Romas republikā veidojās tiesību duālisms, jo romiešu civiltiesības (ius civile) nerisināja visas situācijas, kas radās romiešu sadzīvē, bet likumdošanas process, lai papildinātu tiesisko regulējumu ar jaunām normām, bija laikietilpīgs. Tas noteica nepieciešamību maģistrātiem (vēlētas amatpersonas), pie kuriem vērsās iedzīvotāji, lai risinātu savas problēmas, nodarboties ar tiesību jaunradi. Rezultātā Romas republikā līdzās civiltiesībām izveidojās otra tiesību sistēma ius honorarium, kuras tiesību normas, pildot amata pienākumus, radīja ar jurisdikciju apveltīti maģistrāti: prētori (latīņu preator; viens no augstākajiem maģistrātiem Romas republikā, izskatīja civillietas) un edili (latīņu aedilis; viens no zemākajiem maģistrātiem Romas republikā, izskatīja strīdus, kas radušies tirgū). Būtisks tiesību avots šajā sistēmā bija edikts, ko, stājoties amatā, pieņēma ar jurisdikciju apveltīts maģistrāts: prētors vai edils. Edikts saturēja tiesību normas, kuras savu pilnvaru laikā apņēmās piemērot amatpersona. Katrs edikts bija spēkā konkrētās amatpersonas pilnvaru laikā, jo tā juridisko spēku garantēja amatpersonas pilnvaras un autoritāte (honos). Taču pēc tradīcijas pēcteči, stājoties amatā un pasludinot savu ediktu, vienlaikus noteica, ka ievēros arī savu priekšgājēju pieņemtās tiesību normas. Tā gadsimtu gaitā ius honorarium izveidojās par ievērojamu nesistematizētu, bieži pretrunīgu tiesību normu kopumu. Tas sekmēja jurisprudences attīstību, jo juristi rakstīja komentārus, skaidrojot tiesību normu pareizu piemērošanu.