Teodosija kodekss bija spēkā abās Romas Impērijas daļās: Austrumromā tas stājās spēkā, jo to izsludināja imperators Teodosijs II (Theodosius II), bet Rietumromā tā spēkā stāšanos izsludināja imperators Valentiniāns III (Valentinian III).
395. gadā pēc Romas Impērijas sadalīšanas Austrumu un Rietumu daļā, de iure tika uzskatīts, ka impērija joprojām ir vienota, tikai pārvaldes ērtībai to kopā vada divi imperatori. Tāpēc, lai impērija saglabātu juridisko vienotību, abu daļu imperatori izdeva kopīgus likumus. Pēdējais kopīgais likums tiek datēts ar 472. gadu.
Latīņu valodā, kas līdz 6. gs. bija arī Austrumromas valsts valoda, pieņemtais Teodosija kodekss ir ļoti būtisks impēriju vienojošs tiesību avots. 429. gadā Teodosijs II vērsās pie Konstantinopoles Senāta, lai gūtu atbalstu visu imperatoru – no Konstantīna (latīņu Flavius Valerius Aurelius Constantinus Augustus, grieķu Κωνσταντῖνος ὁ Μέγας) līdz Teodosijam II un Valentiniānam III pieņemto konstitūciju kodifikācijai. Tika izveidota komisija konstitūciju apkopošanai, kuru vadīja politiķis Flāvijs Antiohs (Flavius Antiochus Chuzon). Gregoriāna kodekss (Codex Gregorianus) un Hermogeniāna kodekss (Codex Hermogenianus, arī Hermogenianus, arī Corpus Hermogeniani) tika atzīti par spēkā esošiem tiesību avotiem, tāpēc komisija apkopoja tikai spēkā esošās imperatoru konstitūcijas, kas izdotas pēc Hermogeniāna kodeksa. Sākotnēji Teodosijs II bija iecerējis, ka komisija apkopos arī autoritatīvo juristu darbus (Digestas), taču šo pienākumu komisija nespēja izpildīt.