Hermogeniāna kodekss izstrādāts 295. gadā, lai papildinātu Gregoriāna kodeksā (Codex Gregorianus) apkopotās Romas imperatoru konstitūcijas ar jaunām imperatora Diokletiāna (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) 291.–295. gadā pieņemtām konstitūcijām.

Diokletiāna kancelejas ierēdnis Hermogeniāns (Aurelius Hermogenianus), kurš 293. līdz 295. gadā ieņēma magister libellorum (amatpersona, kas atbildīga par atbildēm uz privātpersonu iesniegumiem imperatoram) amatu, 295. gadā apkopoja jaunākās konstitūcijas. Tās lielākoties bija izdotas kā reskripti (latīņu rescriptum ‘rakstiska atbilde’), proti, imperatora lēmumi, sniedzot atbildi uz pilsoņu iesniegumiem. Tiek uzskatīts, ka Hermogeniāns bijis arī krājuma Iuris epitome (grieķu ἐπιτομή, latviešu “tiesību fragmenti” jeb “tiesību izvilkumi”) autors. Iuris epitome ir sešu grāmatu krājums, kurā autors apkopojis romiešu juristu darbu fragmentus, papildinot tos ar izvilkumiem no Gregoriāna kodeksa un pēc tā izdošanas pieņemtajām Diokletiāna konstitūcijām.

Hermogeniāna kodekss līdz mūsdienām nav saglabājies. Pētniekiem pieejami tikai tā fragmenti, kas iekļauti Vestgotu romiešu likumos (Lex Romana Visigothorum, Breviarium Alaricianum). 1812. gadā Vatikāna bibliotēkā tika atklāts pergaments, t. s. Vatikāna fragments (Fragmenta Vaticana), uz kura bija 4. gs. tiesību krājums. Tas saturēja fragmentus no juristu Paula (latīņu Julius Paulus, grieķu Ἰούλιος Παῦλος), Papiāna (Aemilius Papinianus), Ulpiāna (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) darbiem, kā arī imperatoru konstitūcijas no Gregoriāna kodeksa un Hermogeniāna kodeksa.

Hermogeniāna kodekss izkārtots vienā grāmatā. Tas dalīts nodaļās, kurās pēc tēmām apkopoti imperatoru konstitūciju teksti, lai tiesību piemērotājam būtu vieglāk orientēties, ieviesti apkopojoši jēdzieni un tiem pakārtota kodeksa uzbūve. Krājums ticis papildināts 305., 214., 364. un 365. gadā, iekļaujot aizvien jaunas imperatoru konstitūcijas. Krājums apzīmējams kā privāts, jo tas nav ticis iesniegts ratifikācijai Senātam. Tomēr tas līdz ar Gregoriāna kodeksu tika piemērots praksē kā autoritatīvs imperatoru konstitūciju publikāciju avots. Spēku zaudēja 529. gadā, kad stājās spēkā Justiniāna kodekss (Codex Iustinianus).

Hermogeniāna kodekss ieviesa novitātes kodifikācijas tehnikā – tas nav iedalīts grāmatās, tā izkārtojums ir tematisks, konstitūciju teksti publicēti, neiekļaujot ievaddaļu, kurā minēts imperatora vārds, taču minot reskripta saņēmēju. Tādējādi tas ir kompaktāks nekā Gregoriāna kodekss.

Hermogeniāna kodekss ir kalpojis par romiešu tiesību avotu vairākus gadsimtus gan Austrumromā, gan Rietumromā. Turklāt to, veidojot savas “romiešu tiesības”, izmantoja vestgoti. Savukārt Lex Romana Visigothorum atstāja būtisku ietekmi uz franku “romiešu” tiesībām. Viduslaikos šī ietekme atpazīstama jo īpaši Ziemeļitālijā un Dienvidfrancijā. Atšķirībā no Gregoriāna kodeksa, Hermogeniāna kodeksa juridiskā tehnika netika atzīta par izmantojamu imperatora Justiniāna kodifikācijas (Codex Justinianus, arī Corpus Iuris Civilis) darbos.