Augi ir galvenie primārās biomasas veidotāji uz Zemes. Daļa augu ir heterotrofi organismi: saprofīti, pusparazīti un parazīti. No Latvijā sastopamajiem augiem saprofīts ir, piemēram, egļu lāčtauce (Monotropa hypopitys) – bezhlorofila lakstaugs dzeltenīgā krāsā, aug skujkoku mežos, kur daudz trūdošu kritušu koku zaru un stumbeņu, barības vielas iegūst no nedzīvās zemsegas. Pusparazīti, piemēram, ir baltais āmulis (Viscum album), zvaguļi (Rhinanthus spp.), nārbuļi (Melampyrum spp.), kas izmanto gan pašu producētās, gan no saimniekauga iegūtās organiskās vielas. Tipiski parazīti ir sārtā bezlape (Lathraea squamaria) – barības vielas iegūst no lapkoku saknēm, un brūnkātes (Orobanche spp.) – parazitē uz lakstaugiem (dzelzenēm, madarām, vībotnēm).

Sugu skaits lielākajos augu taksonos Latvijā un to aizsardzības statuss 

 Autores veidota.

Augus iedala sporaugos un sēklaugos. Augu valstī izšķir trīs apakšvalstis: sūnaugu (Bryophyta), paparžaugu (Pteridophyta) un sēklaugu (Spermatophyta). Pie vienkāršākajiem sporaugiem pieder sūnas, jo tām nav vadaudu. Augstāk attīstīti sporaugi ir paparžaugi. Tie kopā ar sēklaugiem pieder pie vaskulārajiem augiem, kam raksturīgi vadaudi, sakne, stumbrs un lapas. Kopā Latvijā zināmas ap 2500 augu sugas, kuru skaits mainās gan vides faktoru dēļ, gan izpētes rezultātā. Liela daļa no augiem izmantojami kā ārstniecības augi. Ap 100 savvaļas augu sugas Latvijā ir indīgas, piemēram, indīgais velnarutks (Cicuta virosa), plankumainais suņstobrs (Conium maculatum), maijpuķīte (Convallaria majalis). Augu valsts attīstība saistīta ar citu organismu valstīm – aļģēm, sēnēm, ķērpjiem, dzīvniekiem, mikroorganismiem. Augi atrodas savstarpējā mijiedarbībā, veidojot augu kopas jeb sabiedrības, kas kopā veido veģetāciju (augu segu, augāju).

Latvijā mūsdienu augu valsts vēsturiskā attīstība sākusies pirms 14 tūkstošiem gadu līdz ar pēdējā apledojuma atkāpšanos. Pirmie ieviesās tundras augi – astoņvainaglapu driāde (Dryas octopetala), pundurbērzs (Betula nana), selaginella (Selaginella selaginoides). Klimatam kļūstot siltākam, vairāk ienāca pļavu, purvu un ezeru augi, palielinājās skujkoku, bērzu, alkšņu, vēlāk arī platlapu koku daudzums, vienlaicīgi sāka samazināties vai pat izzuda tundras sugas. Ilgajā attīstībā līdz ar temperatūras un nokrišņu izmaiņām periodiski notikušas izmaiņas augu valstī, piemēram, dominējuši purvi, egļu vai ozolu meži. Augu sabiedrības ir noteicošas ekosistēmu funkcionēšanā. Latvija pieder jauktu koku mežu biomam, kas atrodas starp skujkoku un platlapju mežu biomiem. Tāpēc pārstāvētas gan boreālās (ziemeļu) sugas (piemēram, parastā priede (Pinus sylvestris)), gan nemorālās (dienvidu) sugas (piemēram, parastā liepa (Tilia cordata)). Atlantijas okeāna un Baltijas jūras ietekmē Latvijas rietumdaļai raksturīga okeāniskāka veģetācija un flora, piemēram, virsāji ar grīņu sārteni (Erica tetralix). Jūras krastā veidojas litorālas halofītiskas augu sabiedrības. Latvijas austrumdaļu raksturo kontinentālie purvi ar ārkausa kasandru (Chamaedaphne calyculata), stepes veida zālāji ar smiltāja esparseti (Onobrychis arenaria).

Augiem ir neatsverama nozīme cilvēka dzīvē. Tie nodrošina ar skābekli, pārtiku, enerģiju, izejvielām medikamentu ražošanā un citās jomās, dod iespējas tūrisma, sporta attīstībai un sniedz daudz citu pakalpojumu. Augiem ir izšķiroša nozīme klimata stabilizēšanā. Augus Latvijā cilvēks izmantojis jau 9 tūkstošus gadu, periodiski pārekspluatējot koku, kūdras un citu resursu izmantošanu. Mūsdienās antropogēno ietekmju (lauksaimniecības, mežrūpniecības, urbanizācijas, tūrisma u. c.) rezultātā augu valstī notiek neatgriezeniskas izmaiņas – samazinās dabiskās veģetācijas (purvu, mežu, zālāju, kāpu) platības, palielinās to sadrumstalotība, tiek izmainīts hidroloģiskais režīms, reljefs, radīts piesārņojums, notiek augāja un vides eitrofikācija. Pieaug invazīvo sugu radītā negatīvā ietekme uz augāju, vietējo augu sugu sastāvu, īpaši uz ekoloģiski jutīgām, retām un apdraudētām sugām. Prognozējams, ka augu valsts mainīsies līdz ar klimata pārmaiņām uz zemeslodes. Ja temperatūra kļūs augstāka, Latvijā samazināsies vai izzudīs boreālās sugas, pieaugs nemorālo sugu īpatsvars. Kļūstot siltākam, pastiprināsies vētras un piekrastes noskalošana, rezultātā draud izzust daļa no jūras krasta ekosistēmām un sugām; palielināsies arī upju un ezeru ūdens temperatūra, kas vietām var pastiprināt to aizaugšanu un eitroficēšanos.