Imperatoram Bazīlijam I (grieķu Βασίλειος Αʹ ὁ Μακεδών, latīņu Basilius I. Macedonicus) bija iecere dot Bizantijai jaunu tiesību kodifikāciju grieķu valodā, kas līdzinātos Justiniāna kodifikācijai (Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis) un stātos tās vietā. Tiesību reforma tika apzīmēta kā “likumu revīzija" (grieķu Ἀνακάθαρσις τῶν νόμων), lai atjaunotu “vecos likumus”. Taču Bazīlija I valdīšanas laikā darbs pie kodifikācijas netika pabeigts.

Viņa pēctecis – dēls imperators Leo VI Gudrais turpināja tēva uzsākto darbu. Reformu noslēdza viņa pieņemtais krājums. Leo VI Gudrais bija aktīvs likumdevējs, kurš izdeva 118–120 noveles (latīņu Novellae leges) – jaunas imperatora konstitūcijas. 113 no tām ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Avots saglabājies daudzos nepilnīgos norakstos grieķu valodā, kā arī tulkojumos, piemēram, slāvu valodās. Norakstos iztrūkst virkne grāmatu: 19., 31.–34, 36 un 37. Baziliku teksta atjaunošanai nozīmīgs avots ir 11./12. gs. tiesību krājums Tipukeitos (grieķu Τιπούκειτος).

Zinātnieki uzsver, ka Bazilikas tika kodificētas, izturoties ar cieņu pret Justiniāna kodifikāciju. Baziliku ievadā atšķirībā no Proheironas (latīņu Legum Procheiron, grieķu Πρόχειρος νόμος) un Eisagogas (latīņu Eisagogē tou nomou; grieķu Εἰσαγωγὴ τοῦ νόμου) tiek runāts par Justiniāna kodifikācijas jaunu redakciju, nevis vienkārši “veco likumu” pārstrādāšanu. Baziliku noslēgumā minēts, ka tā ir Justiniāna kodifikācijas redakcija grieķu valodā. Turklāt avots iekļāva arī virkni Eklogas laulību, ģimenes un sodu tiesību normas, kā arī normas no Proheirona un Eisagogas, piemēram, par valsts un baznīcas tiesībām.

Kodifikācijas procesā no Justiniāna kodifikācijas netika pārņemta lielākā daļa Justiniāna institūciju (latīņu Institutiones Iustiniani), kas saturēja pārspriedumus par tiesību un taisnīguma dabu, kā arī tās tiesību normas, kas minēja amatus, kas impērijā vairs nepastāvēja, teritorijas, kas impērijai nepiederēja, imperatoru konstitūcijas, kas bija vēlāk grozītas utt.

Bazilikas veido 60 grāmatas (biblia), kas atbilstoši romiešu likumdošanas tradīcijai bija dalītas nodaļās (titloi), bet nodaļu teksts – paragrāfos (kephalaia). Tika ievērota Justiniāna kodeksa (latīņu Codex Justinianeus, arī Codex Justiniani) tradīcija arī izklāsta secībā – vispirms baznīcas tiesības, tad tiesību avoti, tiesas process, privāttiesības, administratīvās tiesības un krimināltiesības.

Bazilikas ietver plašu juridisko materiālu, kas regulē publiskās un baznīcas tiesības (1., 3.–5. grāmata – par baznīcu; 6. grāmata – par valsts amatiem; 7.–9. grāmata – par tiesas procesu; 60. grāmata – par noziegumiem utt.). Tomēr lielākā daļa normu veltīta privāttiesību jautājumiem, tostarp personu juridiskajam statusam (46. grāmata – par brīvu cilvēku juridisko statusu, 48. grāmata – par vergiem, 55. grāmata – par zemniekiem – u. c.). Sabiedrības struktūra līdz ar ekonomiskajām attiecībām bija būtiski mainījusies, salīdzinot ar Bizantijas imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) laiku. Tāpēc šajā jomā, tāpat arī mantojuma tiesībās (45. grāmata) tika grozīta virkne no romiešu tiesību institūtiem un principiem. Visbiežāk tiesu praksē tika izmantotas tās Baziliku normas, kas regulē saistību tiesības (19. grāmata – par pirkšanu un pārdošanu, 23. un 25. grāmata, kas veltīta hipotēkai, 26. grāmata – par galvojumu, 50. grāmata – par īpašuma un valdījuma tiesībām – u. c.). Avots satur pilnībā hellenizētas romiešu tiesības.

Lai gan bieži Bazilikas min kā kodifikāciju, kas aizstāja Justiniāna kodifikāciju, tas neatbilda likumdevēja iecerei. Bazilikas tika kodificētas, lai atvieglotu tiesību piemērotāju, visupirms tiesnešu darbu. Likumdevēja iecere tika sasniegta, jo kodifikācija bija normu piemērotājiem saprotamā valodā, saturēja pastāvošajām tiesiskajām attiecībām aktuālu tiesisko regulējumu un bija lakoniskāka, jo neiekļāva plašus filozofiskus traktātus par tiesību dabu. Tāpēc Bazilikas tika plaši izmantotas praksē, lai gan īpaši sarežģītos gadījumos, kurus neizdevās atrisināt ar Bazilikās ietverto regulējumu, tiesneši joprojām izmantoja Justiniāna kodifikāciju. Vēsturnieki uzskata, ka Justiniāna kodifikācija Bizantijā tika piemērota līdz 11./12. gs.

Bazilikas piemēroja Bizantijas Impērijā no 9. gs. beigām līdz valsts krišanai 15. gs. Turpmākā likumu jaunrade Bizantijā pamatā notika, imperatoriem izdodot noveles. Arī pēc impērijas krišanas iekarotāji ļāva vietējiem iedzīvotājiem piemērot bizantiešu tiesības kā vietējās tiesības, ciktāl tās nebija pretrunā ar osmaņu tiesībām.

Tādējādi Bazilikām bija ievērojama ietekme Bizantijas kultūrtelpā arī pēc impērijas krišanas, jo īpaši uz grieķu, kā arī dienvidu slāvu tautu un krievu tiesībām. Grieķijā 19. gs. sākumā pēc neatkarības atgūšanas no Osmaņu Impērijas uz laiku līdz Grieķijas Civilkodeksa pieņemšanai Bazilikas tika atzītas par spēkā esošu likumu. Bazilikas ir kanonisko tiesību avots pareizticīgajā baznīcā.

Pēc Baziliku pieņemšanas valstī netika turpināti kodifikācijas darbi. Tika izstrādāti privāti tiesību kopojumi, kuri ietvēra saīsinātas Baziliku redakcijas, piemēram, Synopsis Basilicorum maior. Nozīmīgākais no šādiem krājumiem bija 11. gs. Michael Attaleiates (grieķu Μιχαήλ Ἀτταλειάτης) pēc imperatora Mihaela VII Dukas (Μιχαήλ Ζ΄ Δούκας) norādījuma sastādītais Ponema Nomikon.

Bazilikas atstājušas ietekmi uz likumdošanas tradīciju bizantiešu kultūrtelpā, jo to normas tika iekļautas grieķu, krievu, serbu, bulgāru un citu tautu tiesību avotos.  Avots atstājis būtisku ietekmi baznīcas tiesību tālākā attīstībā.

Leo VI Gudrā Bazilikas tiek atzītas par ievērojamāko likumdevēja darbu Bizantijā pēc Justiniāna kodifikācijas. Avots sekmēja romiešu/bizantiešu tiesību recepciju virknē Austrumeiropas valstu, iekļaujot tās vienotā Eiropas kultūrtelpā, kas veidojās dažādās variācijās, pārņemot kristietību un grieķu–romiešu kultūru, tostarp juridisko.

Baziliku noraksti saglabājušies manuskriptos, kas ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība.