Iepriekšējā bizantiešu likumu grāmata – Ekloga (latīņu Ecloga Basilicorum, sengrieķu Ἐκλογὴ τῶν νόμων, Ekloge) bija izdota 726. (741.) gadā ikonoklasta reformu ietvaros. 787. gadā Nīkejas II koncilā ikonu piekritēji uzvarēja cīņā ar ikonoklastiem. Turklāt Eklogā, kā reformas likumā, nebija regulēti visi praksē svarīgie tiesību jautājumi, bet gan tikai tie, kas Justiniāna kodifikācijā (latīņu Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis) tika grozīti vai papildināti. Tomēr Bizantijā bija nostiprinājusies grieķu valoda, un Justiniāna kodifikācijas latīņu teksti vairs nebija saprotami ikvienam tiesību piemērotājam. Bazīlijam I bija iecere Bizantijai dot jaunu kodifikāciju, kas līdzinās Justiniāna kodifikācijai.

Tāpēc imperators Bazīlijs I atcēla Eklogu un noteica pārstrādāt Justiniāna kodifikāciju, latīņu tekstus tulkojot grieķu valodā, izslēdzot no tās novecojušās normas un iekļaujot tās jaunās imperatoru konstitūcijās noteiktās normas, kurās nav ikonoklasta ietekmes. Tiesību reforma tika apzīmēta kā “likumu revīzija” (grieķu Ἀνακάθαρσις τῶν νόμων), lai aizvietotu “nešķīstos ikonu apkarotāju likumus”. Bazīlija I reformu ietvaros tika pieņemta jauna, valsts politikai atbilstoši pārstrādāta Eklogas redakcija – Proheirona. Tai sekoja imperatora un viņa dēlu Leo (Λέων) un Aleksandra (Αλέξανδρος) vārdā 884.–886. gadā izdots krājums Eisagoga (grieķu Εἰσαγωγὴ τοῦ νόμου, latīņu Eisagogē tou nomou ‘ievads tiesībās’), kura mērķis bija atvieglot “veco” Justiniāna kodifikācijā apkopoto likumu piemērošanu. Reforma noslēdzās nākamā imperatora Leona VI Gudrā (Λέων ΣΤ΄ ὁ Σοφός) laikā, kad 888. gadā tika pieņemts krājums Bazilikas (grieķu Τά Βασιλικά βιβλία ‘Karaliskie likumi’).

Proheirona tika izdota grieķu valodā kā rokasgrāmata tiesnešiem. Avots saglabājies daudzos norakstos gan grieķu valodā, gan tulkojumos latīņu, slāvu, armēņu un arābu valodās. Virknē norakstu grūti nošķirt Proheironu no Eklogas, jo avots dēvēts par Eklogu, taču iekļauj arī normas, kuras tika izdotas vēlāk Proheironā. Šāds rokraksts, piemēram, ir Ecloga ad Prohiron mutata (“Ekloga grozīta ar Proheironu”).

Par Proheironas izdošanas gadu vēsturnieku vidū nav vienprātības. Tiek minēti dažādi gadu skaitļi – no 870. līdz 879. gadam. Tāpat zinātnē pausts viedoklis, ka tā nav oficiāla kodifikācija, bet gan praktiska rokasgrāmata tiesnešiem, kas sastādīta pēc imperatora norādījuma.

Proheirona ir Eklogas pārstrādāšanas rezultāts, izmantojot Justiniāna kodifikāciju un imperatoru Noveles (latīņu Novellae leges) – jaunās konstitūcijas. Zinātnieki uzsver, ka projekta autori, visticamāk, nav izmantojuši Justiniāna kodifikācijas oriģinālu ar tā latīņu tekstiem, bet gan izvilkumus, komentārus un citus nepilnīgus tekstus grieķu valodā. Pamatā izmantoti teksti no Justiniāna institūcijām (latīņu Institutiones Iustiniani).

Proheironu veido: priekšvārds, kurā norādīts, ka avots tapis, lai sekmētu taisnīgu tiesu valstī un aizvietotu Eklogu kā “nešķīsto ikonu apkarotāju likumu”, un tiesību normas, kas romiešu likumdošanas tradīcijai atbilstoši dalītas 40 (atsevišķos rokrakstos 41) nodaļās (tituli), bet nodaļu teksts – paragrāfos.

Proheirona labo “kļūdas”, kuras imperatora Bazīlija I izpratnē bija Eklogā, proti, normas rediģētas, izslēdzot tās, kuras pieņemtas, lai atbalstītu ikonoklastu. Tāpat Eklogā nebija noteikti sodi par virkni noziegumu pret kristīgo ticību, lai gan ķeceriem bija noteikti bargāki sodi nekā Justiniāna kodifikācijā.

Pamatā negrozītas saglabātas Eklogā regulētās laulību, ģimenes, mantošanas, sodu tiesības. Turklāt Proheirona regulē plašāku juridisko jautājumu loku, jo tika papildināta ar 12 tituliem (nodaļām). Tiek sīkāk regulētas saistību tiesības. Ieviests aizliegums nodarboties ar augļošanu, likti juridiskie pamati biedrībām.

Proheirona tika plaši piemērota Bizantijas Impērijā. Tā aptvēra plašāku jautājumu loku nekā Ekloga un atbilda sociāli ekonomiskajai situācijai, proti, tām juridiskām problēmām, ar kurām saskārās un tiesā risināja bizantieši.

Tiesību krājums nostiprināja Bizantiju kā kristīgu valsti, jo ieviesa jaunus kristīgā ticībā balstītus ierobežojumus, piemēram, liedzot aizdot uz procentiem, detalizētāk regulējot laulību un ģimenes tiesības.

Bizantijā 884.–886. gadā Proheirona tika aizstāta ar Eisagogu. Tomēr praksē to turpināja piemērot gan kā patstāvīgu avotu, gan kā papildināto Eklogas redakciju ne tikai Bizantijā, bet arī visā kultūrtelpā, kas atradās Bizantijas ietekmē, tostarp, Dienviditālijā un slāvu zemēs. Arī pēc Bizantijas krišanas tās bijušajās teritorijās/provincēs tika piemērotas Proheironas normas kā vietējās tiesības.

Prochiron legum (saukts arī Prochiron Calabriae) redakcija atstājusi ievērojamu ietekmi Dienviditālijā. Lielu ietekmi Proheirona, tāpat kā Ekloga, atstājusi slāvu tautu juridiskajā kultūrā. Tās normas tika iekļautas virknē slāvu tautu tiesību avotu. Ne vēlāk kā 11. gs. Proheirona pārtulkota senslāvu valodā – “Pilsētu likums” (Νόμος πολιτικός, Градский закон) – un praktiski bez izmaiņām tika piemērota tiesvedībā.

Turklāt Eklogas ieviestās un Proheironas papildinātās laulību un ģimenes tiesības tiek piemērotas pareizticīgajā baznīcā. Proheirona ir kanonisko tiesību avots pareizticīgajā baznīcā.

Proheirona būtiski ietekmēja tālāko likumdošanas procesu Bizantijā, nostiprinot grieķu valodu kā tiesību valodu un veicinot tiesību normu pielāgošanu tiesiskai realitātei. Avots veido bizantiešu tiesības, nostiprinot atkāpšanos no klasiskajām romiešu tiesībām, lai gan tās izdošanas mērķis bija atgriezties pie imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) iedibinātajām tiesībām. Vēlākie bizantiešu tiesību avoti, visupirms Eisagoga un Bazilikas, pārņēma virkni Proheironas normu.

Ja Rietumeiropā romiešu tiesību recepciju sekmēja Justiniāna kodifikācija, tad Austrumeiropā recipētas tika bizantiešu tiesības. Viens no būtiskiem avotiem šajā procesā bija Proheirona, kas regulēja gan kanoniskās, gan laicīgās tiesības.

Proheirona līdz ar citiem Bizantijas tiesību avotiem lika pamatus mūsdienu Grieķijas, Serbijas, Bulgārijas, Krievijas, Rumānijas un citu valstu, kas bija Bizantijas kultūrtelpā, tiesībām. Tādejādi Proheirona bija viens no avotiem, kas sekmēja vienotas juridiskās kultūrtelpas, kas izaugusi romiešu tiesību tradīcijā, veidošanos šajā Eiropas daļā. 

Turklāt Proheirona līdz ar citiem bizantiešu tiesību avotiem kopš 15./16. gs. tiek pētīta Rietumeiropas tiesību zinātnieku darbos, sekmējot Eiropas vienotās juridiskās kultūrtelpas veidošanos. Visiem rokrakstiem ir vēsturiskā un arī mākslinieciskā vērtība, jo tie ir ortogrāfijas paraugs un satur ilustrācijas.