Civilprocesa kārtība ir nostiprināta tiesību normās un regulē tiesas darbību, pušu (prasītāja un atbildētāja), trešo personu un citu lietas dalībnieku tiesības un pienākumus. Civilprocesā lietas izskatīšanas procedūras tiesā ir detalizēti regulētas, un atkāpe no tām nav pieļaujama. Tām ir imperatīvs raksturs.

Civilprocess ir civilo tiesību aizsardzības forma vispārējās jurisdikcijas tiesā. Civilprocess sastāv no trīs tiesvedības veidiem: prasības tiesvedība, sevišķā tiesāšanās kārtība un saistību izpildīšana bezstrīdus kārtībā. Civilprocess ir publiskās tiesības. Tas regulē tiesvedības principus, metodes un procedūras, kā arī attiecības starp tiesu un civilprocesa tiesisko attiecību subjektiem (personām, kas piedalās lietā un personām, kas sekmē tiesvedības norisi). Civilprocess jānodala no materiālo tiesību normām, kas rada, nosaka un regulē personu (fizisko un juridisko) privātās tiesības un pienākumus.

Civilprocesa tiesvedība sastāv no vairākām secīgām stadijām, kuras kopumā veido civilprocesa sistēmu. Civilprocesā ir vismaz trīs obligātās stadijas: lietas ierosināšana, lietas sagatavošana iztiesāšanai un lietas iztiesāšana pirmās instances tiesā. Civilprocesā var būt arī vairākas fakultatīvās stadijas: apelācijas tiesvedība, kasācijas tiesvedība, civillietu pārskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, civillietu pārskatīšana pēc kompetentu prokuratūras amatpersonu protestiem. Atsevišķu valstu, piemēram, Vācijas, Latvijas Civilprocesa likumā ietilpst arī nolēmuma izpildes stadijas noregulējums. Fakultatīvajās stadijās tiesvedība sākas tikai tad, ja likumā noteiktajā kārtībā personas, kuras piedalās lietā, veic noteiktas procesuālās darbības – iesniedz apelācijas sūdzību, kasācijas sūdzību un citu procesuālu dokumentu.

Līdz ar Senās Romas valsts izveidošanos un nostiprināšanos, no personu pašiem savu privāto tiesību pašaizsardzības civiltiesiskajos strīdos pakāpeniski radās un izveidojās tiesas aizsardzība. Šo pāreju iezīmēja senākā zināmā Senās Romas tiesību kodifikācija – Divpadsmit tabulu likumi (Leges duodecim tabularum; 451.–450. gadā p. m. ē.). Pirmās rakstiskās liecības par civiltiesisko strīdu izskatīšanas procesuālo kārtību sniedzis romiešu jurists Gajs (Gaius) savā darbā “Institūcijas” (Institutiones, 2. gs. vidus). Romas valsts pastāvēšanas laikā nomainījās trīs privāttiesisko strīdu iztiesāšanas veidi:

1. legisakciju process (latīņu legisoctiones) – sākotnēji ietvēra piecus pašaizsardzības veidus, kas laika gaitā tika nostiprināti likumā, papildinot procedūru ar prētora kā valsts varas pārstāvja līdzdalību tiesas procesā. Puses pašas formulēja savas prasības, bet lietu izsprieda tiesnesis;
2. formulārais process – norisinājās divās stadijās, pirmajā stadijā (latīņu in iure) prētors formulēja prasību, otrajā stadijā (latīņu in iudicio) tiesnesis izskatīja lietu un taisīja nepārsūdzamu spriedumu;
3. ekstraordinārais process – civilprāvas iztiesāja valsts ierēdnis, kurš strīdu izmeklēja un pats lietu izsprieda. Sprieduma pārsūdzība (latīņu appellatio) bija iespējama augstākam ierēdnim.

No 12. gs. kontinentālajā Eiropā sāka attīstīties romāņu–ģermāņu tiesiskā sistēma, kuras pamatā bija Senās Romas tiesības. Viduslaiku Eiropas valstīs romāņu–ģermāņu tiesiskā sistēma tika ieviesta, ņemot vērā katras valsts nacionālās atšķirības. Šīs tiesiskās sistēmas pamatā bija rakstītais likums. Tiesneši, skatot lietas, pamatojās uz likumā nostiprināto procesuālo kārtību. Civilprocesam bija raksturīgs t. s. inkvizīcijas jeb izmeklēšanas process. Tiesnesim bija aktīva loma lietas sagatavošanā iztiesāšanai. Viņš bija apveltīts ar tiesībām uzdot jautājumus lietas dalībniekiem, lieciniekiem un ekspertiem, kontrolēt procesa gaitu. Romāņu–ģermāņu tiesību sistēma pastāvēja Vācijā, Francijā, Beļģijā, Austrijā, Holandē, Itālijā, Spānijā, Polijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un citur. Otra tiesību sistēma izveidojās Anglijā uz vietējo paražu normām – anglosakšu tiesības jeb vispārējās tiesības (angļu common law). Civilprocess tika veidots kā sacīkstes process, kurā tiesnesim bija piešķirta galvenokārt pasīva loma, bet strīda puses bija apveltītas ar procesuālo iniciatīvu visās procesa stadijās, gan vācot pierādījumus, gan sagatavojot lietu izskatīšanai. Lietas izskatīšanas gaitā tiesnesis neiejaucās pušu sacīkstes realizēšanā. Viņa uzdevums bija sekot procesa gaitai un izlemt procesuālos jautājumus, kā arī taisīt spriedumu lietā, vadoties no strīda pušu iesniegtajiem pierādījumiem un izteiktajiem argumentiem. Anglosakšu tiesību sistēmai raksturīga zvērināto tiesa. Lietas izskatīšanā liela nozīme bija tiesas precedentam.

Mūsdienās civilprocesa normas iekļautas arī rakstītajā likumā. Anglosakšu tiesību sistēma mūsdienās ir Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā (izņemot Kvebeku), Austrālijā, Jaunzēlandē, Indijā, Jamaikā un citur. Mūsdienās vērojama anglosakšu tiesību un romāņu–ģermāņu tiesību sistēmu konverģence un efektīva jauna civilprocesa modeļa meklējumi.

Civilprocesa tiesību regulējuma priekšmets ir sabiedriskās procesuālās attiecības, kas rodas, tiesai realizējot jurisdikciju civillietās. Savstarpēji jānorobežo civilprocesa priekšmets un civilprocesa tiesību priekšmets. Civilprocesa priekšmets ir civillieta, kas tiek izskatīta tiesā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā. Civilprocesa tiesību kā atsevišķas tiesību nozares priekšmets ir tiesas un personu, kuras piedalās tiesvedībā, darbība civillietas izskatīšanas gaitā. Civilprocesā tiesai piešķirtas varas funkcijas attiecībā pret citiem lietas dalībniekiem un personām, kuras piedalās civilprocesa tiesvedībā, vienlaikus respektējot šo personu procesuālās tiesības.

Civilprocesa tiesību regulējuma metode ir imperatīvi dispozitīvā metode. Iniciatīva uzsākt civillietas izskatīšanu tiesā ir personai, kuras civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir aizskartas. Izvēloties noteiktus civilprocesa aizsardzības līdzekļus, lietas dalībniekiem jāievēro attiecīgā regulējuma prasības. Lietas dalībnieka izvēles tiesības realizēt noteiktas procesuālās darbības ir nostiprinātas likumā visā tiesvedības gaitā, gan izvēloties prasības priekšmetu, gan prasības apjomu, gan izvēloties realizēt tiesas sprieduma pārsūdzību apelācijas vai kasācijas instancē. Civilprocesa principi iedalās divās grupās: organizatoriskie jeb vispārējie principi un funkcionālie jeb lietas izskatīšanas principi. Civilprocesā viens un tas pats princips var būt gan organizatoriskais, gan funkcionālais princips. Stingrs principu iedalījums grupās nav noteikts.

Galvenie organizatoriskie principi ir:

1. taisnīguma princips – taisnīgums tiesas spriedumā realizējas ar tiesas piemēroto normu starpniecību. Tiesas spriedums var pasludināt tikai tādu taisnīgumu, kāds tas ir nostiprināts likumu normās;
2. likumības princips – personai, kura griezusies tiesā, ir tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā;
3. tiesas jurisdikcijas princips – nosaka civillietas izskatīšanas piekritību tiesai. Vispārpieņemts, ka visi civiltiesiskie strīdi skatāmi tiesā pēc atbildētāja atrašanās vietas;
4. lietas vienpersoniska un koleģiāla izskatīšana – pirmajā instancē lietas tiek skatītas viena tiesneša sastāvā, bet nolēmuma pārsūdzības gadījumā lietu izskata koleģiāls tiesas sastāvs;
5. tiesnešu neatkarības princips – nevienam nav tiesību ietekmēt tiesas darbību ne tieši, ne netieši. Tiesnešu neatkarība izpaužas:
6. lēmuma neatkarība – tiesnesis savu viedokli par lietas apstākļiem pauž tiesas spriedumā un nenes personisku atbildību par spriedumā nolemto; 
7. strukturālā neatkarība – tiesnesis tiek ievēlēts amatā uz mūžu. Tā amats nav atkarīgs no politiskām darbībām, un atcelt no amata var tikai pēc paša tiesneša lūguma vai disciplinārās komisijas lēmuma, ja tiesnesis pārkāpis likumu;
8. tiesvedības valodas princips – tiesvedība notiek valsts valodā. Lietas dalībniekam, kurš nepārvalda valsts valodu, ir tiesības izmantot tulka pakalpojumus, iepazīstoties ar lietas materiāliem un piedaloties civillietas izskatīšanā tiesā;
9. atklātuma princips – civillietas tiesa izskata atklāti, izņemot likumā noteiktos gadījumus, kad lietu skata slēgtā tiesas sēdē, lai aizsargātu personas privāto dzīvi, adopcijas noslēpumu, valsts noslēpumu, komercnoslēpumu, vai arī tiesas spriešanas interesēs.

Funkcionālie principi ir:

1. dispozitivitātes princips – pušu brīva rīcība ar savām subjektīvajām tiesībām un to aizsardzības procesuālajiem līdzekļiem. Šis princips nav regulēts nevienā normatīvajā aktā, taču tas izriet no civilprocesa. Šī principa saturu veido tiesības vērsties ar prasību tiesā un iebildumi pret prasību, prasības priekšmeta un pamata noteikšana, atteikšanās no procesuālo tiesību izmantošanas pilnīgi vai daļēji, kā arī to izmainīšana procesa laikā, tiesas nolēmumu pārsūdzēšana. Ierobežojumi šim principam var būt noteikti ar likumu vai arī tos nosaka tiesa pēc sava ieskata. Tiesai jāņem vērā, ka lūgt lietas ierosināšanu var tikai civiltiesiskā strīda puse. Tas attiecas arī uz pretprasības celšanu. Tiesa nedrīkst noteikt prasības priekšmetu un pamatu, kā arī nedrīkst, taisot spriedumu, pārkāpt prasījuma robežas;
2. sacīkstes princips – puses realizē pierādīšanas nastu (latīņu onus probandi), vācot un iesniedzot pierādījumus, piedaloties to pārbaudē un novērtēšanā, dodot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus, iesniedzot tiesai adresētus pieteikumus un lūgumus, apstrīdot otras puses prasījumus un iebildumus, kā arī veicot citas procesuālās darbības, kas vērstas uz faktisko lietas apstākļu noskaidrošanu un atbilstošu tiesību normu piemērošanu;
3. pušu līdztiesības princips – pusēm ir vienlīdzīgas procesuāls tiesības;
4. tiesas sastāva nemainīguma princips – lietas izskatīšanai jānotiek nemainīgā tiesas sastāvā. Ja viens sastāvs uzsācis lietu izskatīt pēc būtības, tad tam šī lieta arī jāpabeidz;
5. procesuālās ekonomijas princips – lietas savlaicīga izskatīšana. Lietas dalībniekiem un tiesai var būt noteikti termiņi procesuālo darbību veikšanai;
6. tiešuma un mutiskuma princips – visus pierādījumus, kas iesniegti lietā, jāpārbauda un jānovērtē tiesnesim. Lietas dalībnieki, liecinieki un eksperts savus paskaidrojumus un liecības tiesai sniedz mutiski un tieši;
7. patiesības princips – tiesai jānoskaidro patiesie lietas apstākļi likumā noteiktā kārtībā, vērtējot pierādījumus, uzdodot jautājumus, nopratinot lieciniekus.

Civilprocesa avoti ir normatīvie akti – likumi, kuros civilprocess regulēts. Civilprocesa tiesvedības gaita un civilprocesa institūti ir regulēti katras valsts nacionālajos procesuālajos likumos, taču atsevišķas normas var būt ietvertas arī materiālajās normās. Būtisks civilprocesa avots ir tiesu prakse. Atšķirībā no tiesību sistēmas, tā var būt judikatūra vai tiesas precedents. Eiropas Savienības dalībvalstīs nozīmīgs civilprocesa avots ir arī Eiropas Savienības tiesas prejudiciālie nolēmumi un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra.

Civilprocesa tiesisko attiecību saturu veido tiesas un lietas dalībnieku tiesības un pienākumi, kā arī civilprocesa darbības.