Civiltiesību mērķis aptver civilo tiesību izlietošanas nodrošināšanu, mehānismus šo tiesību izlietošanas nodrošināšanai piespiedu kārtā un civilo tiesību aizsardzību. Civiltiesību regulējums aptver mantiskās tiesības plašākā apjomā, salīdzinot ar nemantiskajām tiesībām, kuras civiltiesībās tiek regulētas šaurākā apjomā. No vietas tiesību sistēmā civiltiesību jēdzienam ir divas nozīmes: šaurākā (šeit un parasti lietotā) nozīmē civiltiesības līdztekus tirdzniecības tiesībām jeb komerctiesībām un starptautiskajām privāttiesībām ietilpst privātajās tiesībās (privāttiesībās), tradicionāli tās pretstatot publiskajām tiesībām; plašākā (retāk lietotā) nozīmē civiltiesības tiek aptvertas ar privāttiesību jēdzienu, lietojot abus šos jēdzienus kā sinonīmus.

No saturiskā viedokļa jēdzienam “civiltiesības” ir trīs nozīmes: privāttiesību apakšnozare, kas pēta civiltiesību regulējumu un tā problēmjautājumus; tiesību normu kopums, kuras regulē tiesiskās attiecības, uz kurām attiecas civiltiesību priekšmets; mācību disciplīna augstākās izglītības iestādēs. No civiltiesību klasifikācijas viedokļa civiltiesībās izšķir objektīvās un subjektīvās tiesības: objektīvās tiesības jeb civiltiesības objektīvā nozīmē aptver visas tiesību normas, kas ietvertas civiltiesību regulējumā, kamēr subjektīvās tiesības jeb civiltiesības subjektīvā nozīmē – konkrētajam tiesību subjektam piemītošās tiesības, kuras izriet no objektīvajām tiesībām. Tiesiskās attiecības, kuras izveidojas starp civiltiesību subjektiem, aptver civiltiesiskās attiecības jēdzienu. Subjektīvo tiesību rašanās notiek sākotnējās vai atvasinātās iegūšanas, singulārās vai universālās pēctecības rezultātā.

Jēdziens “civiltiesības” cēlies no Senās Romas (romiešu) tiesību jēdziena ius civile – burtiski “civilās tiesības”. Ar šo jēdzienu Romas tiesībās sākotnēji apzīmēja Romas pilsoņu (cives Romani) tiesības (ius), tām pastāvot līdztekus t. s. tautu tiesību sistēmai (ius gentium), kas reglamentēja tiesiskās attiecības starp Romas pilsoņiem un svešzemniekiem. Romas tiesībās civiltiesību jēdziena vietā no mūsdienu izpratnes viedokļa tika lietots jēdziens ius privatum (privātās tiesības), tās savukārt pretstatot publiskajām tiesībām (ius publicum). Abus šos tiesību veidus Senajā Romā aptvēra ius civile.

Rudimentārs civiltiesību regulējums pastāvēja jau pirmatnējā kopienā saistībā ar primitīvajām tiesiskajām attiecībām, kuras izveidojās starp indivīdiem, kuru civilās tiesības tika aizsargātas ar līdzekļiem, kuri raksturīgi publiskajām tiesībām. Viens no senākajiem tiesību pieminekļiem, kurā atspoguļotas, kaut fragmentāri, civiltiesību normas, ir Hammurapi likumu krājums (ap 1749./1750. p. m. ē.). Antīkajā pasaulē civiltiesības visstraujāk un pilnīgāk veidojās Senajā Romā – romiešu tiesības. Līdzīgi pārējām tautām romiešiem sākotnēji nepastāvēja rakstītas tiesības. Pirmais rakstīto tiesību piemineklis Senajā Romā bija Divpadsmit tabulu likumi (Leges duodecim tabularum; 5. gs. p. m. ē.), kuri bija uzrakstīti uz divpadsmit plāksnēm. Divpadsmit tabulu likumi līdz mūsdienām nav saglabājušies, bet daļēji to teksts atjaunots, balstoties uz vēlāko laiku citātiem Senās Romas juristu darbos. Senās Romas tiesību kodifikācija radās 6. gs., kad Bizantijas imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) laikā tika izveidota kodifikācija, kas kopš 16. gs. pazīstama ar nosaukumu Corpus Iuris Civilis. Senās Romas tiesību izpēte un Senās Romas civiltiesību izskaidrošana intensīvi tika atsākta viduslaikos, ko veica glosatori.

Senās Romas tiesību recepcija Eiropā notika viduslaikos 11.–18. gs. Šajā laikā radās termins ius commune (kopējās tiesības), kad civiltiesību regulējums Eiropas valstīs bija kopumā līdzīgs, pārņemot (absorbējot) dažādus regulējuma elementus, t. sk., Senās Romas tiesības, baznīcas tiesības, feodālās tiesības un paražu tiesības. No 18. gs. beigām Eiropas valstīs tika uzsākts darbs pie kodifikāciju izstrādes (sākot ar Prūsiju, Franciju un Austriju), kā rezultātā radās būtiskas atšķirības nacionālā regulējumā, nacionālās tradīcijās un tiesu praksē. Kopš 20. gs. 60. gadiem Eiropas Ekonomiskās Kopienas (tagad – Eiropas Savienības, ES) ietvaros, notiek atgriešanās pie ius commune idejas ES dalībvalstu starpā (ius commune Europaeum), gan ar ES normatīvajiem aktiem saistībā ar civiltiesību aspektiem (galvenokārt patērētāju aizsardzības tiesībās), gan izstrādājot vienotu kodifikāciju privāttiesībās (Eiropas Civilkodekss).

Civiltiesības raksturo četri elementi: civiltiesību subjekti, civiltiesību objekti, juridiskie fakti un subjektīvo tiesību aizsardzība. Civiltiesību subjekti var būt fiziskās personas un privāto vai publisko tiesību juridiskās personas, kā arī lietu kopības, piemēram, mantojums. Saistībā ar civiltiesību subjektu (personu) regulējumu izšķir tiesībspēju un rīcībspēju.

Civiltiesību objekti ir ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, saistībā ar kuriem civiltiesību subjektiem rodas subjektīvās tiesības.

Juridiski fakti civiltiesībās ir fakti, kuri nosaka subjektīvo tiesību rašanos, pārgrozīšanos vai izbeigšanos. Tie ir notikumi (piemēram, administratīvā akta pieņemšana, nepārvaramas varas gadījums utt.) vai darbības (tiesiski darījumi vai darbības, kuras nepamatojas uz tiesisku darījumu), kuras veic civiltiesību subjekti, saistībā ar civiltiesību objektiem. No pārkāpuma un seku viedokļa izšķir trīs darbības veidus: 1) tiesiski darījumi, kas ir civiltiesību subjekta (vai subjektu) tiesiski veikta darbība tiesisko attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai; 2) delikts; 3) likumā paredzētas darbības, kas rada tiesiskas sekas (kvazilīgumi un kvazidelikti).

Tiesību aizsardzība civiltiesībās pieļaujama vienīgi objektīvo tiesību ietvaros, aizliedzot subjektīvo tiesību patvarīgu vai patvaļīgu izlietošanu. Tiesību aizsardzība izpaužas divos gadījumos: civiltiesību subjekts veic savu subjektīvo tiesību aizsardzību privāti, t. s. pašpalīdzības ceļā, gan uz tiesisku darījumu, piemēram, izlīguma, pamata; tiesas ceļā. Civiltiesību pamatā esošās civilās tiesības un tiesiskās attiecības ietilpst civiltiesību priekšmetā, kas savukārt nosaka civiltiesību regulēšanas metodi, principus, avotus un saturu.

Regulēšanas metode civiltiesībās izsaka tos tiesiskos paņēmienus, kas raksturīgi civiltiesību priekšmetam, tā raksturam un piemērošanas ietvariem. Regulēšanas metodi izsaka civiltiesību subjektu līdztiesība, privātautonomija un civiltiesisko strīdu risināšana likumā atļautajās robežās, nepieļaujot patvarīgu rīcību. Saistībā ar civiltiesību nošķiršanu no publiskajām tiesībām civiltiesībām raksturīga civiltiesību subjektu vienlīdzība (līdztiesība), kam ir juridiskais un ekonomiskais aspekts. No juridiskā aspekta vienlīdzības princips paredz, ka tiesiskās attiecības starp subjektiem pamatojas uz vienlīdzību (līdztiesīgumu) to starpā, nevis subordināciju (pakļautību), kas raksturīgs tiesiskajām attiecībām publiskajās tiesībās. No ekonomiskā aspekta vienlīdzības princips paredz, ka, ja civiltiesību subjekts kādā tiesiskā attiecībā uzskatāms par ekonomiski vājāko pusi, likums var līdzsvarot pušu attiecības ar juridiskiem līdzekļiem, ieviešot speciālu regulējumu ekonomiski vājākā subjekta aizsardzībai. Šāds speciāls regulējums mūsdienās pastāv, piemēram, patērētāju aizsardzības tiesībās, viesnīcnieka glabājuma līgumā vai Obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas (OCTA) līguma gadījumā t. s. jutīgo (angļu vulnerable) cietušo institūta ietvaros. Privātautonomija nozīmē, ka civiltiesību subjekts vai subjekti patstāvīgi pilnībā pēc saviem ieskatiem un izvēles nosaka savu darbību, t. sk., veikt noteiktu darbību vai neveikt, izlietot kādas tiesības vai neizlietot, slēgt tiesiskus darījumus vai neslēgt utt. Regulēšanas metode saistīta ar to, ka civiltiesībās regulējums pamatā sastāv no imperatīvām tiesību normām, kaut likumā paredzētajos gadījumos pastāv arī dispozitīvas normas.

Civiltiesības raksturo vairāki principi, kuri izsaka civiltiesību raksturu un saistīti ar tās regulēšanas metodi. Šie principi ir būtiski gan civiltiesību regulējuma piemērošanai, gan civiltiesību nošķiršanai no publisko tiesību nozares. Ar privātautonomiju un subjektu vienlīdzību cieši saistīts līgumu brīvības princips, kas nosaka, ka līguma puses, kas vienlaicīgi ir civiltiesību subjekti, var brīvi izvēlēties slēgt līgumu vai neslēgt, kādā veidā un formā izteikt gribu noslēgt līgumu, brīvi noteikt līguma saturu un gadījumus, kad var līgumu atcelt vai vienpusēji no līguma atkāpties. Līgumu brīvības princips tiek ierobežots likumā noteiktajos gadījumos.

Labas ticības princips paredz, ka civiltiesību subjektiem savas tiesības jāizlieto un pienākumi jāpilda godprātīgi, rēķinoties ar cita vai citu civiltiesību subjektu pamatotām interesēm.

Specialitātes princips izmantojams atsevišķu intelektuālā īpašuma objektu (preču zīmes, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes) vai lietu tiesību gadījumos, saskaņā ar kuru civiltiesību subjekts iegūst tiesības uz katru civiltiesību objektu atsevišķi.

Uzticības aizsardzības princips saistīts ar civiltiesību subjekta subjektīvu paļaušanos uz noteikta notikuma esamību, kaut varbūt šis notikums objektīvi vairs nepastāv. Ar to saistīts publiskās ticamības princips, saskaņā ar kuru likumā paredzētajos gadījumos civiltiesību subjekts var paļauties uz attiecīgajā reģistrā esošu ierakstu pareizību.

Civiltiesību avoti ir tiesiski instrumenti, kas satur civiltiesību regulējumu. Civiltiesību regulējuma avotu veidi: 1) vispārsaistoši (ārēji) normatīvie akti gan starptautisko līgumu ietvaros, gan nacionālajā līmenī (kontinentālās Eiropas valstīs pārsvarā tiek izmantots kodifikācijas modelis pretstatā vispārējo tiesību modelim vai Skandināvijas valstu modelim, kurā regulējums pamatojas uz atsevišķiem normatīvajiem aktiem); 2) ieradumu (paražu) tiesības, kas tiek piemērotas gadījumā, kad nepastāv normatīvo aktu regulējums, un ir iedibināta noteikta kārtība noteiktas darbības reglamentācijai; 3) tiesu prakse; 4) tiesību zinātne (doktrīna). Daži autori par vienu no civiltiesību avotiem uzskata arī vispārējos tiesību principus, taču civiltiesībās to piemērošana atkarīga no regulējuma vai tiesu prakses.

Civiltiesību regulējuma normas tiek iedalītas pēc to rakstura un piemērošanas jomas materiālās un procesuālās normās. Materiālās normas regulē subjektīvo tiesību rašanos, pārgrozīšanos un izbeigšanu. Procesuālās normas nosaka procedūru subjektīvo tiesību īstenošanai piespiedu (piemēram, strīda gadījumā par civilajām tiesībām) vai likumā paredzētajā kārtībā (piemēram, jautājumos saistībā ar juridiskajiem faktiem) tiesā vai administratīvajās institūcijās. Atsevišķi tiek izdalīti alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi, piemēram, šķīrējtiesa, ombuds vai mediācija. Strīda izskatīšanas rezultāts var būt saistošs vai nesaistošs civiltiesību subjektiem. Pastāv arī imperatīvas un dispozitīvas (fakultatīvas) normas atkarībā no tā, vai civiltiesību subjekti var grozīt tiesību normu ar savu vienošanos. Vispārēju un speciālu normu iedalījums palīdz izšķirt normas, kas raksturīgas visām attiecībām, savukārt speciālas normas attiecas uz noteikta veida attiecībām vai noteiktiem subjektiem. Absolūtu un relatīvu tiesību iedalījumu piemēro gadījumos, lai identificētu subjektīvās tiesības, kuras ir spēkā pret jebkuru personu (piemēram, lietu tiesības), vai kuras ir spēkā noteiktu personu starpā (piemēram, saistību tiesības). Civiltiesību regulējuma normu spēks tiek noteikts laikā, telpā un attiecībā uz personām. Normām ir uz priekšu vērsts spēks, izņemot gadījumus, kad likumdevējs normai piešķīris tūlītēju spēku. Normai parasti nav atpakaļejoša spēka. Līdz ar to, norma attiecas uz tām tiesiskajām attiecībām, kas nodibinātas, grozītas vai izbeigtas pēc normas spēkā stāšanās. Normas ir spēkā noteiktā teritorijā atkarībā no tā, vai normu pieņem parlaments, kad norma spēkā visā valstī (ja nav paredzēti izņēmumi), vai pašvaldība, kad norma aptver noteiktas pašvaldības teritoriju. Normas attiecas uz visiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem, taču var pastāvēt normas, kuras pieņemtas saistībā ar atsevišķiem subjektiem, piemēram, patērētājiem vai komersantiem, subjektiem, kuri saņēmuši noteikta veida atļauju (licenci), piemēram, kredītiestādēm vai apdrošinātājiem, vai attiecībā vienīgi uz pilsoņiem, piemēram, parasti šādi ierobežojumi noteikti ārvalstnieku darījumos ar zemi.

Civiltiesību regulējuma piemērošana ir atkarīga no tiesību saimes, kam pieder attiecīgās valsts tiesību sistēma. Arī civiltiesībās Eiropā tiek izšķirta vispārējo tiesību saime un Eiropas kontinentālo tiesību saime, kuru ietvaros civiltiesību jēdziens un piemērošana var saturēt gan dažādas pieejas regulējuma veidošanā (piemēram, civiltiesību kodifikāciju esamībā Eiropas kontinentālo tiesību saimē) vai regulējuma piemērošanā (vispārējo tiesību uzsvars uz tiesu praksi, bet Eiropas kontinentālo tiesību saimē – uz regulējumu)

No civiltiesību sistēmas viedokļa izdala vispārīgo daļu, kas aptver regulējumu, kas kopīgs visām civiltiesiskajām attiecībām (subjekti, objekti, juridiski fakti un tiesību aizsardzība), un sevišķo daļu, kas aptver noteikta veida tiesiskās attiecības. Sevišķā daļā ietilpst ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, lietu tiesības un saistību tiesības, kā arī specifisku tiesisku attiecību regulējums, kurš izveidojies par patstāvīgām civiltiesību apakšnozarēm. Šīs specifiskās civiltiesību apakšnozares var aptvert speciālu regulējumu vienam noteiktam līgumam – darba tiesības (darba līgums), apdrošināšanas tiesības (apdrošināšanas līgums) vai dzīvokļu tiesības (dzīvojamās telpas īres līgums), var aptvert noteiktus civiltiesību objektus – intelektuālā īpašuma tiesības (intelektuālā īpašuma tiesību objekti); var paredzēt regulējumu atsevišķiem juridiskiem faktiem – maksātnespējas tiesības, vai paredzēt noteiktu regulējumu noteiktām darbībām, piemēram, marķējuma tiesības (angļu labelling law). Atsevišķa apakšnozare ir civilprocess, kas satur procesuālās normas, kas ir publisko tiesību apakšnozare un kuras reglamentē lietu izskatīšanas procedūru tiesā.

Slavenākie un autoritatīvākie Senās Romas juristi, kuru viedokļi atzīti par vienu no tiesību avotiem – Gajs (Gaius; Gaii Institutiones), Pauls (latīņu Julius Paulus; grieķu Ἰούλιος Παῦλος), Ulpiāns (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus), Modestīns (Herennius Modestinus), Papiniāns (Aemilius Papinianus) un Celss (Celsus). Nozīmīgākie viduslaiku juristi – Boloņas Universitātes profesori Irnērijs (Irnerium) un Akursijs (Accursius) un Perudžas Universitātes profesors Bartols (Bartolus). Ievērojamākie jaunāko laiku juristi – vācu tiesību skolas juristi Frīdrihs Karls fon Savinjī (Friedrich Carl von Savigny), Oto fon Gīrke (Otto von Gierke) un Jozefs Kolers (Joseph Kohler). Mūsdienu Eiropas civiltiesību skolas ievērojamākie civiltiesību zinātnieki – profesori Jirgens Bazedovs (Jürgen Basedow), Reinhards Cimmermans (Reinhard Zimmermann), Reto Hiltijs (Reto Hilty), Helmuts Kociols (Helmut Koziol), Norberts Reihs (Norbert Reich) un Hanss Volfgangs Miklics (Hans-Wolfgang Micklitz). Mūsdienu krievu tiesību skolas ievērojamākais pārstāvis ir profesors Jevgēņijs Suhanovs (Евгений Алексеевич Суханов).