Romas Impērijā par konstitūciju sauca imperatora izdotu normatīvu aktu, kas parasti tika izdots vai nu edikta (edicta) formā – vispārsaistošas tiesību normas, kas adresētas visiem impērijas iedzīvotājiem, vai mandāta (mandata) formā – normatīvs akts, kas adresēts provinču vietvalžiem vai citiem ierēdņiem. Antonija Konstitūcija tika izdota edikta formā un bija spēkā visā Romas Impērijā.

1901. gadā Ēģiptē tika atrasts papiruss, uz kura bija nepilnīgi saglabājies konstitūcijas noraksts. Daļēji izlasāma bija konstitūcijas preambula, kurā minēts likumdevējs – imperators Marks Aurēlijs Sevērs Antonijs Augusts – un likuma pieņemšanas mērķis: darīt dieviem tīkamu darbu, pielīdzinot viņam dāvātajā impērijā ārzemniekus – peregrini (izņemot dediticiis) Romas pilsoņiem, lai šādi stiprinātu Romas valsts diženumu. Nepilnīgi saglabājušies arī trīs normu fragmenti, kas regulēja pilsonības piešķiršanu Romas Impērijas provinču iedzīvotājiem, amnestiju pēc principa “katram ir jāatgūst sava zeme”, kā arī ierobežojumi ēģiptiešiem ieceļot Aleksandrijas pilsētā. Eiropas tiesību vēsturē par Antonija Konstitūciju bija zināms arī pirms tika atrasta tās kopija. Šo nozīmīgo Romas valststiesību avotu un tā sekas savos darbos min romiešu juristi un vēsturnieki, piemēram, Ulpiāns (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) un Dions Kasijs (Lucius Cassius Dio).

Ar Antonija Konstitūcijas spēkā stāšanos juridiski tika noslēgts visu brīvo Romas iedzīvotāju tiesiskās asimilācijas process, kas bija uzsākts vēl Romas republikas laikā, sākot tuvināt pilntiesīgo pilsoņu (civitas Romana), Romas valstspiederīgo (latinum) un ārzemnieku statusus. Taču faktiski romiešu pilsoņu juridiskās integrācijas procesi, pamatojoties uz romiešu civiltiesībām (ius civile ‘pilsoņu tiesības’), turpinājās arī imperatora Diokletiāna (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) valdīšanas laikā (284–305).

Antonija Konstitūcija neieviesa Romas iedzīvotāju pilnīgu vienlīdzību, taču visi, kam bija pilsonība tika pakļauti romiešu civiltiesībām un aplikti ar nodokļiem. Lielākais ieguvums Romas valstij no konstitūcijas spēkā stāšanās bija valsts kases papildinājums, tāpēc pētnieki uzsver, ka tā visupirms bijusi fiskāla reforma. Dions Kasijs rakstīja, ka, lai gan Karakalla teicis, ka visus padarījis par romiešiem, lai aplaimotu peregrīnus, taču patiesībā tas tika darīts, lai iekasētu vairāk nodokļu, jo peregrīni lielākoties tos nemaksājot. Antonija Konstitūcija ir būtisks avots vēsturniekiem, pētot Romas Impērijas valststiesības, jo īpaši pilsonības institūta evolūciju.