Kopš pēdējās romiešu tiesību kodifikācijas Corpus Iuris Civilis (latīņu Corpus Iuris Civilis), ko imperators Justiniāns (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) pabeidza izdot 534. gadā, bija pagājuši divi gadsimti. Valstī bija mainījusies sociāli ekonomikā situācija, kas atspoguļojās arī tiesībās, proti, šajā laikā bija izdotas jaunas tiesību normas. Turklāt bija mainījusies impērijas valsts valoda. Jau Justiniāna laikā Bizantijā līdz ar latīņu valodu, kas tradicionāli bija Romas Impērijas kopējā valoda, tika lietota grieķu. Tāpēc Justiniāna kodifikācijā līdz ar klasiskā laika romiešu tiesību avotiem latīņu valodā iekļauti arī atsevišķi teksti grieķu valodā. Taču jau visai drīz pēc Justiniāna valdīšanas laika par Bizantijas valsts valodu nostiprinājās grieķu valoda. Tāpēc Justiniāna kodifikācijas latīņu teksti, līdz ar kodifikācijas ievērojamo apjomu un to, ka jaunākās tiesību normas nebija tajā atrodamas, noteica nepieciešamību pēc jaunas, praksē vienkārši piemērojamas, īsas kodifikācijas.
Bizantijas imperatori Leo III un viņa dēls Konstantīns V bija reformatori, jo īpaši aktīvi valsts ticības politikā, apkarojot ikonu pielūgšanu. Vēsturē viņi iegājuši kā ikonoklasma (no grieķu εἰκών ‘figūra’, ‘ikona’, ‘svētbilde’ + κλάω ‘lauzt’) imperatori. Lai nostiprinātu vienveidīgu kristīgo kultu rituālu impērijā, viņi izmantoja arī likumdošanu. Reformu ietvaros tika izdota jauna tiesību kodifikācija – Ekloga.
