Formāli Divpadsmit tabulu likumi bija spēkā no pieņemšanas 450./449. p. m. ē. līdz 533./534. gadam, kad tie zaudēja spēku, stājoties spēkā imperatora Justiniāna kodifikācijai (Corpus Iuris Civilis). Nosaukums “Divpadsmit tabulu likumi” radies pēc to publikācijas veida. Likumi bija pierakstīti uz 12 plāksnēm ‒ tabulām (sākotnēji darinātām no koka, vēlāk – no vara). Lai likumi būtu brīvi pieejami ikvienam Romas iedzīvotājam, tabulas bija novietotas Forumā. Likumu oriģināls gāja bojā 390. p. m. ē. gallu iebrukuma laikā, taču likumu noraksti saglabājās. Daudzi antīkie autori tos citēja un komentēja savos sacerējumos, tāpēc 19. gs. zinātniekiem bija iespējams atjaunot likumu tekstu tuvu oriģinālam.
Divpadsmit tabulu likumi
pirmā romiešu tiesību kodifikācija (senajā un antīkajā pasaulē vienots normatīvs akts, kurā sistemātiski sakārtotas tiesību normas)
Saistītie šķirkļi
Divpadsmit tabulu likumi. Gravīra, 1799. gads.
Satura rādītājs
Vēsturiskais konteksts, kurā kodifikācija tika radīta un attīstīta
Divpadsmit tabulu likumi bija svarīgākais tiesību avots ius civile (civiltiesības jeb pilsoņu tiesības) tiesību sistēmā, kas kolektīvo interešu labā noteica valstī kārtību, regulējot Romas pilsoņu tiesības, pienākumus un atbildību. Tie ietvēra gan materiālo tiesību, gan procesuālo tiesību normas. Romiešu juristi rakstīja, ka likumus veido trīs vienādas daļas: četras tabulas ar sakrālām tiesībām (ius sacrum), četras – ar publiskām tiesībām (ius publicum) un četras – ar privātām tiesībām (ius privatum).
Pirms tika uzsākts darbs pie likumprojekta izstrādāšanas, saskaņā ar antīko vēsturnieku (Tita Līvija, Titus Livius; Dionīsija no Halikarnāsas, Διονύσιος Ἀλεξάνδρου Ἁλικαρνᾱσσεύς, u. c.) rakstīto, Romā esot bijuši plebeju nemieri. Plebejus neapmierināja, ka galvenais tiesību avots Romā bija nevis rakstītais likums, bet gan patriciešu paražu tiesības (mores majorum). Viņi pieprasīja līdztiesību (aequum ius) ar patriciešiem un rakstītus likumus, kas būtu pamats likumībai un taisnīgumam.
Pirmoreiz plebeju prasību pēc rakstītiem likumiem 462. p. m. ē. esot izvirzījis tautas tribūns Gajs Terentīlijs Arsa (Gaius Terentilius Arsa). Pirms uzsākt darbu pie likumprojekta, trīs vīru komisija esot devusies uz Grieķiju (Atēnām), lai iepazītos ar grieķu, jo īpaši ar valstsvīra un likumdevēja Solona (Σόλων) likumdošanas tehniku un tiesībām. 451. p. m. ē. tautas sapulce nolēma izveidot kolēģiju likumprojekta izstrādāšanai. Desmit vīru likumu rakstītāju (Decemviri Legibus Scribundis) kolēģijas locekļi ‒ decemviri tika ievēlēti no patriciešu vidus un tiem tika piešķirtas konsulu pilnvaras. Vispirms 450. p. m. ē. tika izstrādātas un tautas sapulcē pieņemtas pirmās 10 tabulas, bet 449. p. m. ē. tika pievienotas vēl divas. Likumu teksts veido sintēzi no romiešu paražu tiesību, Romas rakstīto likumu un parakstīto līgumu, kā arī Solona likumu normām. Kodifikācijai ir sistemātiski veidota loģiska struktūra, kas to atšķīra no citām sava laika tiesību kodifikācijām.
Ietekme uz sava laikmeta sabiedrību
Divpadsmit tabulu likumiem bija būtiska nozīme visā tālākajā romiešu tiesību attīstībā. Tits Līvijs rakstīja, ka Divpadsmit tabulu likumi Romā bijuši visu publisko un privāto tiesību avots. Romiešu bērni skolā mācījās lasīt un deklamēt likumu tekstu. Tos savos darbos plaši komentēja romiešu juristi.
Ietekme uz vēlākajiem likumdošanas procesiem
Eiropas tiesību vēsturē Divpadsmit tabulu likumi bijuši par paraugu demokrātiskam likumdošanas procesam: prasību pēc likuma izteica tauta, speciāla leģitīma komisija izpētīja nacionālās un ārzemju tiesības, tad tika izstrādāts likumprojekts, kas tika apstiprināts tautas sapulcē. Eiropas tiesību zinātnieki kopš viduslaikiem šo avotu ir plaši analizējuši un komentējuši savos juridiskajos pētījumos par romiešu tiesībām. Viduslaiku un jauno laiku Eiropā decemviru darbs tika atspoguļots galvenokārt romiešu tiesību un vēstures grāmatu ilustrācijās, kurās decemviri attēloti kā ideāli likumprojekta autori.
Multivide
Divpadsmit tabulu likumi. Gravīra, 1799. gads.