Iepriekšējā bizantiešu likumu grāmata – Ekloga (latīņu Ecloga Basilicorum, sengrieķu Ἐκλογὴ τῶν νόμων, Ekloge) bija izdota 726. (741.) gadā ikonoklasta reformu ietvaros. 787. gadā Nīkejas II koncilā ikonu piekritēji uzvarēja cīņā ar ikonoklastiem. Turklāt Eklogā, kā reformas likumā, nebija regulēti visi praksē svarīgie tiesību jautājumi, bet gan tikai tie, kas Justiniāna kodifikācijā (latīņu Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis) tika grozīti vai papildināti. Tomēr Bizantijā bija nostiprinājusies grieķu valoda, un Justiniāna kodifikācijas latīņu teksti vairs nebija saprotami ikvienam tiesību piemērotājam. Bazīlijam I bija iecere Bizantijai dot jaunu kodifikāciju, kas līdzinās Justiniāna kodifikācijai.
Tāpēc imperators Bazīlijs I atcēla Eklogu un noteica pārstrādāt Justiniāna kodifikāciju, latīņu tekstus tulkojot grieķu valodā, izslēdzot no tās novecojušās normas un iekļaujot tās jaunās imperatoru konstitūcijās noteiktās normas, kurās nav ikonoklasta ietekmes. Tiesību reforma tika apzīmēta kā “likumu revīzija” (grieķu Ἀνακάθαρσις τῶν νόμων), lai aizvietotu “nešķīstos ikonu apkarotāju likumus”. Bazīlija I reformu ietvaros tika pieņemta jauna, valsts politikai atbilstoši pārstrādāta Eklogas redakcija – Proheirona. Tai sekoja imperatora un viņa dēlu Leo (Λέων) un Aleksandra (Αλέξανδρος) vārdā 884.–886. gadā izdots krājums Eisagoga (grieķu Εἰσαγωγὴ τοῦ νόμου, latīņu Eisagogē tou nomou ‘ievads tiesībās’), kura mērķis bija atvieglot “veco” Justiniāna kodifikācijā apkopoto likumu piemērošanu. Reforma noslēdzās nākamā imperatora Leona VI Gudrā (Λέων ΣΤ΄ ὁ Σοφός) laikā, kad 888. gadā tika pieņemts krājums Bazilikas (grieķu Τά Βασιλικά βιβλία ‘Karaliskie likumi’).