Ar Antonija Konstitūcijas spēkā stāšanos juridiski tika noslēgts visu brīvo Romas iedzīvotāju tiesiskās asimilācijas process, kas bija uzsākts vēl Romas republikas laikā, sākot tuvināt pilntiesīgo pilsoņu (civitas Romana), Romas valstspiederīgo (latinum) un ārzemnieku statusus. Taču faktiski romiešu pilsoņu juridiskās integrācijas procesi, pamatojoties uz romiešu civiltiesībām (ius civile ‘pilsoņu tiesības’), turpinājās arī imperatora Diokletiāna (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) valdīšanas laikā (284–305).
Antonija Konstitūcija neieviesa Romas iedzīvotāju pilnīgu vienlīdzību, taču visi, kam bija pilsonība tika pakļauti romiešu civiltiesībām un aplikti ar nodokļiem. Lielākais ieguvums Romas valstij no konstitūcijas spēkā stāšanās bija valsts kases papildinājums, tāpēc pētnieki uzsver, ka tā visupirms bijusi fiskāla reforma. Dions Kasijs rakstīja, ka, lai gan Karakalla teicis, ka visus padarījis par romiešiem, lai aplaimotu peregrīnus, taču patiesībā tas tika darīts, lai iekasētu vairāk nodokļu, jo peregrīni lielākoties tos nemaksājot. Antonija Konstitūcija ir būtisks avots vēsturniekiem, pētot Romas Impērijas valststiesības, jo īpaši pilsonības institūta evolūciju.