Juridiskais pozitīvisms neatzīst, ka pastāv arī tiesības, kas izriet no faktiskā lietu stāvokļa; tiesības ir spēkā, jo tās rada noteikta institūcija noteiktā kārtībā. Tiesības ir normu kopums, to spēks nav atkarīgs no tā, vai tās tiek atzītas par labām. Pozitīvisms veicināja tiesību kodifikāciju (taisnība tikai pozitīvajās tiesībās), stiprināja nacionālās valstis. Šī skola tiesību jēdzienu nesaistīja ar morāli un aplūkoja tiesības no faktiskā viedokļa. Skolas idejas dominēja nežēlīgāko politisko režīmu laikā. Juridiskā pozitīvisma pieejas radītās tiesiskās sekas kā likumiskas “netaisnības” gadījums skatīts Vācijas Federālā konstitucionālā tiesā 1968. gada lietā par 25.11.1941. Reiha pilsonības likuma 11. rīkojuma (Elfte Verordnung zum Reichsbürgergesetz vom 25. November 1941) spēkā esamību un piemērojamību. Šis rīkojums atņēma no Vācijas emigrējušiem ebrejiem Vācijas pilsonību. Tiesa atzina šo rīkojumu par spēkā neesošu norādot, ka arī likumdevējs var radīt netaisnību. “Tiesību” priekšraksti ir spēkā neesoši, jo tie ir atklātā pretrunā ar taisnīguma fundamentālajiem principiem. Tiesnesis, kurš vēlētos tos piemērot vai atzīt šo likumu tiesiskās sekas, tiesību vietā piemērotu netiesības. Reiz pieņemtas netiesības, kuras atklāti pārkāpj tiesību konstituējošos pamatprincipus, piemērošanas un izmantošanas ceļā nekļūst par tiesībām. Skola noliedza acīmredzamo, ka pašu tiesību pamatā atrodas morāles principi nerakstītā veidā. Tiesību zinātni pozitīvisms pārvērš dogmā. Tiek ignorēta tiesību saistība ar vērtību aspektiem un sociālām parādībām.