Makss Vēbers bija teorētiķis un pētnieks, kuram bija būtiska ietekme uz sociālās teorijas un sociālās izpētes attīstību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Eiropā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas pamatlicējiem.

M. Vēbers 1882. gadā iestājās Rūprehta Karla Heidelbergas universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg). Trīs mēnešus studēja jurisprudenci, vēsturi, filozofiju un ekonomiku, pēc tam pārgāja uz Frīdriha Vilhelma universitāti (Friedrich-Wilhelms-Universität, mūsdienās Berlīnes Humboltu universitāte, Humboldt-Universität zu Berlin). 1886. gadā ieguva advokāta diplomu, 1889. gadā ‒ tiesību zinātņu doktora grādu (aizstāvējis disertāciju jurisprudences vēsturē, habilitējoties divus gadus vēlāk). Paralēli studijām M. Vēbers izgāja militāro apmācību, iegūstot virsnieka pakāpi.

M. Vēbers profesionālo karjeru sāka Frīdriha Vilhelma universitātē kā privātdocents. 1894. gadā viņš kļuva par ekonomikas profesoru Alberta Ludviga Freiburgas universitātē (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg). 1896. gadā ieņēma tādu pašu pozīciju Rūprehta Karla Heidelbergas universitātē, taču veselības problēmu dēļ 1903. gadā pedagoģisko darbību pārtrauca.

1888. gadā viņš pievienojās Sociālpolitikas biedrībai (Verein für Socialpolitik) un 1903. gadā kļuva par akadēmiskā žurnāla Archiv für Sozialwissenschaft und Sozialpolitik līdzredaktoru. Šajā žurnālā tika publicēti vairāki viņa darbi, piemēram, “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus, 1904‒1905). 1909. gadā viņš piedalījās Vācijas Socioloģijas asociācijas (Deutsche Gesellschaft für Soziologie) dibināšanā un bija tās pirmais mantzinis, taču 1912. gadā no asociācijas izstājās.

Pirmā pasaules kara laikā M. Vēbers tika tika iesaukts karadienestā un bija atbildīgs par armijas slimnīcu vadību Heidelbergā. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1915. gada beigām.

M. Vēbers bija viens no Vācu Demokrātiskās partijas (Deutsche Demokratische Partei) dibinātājiem un strādāja par padomnieku komitejā, kas izstrādāja 1919. gada Veimāras konstitūciju. 1919. gadā viņš nesekmīgi kandidēja parlamentārajās vēlēšanās kā liberālās Vācijas Demokrātiskās partijas biedrs.

M. Vēbers savu karjeru noslēdza, pasniedzot Vīnes Universitātē (Universität Wien) un Ludviga Maksimiliāna Universitātē Minhenē (Ludwig-Maximilians-Universität München).

Lai gan M. Vēbers tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas pamatlicējiem, viņš savu pētniecisko darbību ar socioloģiju saistīja tikai mūža pēdējā desmitgadē. Pretēji citiem socioloģijas klasiķiem, M. Vēbers nemēģināja formulēt visaptverošu sociālo zinātņu metodoloģiju, taču pievērsās plašam jautājumu lokam, kas skar sociālo zinātņu mērķus, pētījuma priekšmetu un metodes.

M. Vēbers uzskatīja, ka sociālās zinātnes skar ar konkrētā laikmeta vērtībām un aktuālām problēmām saistītus jautājumus. Šīs zinātnes balstītas uz interesēm, kas ir gan vēsturiski nosacītas, gan teorētiski motivētas. M. Vēbera socioloģiskā pieeja balstīta uzskatā, ka sociālā rīcībā ir cilvēka sociālās dzīves pamats. Šāda veida rīcībai ir divas galvenās iezīmes. Pirmkārt, to veic atsevišķs indivīds, balstoties uz subjektīvi piešķirtu nozīmi. Otrkārt, tā ir orientēta uz citu cilvēku uzvedību. Šādu rīcību ir iespējams saprotami izskaidrot, neskatoties uz to, ka novērotāja pieredze ir atšķirīga. M. Vēbera redzējums par socioloģisko analīzi ietvēra gan interpretējošu izpratni, gan ar cēloņsakarībām saistītu cilvēka uzvedības skaidrojumu. Vienlaikus M. Vēbers atzina, ka sociālās zinātnes nevar sniegt dabas zinātnēm līdzvērtīgas objektīvas zināšanas vai formulēt universālus likumus, kas skaidrotu sabiedriskos procesus.

M. Vēbers deva būtisku pienesumu reliģiju un ekonomikas socioloģijā, pētījumos analizējot reliģijas lomu dažādās sabiedriskās dzīves sfērās (t. sk. ekonomikā). Nozīmīgākais M. Vēbera arguments, kas tika formulēts viņa darbā “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars”, bija saistīts ar reliģisko pārliecību un prakšu lomu mūsdienu kapitālisma attīstībā Rietumeiropā un ASV. M. Vēbers atzina, ka kapitālisma kā specifiskas ekonomiskās sistēmas attīstībai Eiropā bija daudz cēloņu, taču viņš savā darbā akcentēja saikni starp askētisko protestantismu un kapitālisma garu, kas sekmēja racionāli organizētas ekonomiskās darbības izplatību. M. Vēbera pētnieciskajā darbā būtiska uzmanība tika veltīta arī racionalizācijas lomai Rietumu sabiedrībās un kultūrā kopumā. Viņa skatījumā birokrātiskas pārvaldes principu attīstība un izplatība bija daļa no vēsturiska racionalizācijas procesa, kas arvien jaunas dzīves jomas pakļauj racionālai un formālai organizācijai.

Viņa svarīgākie darbi ir “Ekonomika un sabiedrība” (Wirtschaft und Gesellschaft, 1922), “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” un “Politika kā profesija un aicinājums” (Politik als Beruf, 1919).

M. Vēbera teorētiskā un empīriskā pieeja ieviesa būtiskas izmaiņas socioloģiskajā pētniecībā, jo akcentēja indivīdu rīcības kvalitatīvās interpretācijas lomu, kā arī reliģisko uzskatu ietekmi uz ekonomiskās dzīves attīstību.

M. Vēbera lielākā ietekme bija jūtama pēc viņa nāves, kad viņa darbi tika pārtulkoti citās valodās. M. Vēbera darbi nav iekļaujami kādas atsevišķas sociālās zinātnes robežās. Viņš tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. socioloģijas un politikas zinātnes teorētiķiem un pētniekiem.

Pasaules socioloģijas kongresā Monreālā 1998. gadā Starptautiskā Socioloģiskā asociācija (International Sociological Association) M. Vēbera darbu “Ekonomika un sabiedrība” atzina par ietekmīgāko 20. gs. grāmatu socioloģijā. Viņa darbs “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” ierindota ceturtajā vietā. M. Vēbers tika atzīts arī par nozīmīgāko autors starp 20. gs. sociologiem.

M. Vēbera 1904. gada vizīte ASV apskatīta Filipa Kimbola (Philip Kimball) grāmatā “Makss Vēbers Oklahomā” (Max Weber in Oklahoma, 2017).