Civiltiesību mērķis aptver civilo tiesību izlietošanas nodrošināšanu, mehānismus šo tiesību izlietošanas nodrošināšanai piespiedu kārtā un civilo tiesību aizsardzību. Civiltiesību regulējums aptver mantiskās tiesības plašākā apjomā, salīdzinot ar nemantiskajām tiesībām, kuras civiltiesībās tiek regulētas šaurākā apjomā. No vietas tiesību sistēmā civiltiesību jēdzienam ir divas nozīmes: šaurākā (šeit un parasti lietotā) nozīmē civiltiesības līdztekus tirdzniecības tiesībām jeb komerctiesībām un starptautiskajām privāttiesībām ietilpst privātajās tiesībās (privāttiesībās), tradicionāli tās pretstatot publiskajām tiesībām; plašākā (retāk lietotā) nozīmē civiltiesības tiek aptvertas ar privāttiesību jēdzienu, lietojot abus šos jēdzienus kā sinonīmus.
No saturiskā viedokļa jēdzienam “civiltiesības” ir trīs nozīmes: privāttiesību apakšnozare, kas pēta civiltiesību regulējumu un tā problēmjautājumus; tiesību normu kopums, kuras regulē tiesiskās attiecības, uz kurām attiecas civiltiesību priekšmets; mācību disciplīna augstākās izglītības iestādēs. No civiltiesību klasifikācijas viedokļa civiltiesībās izšķir objektīvās un subjektīvās tiesības: objektīvās tiesības jeb civiltiesības objektīvā nozīmē aptver visas tiesību normas, kas ietvertas civiltiesību regulējumā, kamēr subjektīvās tiesības jeb civiltiesības subjektīvā nozīmē – konkrētajam tiesību subjektam piemītošās tiesības, kuras izriet no objektīvajām tiesībām. Tiesiskās attiecības, kuras izveidojas starp civiltiesību subjektiem, aptver civiltiesiskās attiecības jēdzienu. Subjektīvo tiesību rašanās notiek sākotnējās vai atvasinātās iegūšanas, singulārās vai universālās pēctecības rezultātā.