Teodosija kodekss bija spēkā abās Romas Impērijas daļās: Austrumromā tas stājās spēkā, jo to izsludināja imperators Teodosijs II (Theodosius II), bet Rietumromā tā spēkā stāšanos izsludināja imperators Valentiniāns III (Valentinian III).

395. gadā pēc Romas Impērijas sadalīšanas Austrumu un Rietumu daļā, de iure tika uzskatīts, ka impērija joprojām ir vienota, tikai pārvaldes ērtībai to kopā vada divi imperatori. Tāpēc, lai impērija saglabātu juridisko vienotību, abu daļu imperatori izdeva kopīgus likumus. Pēdējais kopīgais likums tiek datēts ar 472. gadu.

Latīņu valodā, kas līdz 6. gs. bija arī Austrumromas valsts valoda, pieņemtais Teodosija kodekss ir ļoti būtisks impēriju vienojošs tiesību avots. 429. gadā Teodosijs II vērsās pie Konstantinopoles Senāta, lai gūtu atbalstu visu imperatoru – no Konstantīna (latīņu Flavius Valerius Aurelius Constantinus Augustus, grieķu Κωνσταντῖνος ὁ Μέγας) līdz Teodosijam II un Valentiniānam III pieņemto konstitūciju kodifikācijai. Tika izveidota komisija konstitūciju apkopošanai, kuru vadīja politiķis Flāvijs Antiohs (Flavius Antiochus Chuzon). Gregoriāna kodekss (Codex Gregorianus) un Hermogeniāna kodekss (Codex Hermogenianus, arī Hermogenianus, arī Corpus Hermogeniani) tika atzīti par spēkā esošiem tiesību avotiem, tāpēc komisija apkopoja tikai spēkā esošās imperatoru konstitūcijas, kas izdotas pēc Hermogeniāna kodeksa. Sākotnēji Teodosijs II bija iecerējis, ka komisija apkopos arī autoritatīvo juristu darbus (Digestas), taču šo pienākumu komisija nespēja izpildīt.

Pēc deviņu gadu darba tika apkopots 16 grāmatu krājums, kas saturēja vairāk nekā 2500 konstitūciju, kas izdotas starp 313. un 437. gadu. Teodosija kodekss tika veidots, vadoties pēc edikta uzbūves principa. Ediktu veido septiņas daļas: ievads jeb vispārīgā daļa, lietu tiesības, saistību tiesības, ģimenes tiesības, mantošanas tiesības, sodu jeb krimināltiesības un publiskās tiesības (atbilst arī Imperatora Adriāna mūžīgā edikta izkārtojumam). Grāmatas savukārt tika tematiski dalītas nodaļās (titulus), bet konstitūcijas nodaļā tika izkārtotas hronoloģiskā secībā.

Pirmā grāmata nosaka impērijas tiesību avotu un augstāko amatu sistēmu, 2.–5. grāmata – privāttiesības, izkārtotas kā ediktā. 6.–15. grāmata regulē publiskās tiesības (municipālās, nodokļu, krimināltiesības u. c.), 16. grāmata “Par katolisko ticību” (De fide catholica) – baznīcas tiesības. Teodosija kodekss līdz mūsdienām saglabājies tikai norakstos, tā vēlākās, papildinātās redakcijās.

Teodosija kodekss ir būtisks romiešu tiesību avots, kura ietekme ir vērojama ne tikai Austrumromā līdz Justiniāna kodeksam (Codex Justinianus), ar kura spēkā stāšanos 529. gadā Teodosija kodekss zaudēja spēku, un Rietumromā līdz tās krišanai. Teodosija kodeksam ir liela loma kristīgās baznīcas un kanonisko tiesību attīstībā. Tas, stingri reglamentējot valsts amatu sistēmu (amatpersonu hierarhiju, tiesības, pienākumus) un kolonu tiesisko stāvokli, būtiski ietekmēja sociālo organizāciju Romā. Teodosija kodekss lielā mērā noteica bijušajā Rietumromas teritorijā jaunizveidotajos valstiskumos veidojošos izpratni par tiesībām, jo īpaši ietekmējot vestgotu un citu ģermāņu cilšu juridisko kultūru. Tā fragmenti atrodami Vestgotu romiešu likumos (Lex Romana Visigothorum), Teodorika ediktā (Edictum Theodorici), Burgundiešu tiesībās (Lex Burgundionum) un citur. Tās bija romiešu tiesības, kuras tika piemērotas “barbaru valstīs”. Arī Austrumromā pretēji Justiniāna kodeksā noteiktajam, Gallijā un citās rietumu provincēs arī pēc Justiniāna kodeksa spēka stāšanās turpināja piemērot Teodosija kodeksu.