Justiniāna kodifikāciju veido trīs daļas: Justiniāna kodekss (Codex Justinianus), Digestas (Digesta) jeb Pandekti (Pandectes) un Justiniāna institūcijas.
Glosatori 12./13. gs. Justiniāna kodifikācijā iekļāva ceturto daļu – Justiniāna Noveles –, tādejādi savās studijās aptverot visu Justiniāna tiesību jaunradi. Humānists Dionīsijs Gotofreds (Dionysius Gothofredus) 1583. gadā avotu publicēja, nosaucot to par Corpus Iuris Civilis jeb civiltiesību kodifikāciju. Mūsdienās avots pamatā tiek apzīmēts ar nosaukumu Corpus Iuris Civilis, un tā sastāvā tiek analizētas četras viduslaiku Eiropas tiesību doktrīnā apvienotās kodifikācijas daļas.
527. gadā, nākot pie varas, imperators Justiniāns nolēma stiprināt un vienot valsti ar reliģijas un tiesību palīdzību. Ar viņa darbību saistīta apjomīgākā tiesību un juridiskās izglītības reforma Romas vēsturē, kas tika veikta ar mērķi apkopot visas spēkā esošās romiešu tiesības un to saistošos tulkojumus vienā ērti lietojamā krājumā, lai izslēgtu ierēdņu un tiesnešu patvaļu pret pavalstniekiem, nodrošinot valstī likumību.
Pirmais solis Justiniāna kodifikācijas darbos bija imperatoru konstitūciju kodifikācija. Lai gan bija spēkā Gregoriāna kodekss (Codex Gregorianus), Hermogeniāna kodekss (Codex Hermogenianus, arī Hermogenianus, arī Corpus Hermogeniani), Teodosija kodekss (Codex Theodosianus) un Novellae post-Theodosiane, daļa no tajās iekļautajām konstitūcijām bija zaudējušas spēku. Šajos avotos bija grūti orientēties, jo tiesību masa bija pārāk apjomīga un daļēji pretrunīga. Turklāt tikai Teodosija kodekss bija oficiāla tiesību kodifikācija. Līdzīga situācija bija arī saistošajos likumu komentāros, proti, Digestās. Imperators Justiniāns vēlējās kodifikācijā iekļaut visas romiešu tiesību avotu grupas: Justiniāna kodeksā apvienot spēkā esošos likumus, t. i., imperatoru konstitūcijas, tiesību doktrīnu, kas priviliģētu juristu saistošajos likuma normu skaidrojumos Digestās, saplūst ar judikatūru, un tiesību doktrīnu, kas skaidrota tiesību pamatu grāmatā “Institūcijas". Tāpēc pēc Justiniāna izpratnes kodifikāciju kompozicionāli veido trīs daļas, kas katra sevī ietver vienu tiesību avotu grupu, taču tās visas kodifikācijā iegūst vienādu, proti, likuma spēku. Piešķirot kodifikācijā iekļautajai tiesību doktrīnai un judikatūrai likuma spēku, imperators centās panākt vienveidīgu izpratni par tiesībām un likumu piemērošanu visā valstī.