Justiniāna kodifikāciju veido trīs daļas: Justiniāna kodekss (Codex Justinianus), Digestas (Digesta) jeb Pandekti (Pandectes) un Justiniāna institūcijas.

Glosatori 12./13. gs. Justiniāna kodifikācijā iekļāva ceturto daļu – Justiniāna Noveles –, tādejādi savās studijās aptverot visu Justiniāna tiesību jaunradi. Humānists Dionīsijs Gotofreds (Dionysius Gothofredus) 1583. gadā avotu publicēja, nosaucot to par Corpus Iuris Civilis jeb civiltiesību kodifikāciju. Mūsdienās avots pamatā tiek apzīmēts ar nosaukumu Corpus Iuris Civilis, un tā sastāvā tiek analizētas četras viduslaiku Eiropas tiesību doktrīnā apvienotās kodifikācijas daļas.

527. gadā, nākot pie varas, imperators Justiniāns nolēma stiprināt un vienot valsti ar reliģijas un tiesību palīdzību. Ar viņa darbību saistīta apjomīgākā tiesību un juridiskās izglītības reforma Romas vēsturē, kas tika veikta ar mērķi apkopot visas spēkā esošās romiešu tiesības un to saistošos tulkojumus vienā ērti lietojamā krājumā, lai izslēgtu ierēdņu un tiesnešu patvaļu pret pavalstniekiem, nodrošinot valstī likumību.

Pirmais solis Justiniāna kodifikācijas darbos bija imperatoru konstitūciju kodifikācija. Lai gan bija spēkā Gregoriāna kodekss (Codex Gregorianus), Hermogeniāna kodekss (Codex Hermogenianus, arī Hermogenianus, arī Corpus Hermogeniani), Teodosija kodekss (Codex Theodosianus) un Novellae post-Theodosiane, daļa no tajās iekļautajām konstitūcijām bija zaudējušas spēku. Šajos avotos bija grūti orientēties, jo tiesību masa bija pārāk apjomīga un daļēji pretrunīga. Turklāt tikai Teodosija kodekss bija oficiāla tiesību kodifikācija. Līdzīga situācija bija arī saistošajos likumu komentāros, proti, Digestās. Imperators Justiniāns vēlējās kodifikācijā iekļaut visas romiešu tiesību avotu grupas: Justiniāna kodeksā apvienot spēkā esošos likumus, t. i., imperatoru konstitūcijas, tiesību doktrīnu, kas priviliģētu juristu saistošajos likuma normu skaidrojumos Digestās, saplūst ar judikatūru, un tiesību doktrīnu, kas skaidrota tiesību pamatu grāmatā “Institūcijas". Tāpēc pēc Justiniāna izpratnes kodifikāciju kompozicionāli veido trīs daļas, kas katra sevī ietver vienu tiesību avotu grupu, taču tās visas kodifikācijā iegūst vienādu, proti, likuma spēku. Piešķirot kodifikācijā iekļautajai tiesību doktrīnai un judikatūrai likuma spēku, imperators centās panākt vienveidīgu izpratni par tiesībām un likumu piemērošanu visā valstī.

Iesaistot divu vadošo Bizantijas tiesību zinātnes skolu, proti, Konstantinopoles un Beirutas Universitāšu profesorus, kā arī juristus praktiķus, uzsākto darbu pie Justiniāna kodeksa pretoru prefekta Flāvija Ioanna (Flavius Ioannes) vadībā, bet vēlāk Flāvija Triboniāna (Flavius Tribonianus) vadībā tika veidotas komisijas kodifikācijas daļu likumprojektu izstrādāšanai. Kodifikācijas darbi tika paveikti īsā laikā:

1.    07.04.529. ar konstitūciju Summa Reipublicae tika publicēts Justiniāna kodekss, kas stājās spēkā tā paša gada 16.04. aprīlī.

2.     21.11.533. ar konstitūciju Constitutio Imperatoriam maiestatem tika publicētas Justiniāna institūcijas, kas stājās spēkā 30.12.533.

3.     16.12.533. ar konstitūciju Tanta tika noteikta Digestu publikācija un to spēkā stāšanās 30.12.533.

4.     Pēc kodeksa spēkā stāšanās 529. gadā Justiniāns turpināja izdot jaunas konstitūcijas. Tāpēc kodifikācijas darbi noslēdzās 16.11.534. ar konstitūciju Cordi nobis, kad stājās spēkā Justiniāna kodekss jaunā redakcijā Codex repetitae praelectionis.

Lai gan pēc kodifikācijas darbu pabeigšanas tika izdoti jauni likumi, Justiniāna dzīves laikā tie netika oficiāli apkopoti un pievienoti Justiniāna kodifikācijai kā Justiniāna Noveļu krājums. Taču ir zināmi vairāki privāti Justiniāna noveļu krājumi, kas vēlāk tika izmantoti gan Bizantijā, gan Rietumeiropā, studējot un recipējot Justiniāna izdotos likumus.

Bizantijā Justiniāna kodifikācija bija spēkā līdz laikam, kad 886.–888. gadā spēkā stājās Bizantijas imperatora Leo IV Gudrā (Λέων Ϝ΄ ὁ Σοφός) Bazilikas (τὰ Βασιλικά), kuru teksts bija grieķu valodā tulkota un aktualizēta Justiniāna kodifikācijas un noveļu redakcija. Savukārt dažādās kontinentālās Eiropas valstīs Corpus Iuris Civilis kā tiesību avots (patstāvīgais vai palīgavots) tika piemērots līdz pat 20. gs. Piemēram, atsevišķās Vācijas zemēs tas tika piemērots līdz 01.01.1900. stājās spēkā Vācijas civillikums (Bürgerliches Gesetzbuch, BGB).

Justiniāna kodifikācijai ir milzīga nozīme Eiropas tiesību vēsturē, jo īpaši kontinentālās Eiropas valstu vēsturē. Tā tiek uzskatīta par romiešu juridiskās kultūras augstāko sasniegumu, uz kura bāzes notika gan Bizantijas tiesību tālākā attīstība, gan jurisprudences ģenēze un romiešu tiesību recepcija Eiropā. Justiniāna kodifikācija ir kalpojusi par pamatu kontinentālās Eiropas valstu tiesību kodifikācijām, kurās izmantoti gan Justiniāna kodifikācijas uzbūves principi, gan romiešu tiesību institūti, principi un jēdzieni. Piemēram, Francijas 1804. gada Civillikums (Le Code civil des Français), saukts arī Napoleona civillikumu, Austrijas 1812. gada Civillikums (Das Allgemeine bürgerliche Gesetzbuch, ABGB), Vācijas 1900. gada Civillikums, kā arī 1864. gada Baltijas Vietējo likumu kopojums (krievu Свод местных узаконений губерний Остзейских, vācu Provincialrecht des Ostseegouvernements), arī Baltijas Vietējie likumi vai Bunges civillikums (nosaukts Baltijas vācu izcelsmes krievu un vācu tiesību vēsturnieka Frīdriha Georga fon Bunges vārdā, vācu Friedrich Georg von Bunge, krievu Фёдор Андреевич Бунге).

Justiniāna kodifikācija ir arī baznīcas jeb kanonisko tiesību avots, kas izmantots gan kā tiesību avots, gan piemērs kanonisko tiesību kodificēšanai: 1140. gada Graciāna dekrētiem (Decretum Gratiani, pilns nosaukums “Nesaskanīgo kanonu saskaņa”, Concordia discordantium canonum), 1317. gada Klementīnēm (Clementinae constitutiones), Corpus Iuris Canonici (publicēts 1499–1502)  u. c.

Imperators Justiniāns ir viens no ideāla taisnīga valdnieka un likumdevēja tēliem, kas attēlots freskās un mozaīkās tiesu pilīs, parlamentos un baznīcās. Īpaši slaveni ir imperatora Justiniāna attēli mozaīkās Itālijas pilsētas Ravennas katedrālē Sant’Apollinare Nuovo.