Viena no tiesību klasifikācijām attiecas uz tiesību iedalījumu publiskās tiesībās un privātās tiesībās atkarībā no tā, vai konkrētā norma regulē tiesiskās attiecības starp tiesību subjektu un valsti (publiskās tiesības), kas pamatojas uz pakļautību (subordināciju), vai vienlīdzīgiem tiesību subjektiem (privātās tiesības). Šī klasifikācija un pats termins radies Senajā Romā, kuras tiesībās tika lietots termins ius privatum (‘privātās tiesības’), tās pretstatot ius publicum (‘publiskās tiesības’). Viens no izcilākajiem Senās Romas juristiem Ulpiāns (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) norādījis šīs tiesību klasifikācijas (un vienlaikus privāto un publisko tiesību izpratnes) skaidrojumu, kas atspoguļots šādā Ulpiāna darba fragmentā:
Huius studii duae sunt positiones, publicum et privatum. Publicum ius est quod ad statum rei Romanae spectat, privatum quod ad singulorum utilitatem: sunt enim quaedam publice utilia, quaedam privatim. | 'Šis jautājums apskatāms no divām pozīcijām – publiskās un privātās. Publiskās tiesības attiecas uz Romas valsts statusu, privātās – katra indivīda labumu: tādējādi vienas tiesības kalpo publiskam, otras privātam labumam.' |
Avots: Digesta, 1.1.1.2.
Ulpiāna skaidrojums ietverts imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) apstiprinātās tiesību kodifikācijas (kopš 16. gs. pazīstama ar nosaukumu Corpus iuris civilis) vienā no četrām daļām – Institūcijās (Institutiones, 1.1.1.2., Teodora Momzena, Christian Matthias Theodor Mommsen, teksts).
Kā redzams šajos skaidrojumos, Senās Romas tiesībās izmantots gan pats termins, gan sniegts tā skaidrojums, kas pamatojas uz interešu teoriju privāto tiesību un publisko tiesību nošķiršanā.
No termina atvasināti līdzīgi termini: privātpersona, privātautonomija, privātīpašums, privātā interese, privātās subjektīvās tiesības, privātā dzīve un tās neaizskaramība un citi tamlīdzīgi termini.