Bizantijas imperators Justiniāns (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) iedalīja tiesību avotus divās grupās: konstitūcijas jeb likumi (leges) un tiesības (ius, iura). Pirmie avoti bija kodificēti jau pirms Justiniāna valdīšanas laika Gregoriāna kodeksā (Codex Gregorianus), Hermogeniāna kodeksā (Codex Hermogenianus, Hermogenianus, Corpus Hermogeniani), Teodosija kodeksā (Codex Theodosianus) un Novellae post-Theodosiane. Otrie avoti – autoritatīvu romiešu juristu darbi – nebija apkopoti un sistematizēti. Par autoritatīviem tika atzīti juristi, kuri no imperatora bija ieguvuši īpašas tiesības sniegt normatīvi saistošus likumu komentārus imperatora vārdā (ius respondendi ex auctoritate principis). Šādu juristu komentāru, kopš 1. gs. pirmajā pusē imperators Tiberijs (Tiberius Caesar Augustus) kā pirmais bija piešķīris tiesības sniegt atbildi savā vārdā juristam Mazūrijam Sabīnam (Masurius Sabinus), bija uzkrājies milzīgs skaits. Turklāt dažādi autoritatīvi juristi bieži bija devuši savstarpēji izslēdzošas jeb pretējas vienas tiesību normas interpretācijas, kas apgrūtināja tiesu darbu.

Pirmie sakārtot šo jomu bija mēģinājuši imperatori Teodosijs II (Theodosius II) un Valentiniāns III (Valentinian III), 426. gadā ar likumu ierobežojot autoritatīvo juristu loku līdz pieciem: Ulpiānam (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus), Gajam (Gaius), Papiānam (Aemilius Papinianus), Paulam (latīņu Julius Paulus, grieķu Ἰούλιος Παῦλος) un Modestīnam (Herennius Modestinus). Taču šis likums ļāva izmantot arī citu juristus darbus, ja uz tiem bija atsauces šo piecu autoritatīvo juristu darbos. Justiniāns uzskatīja, ka pastāvošā kārtība pieļauj tiesu patvaļu, piemērojot likumus un nenodrošina pavalstnieku tiesības uz taisnīgu tiesu.

Justiniāns 15.12.530. ar konstitūciju Deo auctore noteica izveidot kodifikācijas komisiju darbam pie Digestu projekta augstākā kvestora (quæstor sacri palatii) Flāvija Triboniāna (Flavius Tribonianus) vadībā. F. Triboniāns izveidoja komisiju no 15 juristiem: profesoriem un advokātiem. Komisijas darbs neaprobežojās ar 426. gada konstitūcijā minēto piecu juristu darbiem. Tai bija jāapkopo visu autoritatīvo juristu darbi un jāatlasa tie, kas nav novecojuši, lai no šiem darbiem, novēršot pretrunas starp juristu viedokļiem, izvilktu publicējamos fragmentus.

16.12.533. ar konstitūciju Tanta tika noteikta Digestu publikācija un to spēkā stāšanās 30.12.533.

Digestas, kas apkopotas, ievērojot edikta uzbūves principu, veido 50 grāmatas. Likumdevējs kodeksu iedalīja septiņās daļās:

1) 1.–4. grāmata veido ievadu tiesībās (grieķu πρῶτος, prōtos ‘pirmais’). Tajās apkopoti tiesību un tiesvedības pamatjautājumi. 2) 5.–11. grāmata veido sadaļu “Par tiesām” (De iudiciis) un iekļauj citātus par īpašumtiesībām un prasībām to aizstāvēšanai. 3) 12.–19. grāmata “Par lietām” (De rebus) skaidro saistību tiesības. 4) 20.–27. grāmata “Vidus” (Umbilicus) pamatā regulē ģimenes tiesības. 5) 28.–36. grāmata (De testamentis) regulē mantojuma tiesības. 6) sadaļai, kuru veido 37.–44. grāmata un 7) sadaļai – 45.–50. grāmata, nav nosaukumu. Digestu dalījums septiņās daļās bija arī nozīmīgs reformētajās jurisprudences studijās, kas norisa saskaņā ar Justiniāna 533. gada 16. decembra konstitūciju Omnem.

Viduslaikos avots netika uztverts kā veselums, bet gan tika dalīts trīs daļās: 1) Digestum vetus ietvēra 1.–24. grāmatu līdz 3. nodaļai, 2) Infortiatum – no 24. grāmatas 3. nodaļas līdz 38. grāmatai, 3) Digestum novum – 39.–50. grāmata. Šādā secībā, t. i., pa daļām, avota tekstu ieguva Irnērijs (Irnerius), kurš Boloņas Universitātē licis pamatu romiešu tiesību studijām.

Mūsdienās pētnieki ieviesuši arī citus grāmatu grupējumus, piemēram, austriešu tiesību vēsturnieki Tomas Olehovskis (Thomas Olechowski) un Rihards Gamaufs (Richard Gamauf) iedala: 1. grāmata ietver citātus par tiesību avotiem un personu tiesībām, 2.–47. – civiltiesības (ius civile), 48. – sodu tiesības, 49. – procesuālās tiesības (appellatio), 50. – pārvaldes tiesības un tiesību terminoloģijas skaidrojumu.

Grāmatās izdalītas 430. nodaļas (tituli). Citāti, kas iekļauti kodifikācijā, pamatā skaidro tiesību normu piemērošanu, taču skarti arī tiesību teorijas un filozofijas jautājumi. Citāti ir numurēti un izkārtoti nodaļās, vispirms iekļaujot civiltiesību komentārus (latīņu nosaukums ad Sabinum), tad ediktu komentāru citātus (ad edictum), seko komentāri, kas sniegti skaidrojot kāzusa risinājumu imperatora vārdā (responsa, saukts arī ad Papiniani). Atsevišķās nodaļās noslēgumā pievienoti papildus citāti (Appendix). Citāti sīkāk dalīti paragrāfos. Veidojot atsauci uz Digestām, jāmin grāmata, nodaļa, citāta numurs un paragrāfa numurs.

Kodifikācijā iekļauti 39 romiešu juristu darbu fragmenti. Visplašāk citēti Ulpiāna (gandrīz 1/3 teksta) un Paula (apmēram 1/6 teksta) darbi. Pamatā teksts ir latīņu valodā, neskaitot Papiāna un Modestīna darbu fragmentus grieķu valodā. Digestu tekstam bija likuma spēks. Ar likumu bija aizliegts avotu komentēt, atļauts bija tulkot no latīņu uz grieķu valodu un veidot rādītājus (indices).

Digestu oriģinālteksts līdz mūsdienām ir saglabājies 6.–7. gs. manuskriptā, kas līdz 1406. gadam glabājās Pizā, bet vēlāk tika pārvests uz Florenci, un mūsdienās zināms kā Florences rokraksts (latīņu Florentina).

Bizantijas tiesības pēc Justiniāna attīstījās, galvenokārt tulkojot viņa likumus grieķu valodā un pielāgojot tos mainīgajām tiesiskajām attiecībām. Digestas formāli juridiski bija spēkā līdz laikam, kad 886.–888. gadā spēkā stājās Bizantijas imperatora Leo IV Gudrā (Λέων Ϝ΄ ὁ Σοφός) Bazilikas (τὰ Βασιλικά), kuru teksts bija grieķu valodā tulkota un aktualizēta Justiniāna kodifikācijas redakcija. Bazilikām bija ievērojama ietekme uz pareizticīgo baznīcu un to Austrumeiropas daļu, kas piederēja Bizantijas kultūrtelpai.

Justiniāns 554. gadā iekaroja un iekļāva Romas Impērijā Itāliju. Tādējādi Itālijā stājās spēkā arī Digestas. Turp tika nosūtīts avota noraksts, lai vietējie tiesneši varētu to piemērot. Lai gan langobardi sāka iebrukumu Itālijā drīz pēc Justiniāna nāves, Dženova bija Bizantijas daļa līdz 650. gadam, reģions ap Ravennu – līdz 751. gadam, Sicīlija – līdz 9. gs., Itālijas dienvidu daļas – līdz 1071. gadam. Tāpēc vietējie tiesneši piemēroja šo tiesību avotu un glabāja tā norakstus. Digestas ir tiesību avots kanoniskajās tiesībās. Digestām bija izšķiroša loma romiešu tiesību recepcijā, jo tieši šo avotu studēja universitātēs un komentēja profesori, kas vienlaikus bija arī praktiķi.

Avota ietekme visplašākajā nozīmē atrodama gan Rietumeiropas juridiskajā kultūrā, veidojoties jurisprudencei kā zinātnei, juridiskajā izglītībā, likumdošanas kultūrā, izpratnē par materiālajām un procesuālajām tiesībām utt., gan pavisam konkrēti ietekmējot tiesiskās attiecības visu viduslaiku un arī jauno laiku gaitā, Dienvideiropas un Viduseiropas laicīgām un baznīcas tiesām izmantojot Digestas kā tiesību pamatavotu vai palīgavotu, piemēram, to apliecina Vācu Impērijā 1495. gadā nodibinātās impērijas tiesas (Reichskammergericht) spriedumi. 19. gs. romiešu tiesību studijas Eiropā sasniedza savu virsotni pandektistikās jeb pandektu tiesībās, kas tiešā veidā ietekmēja tiesību jaunradi vispār, bet jo īpaši tiesību kodifikāciju kontinentālās Eiropas valstīs.