Divpadsmit tabulu likumi bija svarīgākais tiesību avots ius civile (civiltiesības jeb pilsoņu tiesības) tiesību sistēmā, kas kolektīvo interešu labā noteica valstī kārtību, regulējot Romas pilsoņu tiesības, pienākumus un atbildību. Tie ietvēra gan materiālo tiesību, gan procesuālo tiesību normas. Romiešu juristi rakstīja, ka likumus veido trīs vienādas daļas: četras tabulas ar sakrālām tiesībām (ius sacrum), četras – ar publiskām tiesībām (ius publicum) un četras – ar privātām tiesībām (ius privatum).
Pirms tika uzsākts darbs pie likumprojekta izstrādāšanas, saskaņā ar antīko vēsturnieku (Tita Līvija, Titus Livius; Dionīsija no Halikarnāsas, Διονύσιος Ἀλεξάνδρου Ἁλικαρνᾱσσεύς, u. c.) rakstīto, Romā esot bijuši plebeju nemieri. Plebejus neapmierināja, ka galvenais tiesību avots Romā bija nevis rakstītais likums, bet gan patriciešu paražu tiesības (mores majorum). Viņi pieprasīja līdztiesību (aequum ius) ar patriciešiem un rakstītus likumus, kas būtu pamats likumībai un taisnīgumam.
Pirmoreiz plebeju prasību pēc rakstītiem likumiem 462. p. m. ē. esot izvirzījis tautas tribūns Gajs Terentīlijs Arsa (Gaius Terentilius Arsa). Pirms uzsākt darbu pie likumprojekta, trīs vīru komisija esot devusies uz Grieķiju (Atēnām), lai iepazītos ar grieķu, jo īpaši ar valstsvīra un likumdevēja Solona (Σόλων) likumdošanas tehniku un tiesībām. 451. p. m. ē. tautas sapulce nolēma izveidot kolēģiju likumprojekta izstrādāšanai. Desmit vīru likumu rakstītāju (Decemviri Legibus Scribundis) kolēģijas locekļi ‒ decemviri tika ievēlēti no patriciešu vidus un tiem tika piešķirtas konsulu pilnvaras. Vispirms 450. p. m. ē. tika izstrādātas un tautas sapulcē pieņemtas pirmās 10 tabulas, bet 449. p. m. ē. tika pievienotas vēl divas. Likumu teksts veido sintēzi no romiešu paražu tiesību, Romas rakstīto likumu un parakstīto līgumu, kā arī Solona likumu normām. Kodifikācijai ir sistemātiski veidota loģiska struktūra, kas to atšķīra no citām sava laika tiesību kodifikācijām.