņš ir viens no šīs tradīcijas pamatlicējiem. Nosaukums ir radies luterisma aprindās un ir bijis ar negatīvu pieskaņu. Kaut arī pats Ž. Kalvins uzskatīja to par aizvainojošu, šis nosaukums kļuva populārs arī tādēļ, ka tas palīdzēja atšķirt kalvinistus gan no luterāņiem, gan no protestantisma atzariem, kas radās vēlāk. Lielākā daļa kopienu, kas vēsturiski vai teoloģiski cēlušās no Ž. Kalvina mācības, mūsdienās izvēlas izmantot nosaukumu “reformāti”, kas saskan ar paša pamatlicēja uzskatiem par “baznīcas atjaunošanu saskaņā ar evaņģēliju”.

Reformātu tradīcijas baznīcu teoloģija var būt atšķirīga atkarībā no konkrētas baznīcas vai draudzes. Tāpat tai pieder vairākas lielās tradīcijas, kurām piemīt mācības vai baznīcas iekārtas īpatnības. Kopīgais šīm tradīcijām ir kalvinisma ietekme un tā daudzveidīga interpretācija un pielietojums baznīcas praksē.

Reformātu tradīcijas teoloģijai galvenā iezīme ir Dieva atklāsme ar Dieva vārda starpniecību. Ar Dieva vārdu reformāti saprot gan Rakstus (Bībeli), gan pašu Jēzu Kristu, kas ir Dieva vārda iemiesojums jeb inkarnācija. Dieva atklāsme ar Jēzus Kristus starpniecību nāk divos veidos. Pirmais ir ar pasaules radīšanu un providenci, tas ir, Dieva pastāvīgu ietekmi uz pasauli. Šis veids tikai informē cilvēku par Dieva eksistenci, nav pilnīgs un nespēj atbrīvot cilvēku no grēka. To dara otrais atklāsmes veids – ar evaņģēliju, kas runā par izpirkšanu un pestīšanu, kas nepieciešama, lai būtu atbrīvots no soda par grēku. Dieva vārds runā arī ar Bībeles autoru starpniecību, un Bībeles teksts ļauj cilvēkam iepazīt Dievu unikālā veidā, kas nav iespējams no neviena cita avota. Pie Dieva vārda pieder arī sludināšana, caur kuru Dievs tāpat runā uz cilvēkiem. Bībeles absolūtais patiesums ir daļa no reformātu teoloģijas, bet mūsdienās dažādu teologu vidū šī patiesuma un tā robežu noteikšana var atšķirties. Konservatīvie refomātu teologi pastāv uz to, ka Bībele ir patiesa un nemaldīga un ka nav iespējams, ka tā būtu nepatiesa jebkurā nozīmē. Cits uzskats ir tāds, ka Bībele ir primārais avots zināšanām par Dievu, bet tās fragmenti var būt nepatiesi vai neliecināt par Kristu, kā arī nebūt normatīvi mūsdienu baznīcai. No šīs perspektīvas Kristus ir Dieva atklāsme, bet Bībele ir vienīgi liecība par atklāsmi.

Derība ir nozīmīgs koncepts reformātu teoloģijā, kas tika izmantots, lai aprakstītu cilvēces attiecības ar Dievu vēstures gaitā. Klasiskajā reformātu teoloģijā pastāvēja priekštats par divām – darbu un žēlastības – derībām. Darbu derība ir noslēgta starp Dievu un Ādamu un Ievu. Tās nosacījums bija viņu pilnīga paklausība Dieva likumiem. Derība tika lauzta, kad viņi apēda aizliegto augli, savukārt uzreiz pēc tam Dievs noslēdza otru – žēlastības – derību, kas paredz pestīšanu no nāves caur ticību Dievam. Reformātu teologs Karls Barts (Karl Barth) pastāvēja uz vienas derības mācību, tas ir, uz žēlastības derību, kurā Dievs komunicē ar cilvēkiem bez jebkādiem nosacījumiem.

Cita refomātiem raksturīga mācība ir predestinācija. Klasiskajā izpratnē tā nozīmē, ka Dievs ir izredzējis daļu cilvēku pestīšanai un daļu – mūžīgai pazudināšanai. Dieva izvēle kādus glābt ir beznosacījuma un nebalstās rakstura īpašībās vai cilvēka rīcībā. Cilvēkiem šajā izpratnē saglabājas brīva griba. Viņi grib grēkot, bet nevar izvēlēties negrēkot iedzimtā grēka verdzības dēļ. Tāpat tie, kurus Dievs ir izredzējis, nevar atkrist no ticības.

17. gs. sākumā reformātu tradīcijas ietvaros notika šķelšanās starp Ž. Kalvina un Jakoba Armīnija (Jacobus Arminius) sekotājiem. Debates starp šīm frakcijām deva impulsu tā saukto piecu kalvinisma tēžu noformulēšanai. Tās ir: 1) pilnīgais pagrimums (angļu total depravity), kas nosaka, ka grēks pilnībā valda par cilvēku un tas nevar brīvi izvēlēties ticēt uz Dievu un tikt pestīts; 2) beznosacījuma izredzētība (angļu unconditional election), kas nosaka, ka Dievs ir izredzējis dažus cilvēkus pestīšanai un citus pazudināšanai neatkarīgi no to lēmumiem, uzvedības vai rakstura īpašībām; 3) ierobežota izpirkšana (angļu limited atonement), kas nosaka, ka izpirkšana, kaut arī pilnīga savā spēkā, attiecas tikai uz izredzētajiem pestīšanai; 4) nepārvarama žēlastība (angļu irresistible grace), kas nosaka, ka tie cilvēki, kurus Dievs izvēlējās pestīt, noteikti būs glābti, jo Svētais Gars cilvēkā ar žēlastību liks izredzētajam ticēt, atgriezties no grēka un nākt pie Kristus; 5) svēto neatlaidība (angļu perseverance of the saints), kas nosaka, ka tie, kurus Dievs izvēlas pestīšanai, paliks pie ticības līdz nāvei, bet tie, kuri pamet kristietību, līdz ar šo uzskatu nav bijuši izredzēti. Arminiānisma izpratnē cilvēks ar savu ticību vai neticību, atbildot uz Dieva aicinājumu ticēt, piedalās savā pestīšanā. Dievs vēlas pestīt visus un ir izredzējis vienus pestīšanai un citus pazudināšanai, tomēr zina, kādā veidā cilvēks atbildēs. Tāpēc arī žēlastībai ir iespējams pretoties un svētie paliek pie ticības, balstoties izvēlē turpināt sekot Kristum.

Reformātu tradīcijas liturģija ir tikpat daudzveidīga kā tai piederīgās baznīcas. Liela daļa reformātu līdz 19. gs. pastāvēja uz regulatīvo principu (angļu regulative principle), kas nosaka, ka dievkalpojumu kārtībai jābūt pamatotai Bībelē. Tāpēc tas, kas Bībelē nav minēts, nevar būt par daļu no dievkalpojuma. Reformātu antipātija pret Romas katoļu liturģiju lika noraidīt ikonas un mūzikas instrumentus, kas tika pielīdzināti ikonām un, viņuprāt, reprezentēja elkdievību. Agrīnie reformāti noraidīja arī jebkuru dziesmu dziedāšanu, izņemot psalmus, kaut arī paša Ž. Kalvina svētdienas dievkalpojuma kārtība ietvēra himnas un liturģijas dziedāšanu. Sākot ar 19. gs., reformātu tradīcijā sāka atgriezties mūzikas instrumenti un himnas, pamatojoties uz pārliecību, ka liturģijai jābūt balstītai Bībelē. Mūsdienās daļa reformātu pieturas pie stingra regulatīva principa, bet daļa dzied himnas, kā arī ietver dievkalpojumos mūsdienu reliģisko mūziku, kā arī modernus mūzikas instrumentus, tas ir, ģitāras, bungas, saksofonus un citus instrumentus.

Kontinentālajās reformātu baznīcās (KRB) ietilpst Nīderlandes reformāti, Šveices reformāti, Francijas reformāti (hugenoti), Ungārijas reformāti un Valdiešu baznīca Itālijā, kuras saknes ir kustībās pirms reformācijas, kā arī baznīcas Slovākijā, Rumānijā, Vācijā, Portugālē un citviet. Vācijā vēsturiski izveidojās arī ūnijas baznīcas, kurās apvienoti luterāņi un reformāti. Piemēram, 1817. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III (Friedrich Wilhelm III) izveidoja Prūsijas baznīcu ūniju. Šīs baznīcas nav teoloģiski vai doktrināli vienotas, kā arī vienā valstī var pastāvēt vairākas reformātu tradīcijas baznīcas, kuras pārstāv atšķirīgus uzskatus, konfesionālo identitāti un teoloģiju.

Šīs baznīcas ir veidojušās protestantu reformācijas rezultātā attiecīgajās Eiropas valstīs. Šveices reformācijas līderis Ulrihs Cvinglijs (Huldrych Zwingli) tiek uzskatīts par šīs tradīcijas pirmo līderi, kaut arī tās teoloģija noformulējās un attīstījās vēlīnāko reformācijas līderu laikā – viņa pēcteča Heinriha Bulingera (Heinrich Bullinger) un Ž. Kalvina, kā arī citu teologu ietekmē. 

KRB tiek pārvaldītas sinodāli, kur draudžu dzīvi nosaka “vecajo” jeb prezbiteru vai ordinēto amatpersonu padomes jeb konsistorijas. Reģionālajā līmenī baznīcas dzīvi regulē padomes (angļu classis), bet par augstāku lēmumu pieņemšanas vai strīdu risināšanas iestādi kalpo Ģenerālā sinode. Ungārijas reformātu baznīca, tās māsa-baznīca Rumānijā un Polijas reformātu baznīca ir vienīgās, kas ir saglabājušas bīskapa amatu.

Kongregacionālistus vairākumā pārstāv baznīcas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Kanādā, Jaunzēlandē un Austrālijā. Šī grupējuma galvenā iezīme ir tā, ka konkrētas draudzes jeb kongregācijas locekļi ir tiesīgi paši izvēlēties savas kopienas dievkalpojuma formas un teoloģiskās doktrīnas vai ticības apliecinājuma formas, kā arī pārvaldīt savu kopienu bez ārējas ietekmes. Šīs eklesioloģijas veids tiek saukts par kongregacionālistu iekārtu (angļu congrergationalist polity) un balstās vispārīgās priesterības (angļu priesthood of all believers) mācībā, kas nosaka, ka katrs ticīgais ir priesteris un Dievs dod gudrību ikvienam, kas to meklē. Tam ir divi sakramenti: vakarēdiens un kristības (arī bērnu kristības). Šī grupa izveidojās kā anglikāņu reformācijas turpinājums 16. gs. Anglijā, puritāņu starpā, kas vēlējās pilnībā atbrīvoties no katolicisma elementiem Anglijas baznīcā un iedibināt tajā līdzīgu KRB prezbiteru pārvaldes iekārtu. Šī tradīcija pastāvēja Anglijā gan valsts baznīcas iekšpusē, gan pagrīdē ārpus tās. Tos, kas atstāja valsts baznīcu, dēvēja par separātistiem (angļu Separatist). 17. gs. sākumā šī kustība nonāca Amerikas kontinentā līdz ar angļu puritāņu (angļu Puritan) kolonistiem.

Prezbiteriāņu baznīcas pastāv visā pasaulē, bet galvenokārt Eiropā un ASV. Skotijas valsts baznīca ir prezbiteriāņu baznīca. Šī tradīcija atnāca uz Skotiju pēc reformācijas, un tās aizsācējs, katoļu priesteris Džons Nokss (John Knox) studēja kopā ar Ž. Kalvinu Ženēvā, pirms atgriezās Skotijā ar reformācijas idejām. 1560. gadā Skotijas parlaments pieņēma pirmos dokumentus: Skotu ticības apliecību (angļu Scots Confession) un doktrīnas un baznīcas pārvaldes dokumentu – Pirmo disciplīnas grāmatu (angļu First Book of Discipline) – par oficiāliem Skotijas baznīcas pamatdokumentiem. Prezbiteriāņu tradīcijas baznīcas tiek pārvaldītas ar vecajo jeb prezbiteru padomēm, bet reģionālajā līmenī to veido divpadsmit prezbiterijas (angļu presbyteries) jeb iecirkņi. Šī tradīcija uztur divus sakramentus: kristības un vakarēdienu. Šai tradīcijai nav vienotas liturģijas, un liturģiskā prakse var atšķirties atkarībā no kopienas vai reģiona. Lielākā daļa seko liturģiskajam kalendāram, kas ir līdzīgs Anglijas baznīcas augstbaznīcas spārnam, bet pastāv reformētie prezbiteriāņi (angļu Reformed Presbyterian), kas neseko liturģiskiem svētkiem un piemiņas dienām.

Anglikāņu evaņģelikāļi jeb “zemās” baznīcas (angļu Low Church) ir reformātu tradīcijas kristieši, kas pieder Anglijas baznīcai vai citām Anglikāņu sadraudzības (angļu Anglican Communion) baznīcām. Reformācijas gaitā Anglijas baznīca kļuva par reformātu tradīcijas daļu, un tās pamata dokumenti – Kopīgās lūgšanas grāmata (angļu Book of Common Prayer) un Trīsdesmit deviņi artikuli – savā saturā ir līdzīgi Vācijas un Šveices reformātu mācībai. Tāpat šo tradīciju ir ietekmējušas 18. gs. kristiešu atjaunotnes kustības un pretestība Anglijas baznīcas “augstās” (angļu High Church) baznīcas spārnam, tāpēc jau 19. gs. Anglijas baznīcas bīskapu starpā iezīmējās “evaņģēliskie” (angļu evangelical) bīskapi iepretī augstās baznīcas pārstāvjiem. 20. gs. sākumā anglikāņu evaņģelikāļi kļuva par marginalizētu grupu Anglijas baznīcā līdz ar augstās baznīcas spārna pieaugumu un anglokatolicisma restaurācijas kustības popularitāti. Tāpat evaņģelikāļu vidē notika šķelšanās starp liberālajiem un konservatīvajiem pārstāvjiem, kad liberālie izvēlējās tuvoties baznīcas plašajam spārnam (angļu broad church) jeb vidusceļam. 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā šī tradīcija atguva savu popularitāti; tās piekritēju skaits aug – pretēji citām Anglijas baznīcas tradīcijām.

Reformētie baptisti ir tie baptistu tradīcijas kristieši, kuri atzīst Ž. Kalvina soterioloģiju (mācību par pestīšanu). Vēsturiski tie izveidojās ap 1630. gadu kā atzars no partikulārajiem jeb atsevišķajiem baptistiem (angļu Particular Baptists), kas atšķirībā no vispārīgajiem baptistiem (angļu General Baptists) ticēja: tikai atsevišķie kristieši, tas ir, izredzētie (saskaņā ar Ž. Kalvina doktrīnu), saņems pestīšanu. Tas ir pretēji vispārīgo baptistu mācībai par to, ka Dievs vēlas visu cilvēku pestīšanu. Mūsdienās tie galvenokārt pastāv Apvienotajā Karalistē un ASV. Šo grupu veido vairākas baznīcas ar atšķirīgu teoloģiju un mācību, bet var izdalīt divas grupas. Pirmā grupa ir stingrie baptisti (angļu Strict Baptist), kuri atzīst kalvinistu soterioloģiju, bet uztur kongregacionālistu eklesioloģiju. Tiem pieder arī stingrie un partikulārie baptisti (angļu Strict and Particular Baptists), kuri piekrīt reformātu mācībai par partikulāru pestīšanu. “Stingrs” nosaukumā norāda uz slēgto vakarēdienu, kurā var piedalīties tikai draudzes locekļi. Otrā grupa ir suverēnās žēlastības baptisti (angļu Sovereign Grace Baptists), kas atzīst Dieva suverēnu žēlastību predestinācijas un pestīšanas jautājumos. Dažas no grupām, kas pieder šai kategorijai, izvēlas to kā nosaukumu savām reliģiskajām organizācijām.

Reformātu priekšstats par svētā vakarēdiena sakramentu atšķiras gan no vairākuma luterāņu priekšstata, gan no Romas katoļu un pareizticīgo teoloģijas. Reformāti noraida katoļu priekšstatu par transsubstanciāciju (latīņu transubstantiatio) jeb maizes un vīna pārtapšanu par Kristus miesu un asinīm Svētās Mises laikā, kā arī par atkārtoto upurēšanu dievkalpojuma laikā. Tāpat tie noraida luterāņu priekšstatu par to, ka maize un vīns kļūst par Kristus miesu to ēšanas brīdī (latīņu manducatio oralis). Reformātu tradīcijas ietvaros U. Cvinglijs pārstāvēja pārliecību par garīgo vakarēdienu (latīņu manducatio spiritualis), kurā Kristus klātbūtne ir tikai subjektīva un garīga un galvenais ir Kristus piemiņa, ticīgo kopīgais mielasts, kā arī grēku nožēla un uzticības apliecinājums. Savukārt Ž. Kalvins aizstāvēja šīs pārliecības paveidu, kurā Kristus garīgā un subjektīvā klātbūtne vakarēdienā ir pilnīga un reāla klātbūtne (angļu real presence).

Reformātu tradīcija radās protestantu reformācijas attīstības ceļā. M. Lutera un renesanses laikmeta humānista Roterdamas Erasma (Desiderius Erasmus) ietekmēts, mācītājs U. Cvinglijs tika nozīmēts par Cīrihes mācītāju 1519. gadā un sāka attīstīt reformātu teoloģiju, kas atšķiras no M. Lutera mācības ar jebkuras reliģiskās prakses noraidījumu, kurai U. Cvinglijs nesaskatīja biblisku pamatojumu. M. Luters bija pret reliģisko attēlu iznīcināšanu baznīcās, savukārt U. Cvinglijs noraidīja attēlus, ērģeles un dziedājumus baznīcās. Sākot ar 1524. gadu, skaidri iezīmējās konflikts starp M. Lutera un U. Cvinglija sekotājiem. M. Luters pastāvēja uz Kristus reālu klātbūtni vakarēdienā, savukārt U. Cvinglijs aizstāvēja simbolisku jeb sakramentariāņu (angļu sacramentarian) izpratni par vakarēdienu pretēji gan Romas katoļu, gan luterāņu teoloģijai. U. Cvinglijs gāja bojā Otrajā Kapeles karā starp Šveices protestantu un katoļu kantoniem 1531. gadā.

Pēc U. Cvinglija nāves par pazīstamāko reformātu teologu kļuva Ž. Kalvins. Mūsdienu pētniecība atzīst, ka līdzās Ž. Kalvinam vairāki 16. gs. reformātu teologi, piemēram, H. Bulingers vai Pjetro Vermilji (Pietro Vermigli), bija tikpat nozīmīgi un ietekmēja arī Ž. Kalvina teoloģiju. Toties Ž. Kalvina prakse Ženēvas mācītāja amatā un nozīmīgas sociālas un reliģiskas reformas, kuras viņš īstenoja dzīves laikā, kļuva par reformātu ideālu un sekmēja viņa ideju izplatīšanos pasaules mērogā.

16. gs. beigās reformātu idejas izplatījās visā Eiropā un uzņēma daudzveidīgas formas atkarībā no vietējā konteksta. 17. gs. reformātu tradīcijas iekšienē notika konflikts ar J. Armīnija sekotājiem jeb remonstrantiem, kura rezultātā tie atšķēlās no plašākas reformātu kustības. 17. gs. otrajā pusē norisinājās arī tā sauktā Otrā reformācija jeb vairākas neatkarīgas atjaunotnes kustības, kas turpināja vai attīstīja reformācijas idejas attiecīgajās Eiropas valstīs. Šajā laikmetā reformātu kristietība izplatījās arī visā pasaulē, tāpat kā kolonizācijas process. Nozīmīgu lomu Ziemeļamerikas kolonizācijā ieņēma angļu Otrās reformācijas kustība – puritāņi.

Vācu sociologs, vēsturnieks un ekonomists Makss Vēbers (Max Weber) raksturoja kalvinisma ietekmi uz sabiedrības attīstību ar protestantu darba ētikas jēdzienu grāmatā “Protestantu ētika un kapitālisma gars” (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus). Viņaprāt, kapitālisma attīstību Ziemeļeiropā ietekmēja kalvinisma ētika, kas stimulēja lielu cilvēku masu iesaisti laicīgajā darbā. Kapitālisma gars apzīmē nevis kādu metafizisku fenomenu, bet smaga darba un progresa vērtību kopu. M. Vēbers rakstīja: pretēji tam, ka reliģija tradicionāli liek uzsvaru uz pasaulīgo vērtību – naudas, mantas – noraidījumu par labu garīgajām vērtībām, reformātu dievbijība slavēja pasaulīgu darbu un piešķīra tam sakrālu vērtību kā Dieva svētītam darbam, kas vairo sabiedrības kopīgo labumu.

Vairāku reformātu tradīcijas baznīcu piekritēju skaits pasaulē pārsniedz 80 miljonus. Lielākā daļa šo kristiešu dzīvo Eiropā un ASV. Tāpat lielās reformātu kopienas kolonizācijas vēstures gaitā ir izveidojušās Indonēzijā, Nigērijā, Sjerraleonē, Dienvidāfrikā un Dienvidkorejā.

Mūsdienās reformāti Eiropā galvenokārt pārstāv kristietības liberālo spektru, būdami atvērti sieviešu ordinācijai, LGBT+ kopienas tiesību atzīšanai, kā arī dialogam ar citām protestantu konfesijām. Savukārt Anglijas baznīcas evaņģelikāļi pārstāv konservatīvo baznīcas spārnu, kurpretim Skotijas baznīca kā valsts baznīca pārsvarā reprezentē liberālo kristietību.

Reformātu pasaules sadraudzība (angļu World Reformed Fellowship) ir starptautiska organizācija, kas veicina vienotību starp kalvinisma tradīcijas baznīcām visā pasaulē. Tā tika dibināta 2000. gadā. Tai pieder 73 baznīcas, 54 draudzes un 378 individuālie garīdznieki. Šī organizācija apvieno reformātu tradīcijas konservatīvo spārnu.

Reformātu baznīcu pasaules sadraudzība (angļu World Communion of Reformed Churches) ir lielākā reformātu baznīcu apvienība pasaulē. Tā tika izveidota 2010. gadā, apvienojoties Reformātu baznīcu pasaules aliansei (angļu World Alliance of Reformed Churches) un Reformātu ekumeniskajai padomei (angļu Reformed Ecumenical Council). Tai pieder 232 baznīcas visā pasaulē.

Journal of Reformed Theology – starptautiskais reformātu tradīcijas sistemātiskās, vēsturiskās un bibliskās teoloģijas žurnāls, kas tiek izdots kopš 2007. gada; Reformed Faith & Practice: The Journal of Reformed Theological Seminary – žurnāls, kuru izdod reformātu teoloģiskais seminārs (angļu Reformed Theological Seminary), kas ir konservatīvo ASV prezbiteriāņu teoloģiskā mācību iestāde. Tiek izdots kopš 2016. gada. Reformed Theological Review – starptautiskais reformātu kristietības studiju žurnāls, kas tiek izdots Austrālijā un publicē pētījumus par vēsturi, Bībeles interpretāciju un sistemātisko teoloģiju. Tiek izdots kopš 1942. gada.

Dr. Davijs Čārlzs Gomezs (Davi Charles Gomes) – Reformātu pasaules sadraudzības starptautiskais direktors kopš 2020. gada; Najla Kasaba (Najla Kassab) – Reformātu baznīcu pasaules sadraudzības prezidente kopš 2017. gada, pirmā sieviete šajā amatā; Kriss Fergusons (Chris Ferguson) – Reformātu baznīcu pasaules sadraudzības ģenerālsekretārs (2014–2021); K. Barts – Šveices reformātu teologs, kura nozīmīgākie darbi ir komentārs “Vēstule Romiešiem” (Der Römerbrief) un nepabeigtais sistemātiskās teoloģijas darbs “Baznīcas dogmatika” (Kirchliche Dogmatik); Jirgens Moltmans (Jürgen Moltmann) – vācu reformātu teologs, sistemātiskās teoloģijas pensionētais profesors Tībingenes Universitātē (Universität Tübingen). Viņa slavenākie darbi ir “Cerības teoloģija” (Theologie der Hoffnung) un “Krustā sistais Dievs” (Der gekreuzigte Gott). Pats J. Moltmans uzskata sevi par K. Barta ideju attīstītāju. Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) – vācu reformātu teologs, filozofs un Bībeles pētnieks, kas tiek uzskatīts par “liberālās teoloģijas tēvu” jeb apgaismības laikmeta teoloģijas spožāko pārstāvi. K. Barta neoortodoksālā reformātu dogmatika daļēji ir atbilde F. Šleiermahera ietekmei.