Latvijā savvaļā konstatētas 1940 vaskulāro augu sugas (2018), kas ir ap 9 % no Eiropā zināmajām sugām. Sugu skaits mainās, attīstoties pētījumiem, ienākot jaunām sugām pa dabiskajiem koridoriem no blakus teritorijām, kultūraugiem nokļūstot savvaļā no dārziem. Vaskulārie augi ietver 50 paparžaugu (sporaugu) un 1890 sēklaugu sugas un pieder pie 665 ģintīm un 132 dzimtām. Konstatētas arī divas hibrīdģintis, attiecīgi ar sugām Baltijas kāpuniedri (x Calammophila baltica, slotiņu ciesas un smiltāja kāpuniedres krustojums) un x Festulolium loliaceum (pļavas auzenes un ganību airenes krustojums).

Vaskulāro augu sugas iedala vietējās (aborigēnās jeb autohtonās; veido ap 67 % no sugu kopskaita) un citzemju (svešzemju jeb allohtonās; ap 33 %) sugās. Pie vietējām sugām pieder augi, kas Latvijā ienākuši dabiskā ceļā, kā arī arheofīti – līdz 17. gs. cilvēka apzināti ievestie vai citādi ar cilvēku starpniecību nokļuvušie augi, kuri iedzīvojušies un naturalizējušies Latvijas dabā. Pie tiem pieder, piemēram, smaržīgā kalme (Acorus calamus), kas 16. gs. ievesta kā ārstniecības augs un stādīta muižu dīķos, sīkā nātre (Urtica urens), lauka vijolīte (Viola arvensis). Augus, kas Latvijā ar cilvēku starpniecību nonākuši kopš 17. gs., sauc par neofītiem, un tie pieder pie citzemju sugu grupas, kurā nodalāmi dārzbēgļi (no dārziem, tīrumiem savvaļā nokļuvuši kultūraugi), piemēram, puķu sprigane (Impatiens glandulifera), melnais plūškoks (Sambucus nigra), ievazātās (adventīvās) sugas, piemēram, austrumu dižpērkone (Bunias orientalis) un Kanādas elodeja (Elodea canadensis), un citzemju koku sugas, kuras audzē meža kultūrās, piemēram, Eiropas lapegle (Larix decidua), Sibīrijas ciedrupriede (Pinus sibirica), Eiropas baltegle (Abies alba). Daudz ievazāto sugu ir balandu dzimtā (Chenopodiaceae; ~ 61 %), krustziežu dzimtā (Cruciferae; ~ 49 %) un graudzāļu dzimtā (Gramineae; ~ 31 %). Daudz vietējo sugu ir grīšļu dzimtā (Cyperaceae; 100 %), orhideju dzimtā (Orchidaceae; 100 %), gundegu dzimtā (Ranunculaceae; ~ 86 %) un cūknātru dzimtā (Scrophulariaceae; ~ 81 %).

Vaskulārie sporaugi ietverti staipekņu (Lycopodiophyta), kosu (Equisetophyta) un saldsaknīšu (paparžu; Polypodiophyta) nodalījumos. Staipekņu nodalījumu pārstāv staipekņi ar septiņām sugām un ezerenes ar divām sugām. Biežāk sastopamās staipekņu sugas ir gada staipeknis (Lycopodium annotinum; raksturīgs viens strobils, sēdošs), vālīšu staipeknis (L. clavatum; 2–3 strobili, ar kātu, lapas gals ar pavedienveidīgu matiņu) un apdzira (Huperzia selago; strobila nav, sporofili pamīšus ar lapām), kuru augšanas vietas galvenokārt saistītas ar boreāliem skujkoku vai jauktu koku mežiem. Plakanstaipekņu (Diphasiastrum spp.) attīstībai piemērotākie ir mazskarti veci priežu sili un mētrāji; šo staipekņu atradnes strauji samazinās intensīvas mežu izciršanas rezultātā. Palu staipeknītis (Lycopodiella inundata; no 1 līdz dažus cm augsts) aug mitrās vietās, kur maza citu augu konkurence, piemēram, uz takām ezera krastā vai purva malā. Staipekņiem raksturīgs ilgs attīstības cikls (no sporas līdz pieaugušam augam – apmēram 20 gadi), tāpēc tie iekļauti īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Gada staipekni, vālīšu staipekni un apdziru, saņemot speciālu atļauju, drīkst ierobežoti izmantot, piemēram, medicīnā. Ezerenes (Isoetes spp.) ir piegrunts ūdensaugi, kuriem raksturīgas īlenveidīgas, blīvā rozetē sakārtotas lapas un sporofili (augstums 3–15 cm). Piemērotu augteņu (galvenokārt dzidrūdens ezeros ar smilšainu vai granšainu dibenu) skaits un platība Latvijā samazinās. Ezerenes ir vienas no apdraudētākajām sugām.

Latvijā konstatētas 13 kosu sugas, kas sastopamas mežu, zālāju, kāpu, ūdenstilpju, purvu un citās ekosistēmās. Kosas galvenokārt ir vasarzaļi augi ar fertiliem (ar strobilu) un steriliem dzinumiem. Ļoti bieži sastopama tīruma kosa (Equisetum arvense), pļavas kosa (E. pratense) un upes kosa (E. fluviatile), bieži arī meža kosa (E. sylvaticum) un purva kosa (E. palustre). Ļoti reta suga Latvijā ir lielā kosa (E. telmateia), kuras fertilie dzinumi sasniedz 60 cm, bet sterilie dzinumi – 200 cm augstumu. Vienīgās atradnes Ventas ielejā atrodas uz sugas areāla ziemeļaustrumu robežas. Vairākām kosu sugām raksturīgi mūžzaļi dzinumi. Biežāk sastopamās ir ziemzaļā kosa (E. hyemale), kuras stublājs ir 30–100 cm augsts, un raibā kosa (E. variegatum; 30–50 cm).

Paparžu florai Latvijā raksturīgas 28 sugas, kas pieder pie 10 dzimtām. Čūskmēlīšu dzimtas papardēm gadā parasti izaug viena lapa. Tai ir fertilā daļa (sporangiju sastats) un sterilā daļa; pieder parastā čūskmēlīte (Ophioglossum vulgatum) un ķekarpapardes (Botrychium spp.), kas Latvijā sastopamas reti. Mēreni mitros, auglīgos un ēnainos, galvenokārt platlapju, mežos bieži dominē parastā strauspaparde (Matteucia struthiopteris), kurai ir divējādas lapas (pušķa malās ir vasarzaļas sterilās lapas, vidū – ziemzaļas līdz brūnas fertilās lapas); bieži līdzās aug melnā ozolpaparde jeb vīrpaparde (Dryopteris filix-mas), kurai lapas ir vasarzaļas, piltuvveida pušķī, sori apaļi, lapas apakšpusē. Visbiežāk izplatītās sugas ir dzeloņainā ozolpaparde (Dryopteris carthusiana), parastā sievpaparde (Athyrium filix-femina) un parastā ērgļpaparde (Pteridium aquilinum); purvainās vietās arī gludā purvpaparde (Thelypteris palustris). No ziemzaļām papardēm Latvijā biežāk sastopama parastā saldsaknīte (Polypodium vulgare), kurai sori veidojas lapas apakšpusē sāndzīslu galos. Suga konstatēta pelēkajās kāpās, skujkoku mežos, uz dolomīta un smilšakmens atsegumiem, laukakmeņiem. Latvijā ļoti retas ir cietpapardes (Polystichum spp.) un vārpu ēnpapardes (Blechnum spicant), kuru augtenes galvenokārt ir platlapju un platlapju–skujkoku mežos; arī sīkpapardes (Asplenium spp.; galvenokārt uz dolomītu atsegumiem upju krastos).

Sēklaugus (Spermatophyta) Latvijā pārstāv kailsēkļu (priežu) apakšnodalījuma (Gymnospermae; Pinophytina) skujkoku (priežu) klase (Coniferopsida; Pinatae) ar trīs dzimtām un segsēkļu (magnolijaugu) apakšnodalījums (Angiospermae; Magnoliophytina), kurā tiek nodalītas divas klases: divdīgļlapju klase (Dicotyledoneae; Magnoliopsida) ar 90 dzimtām un viendīgļlapju klase (Monocotyledoneae; Liliopsida) ar 22 dzimtām. No 27 kailsēkļu sugām tikai četras ir vietējās sugas (parastā īve, Taxus baccata; parastā priede, Pinus sylvestris; parastā egle, Picea abies; Zviedrijas kadiķis, Juniperus communis). Pārējās pieder citzemju koku sugām, kuras audzē meža kultūrās vai kuras ir dārzbēgļi.

Latvijas ģeogrāfiskais novietojums un piederība jauktu koku mežu biomam nosaka floras fitoģeogrāfiskās īpatnības. Kopumā ap 397 sugas jeb 31 % no vietējām sugām ir robežsugas. Tas nozīmē, ka to atradnes Latvijā atrodas uz attiecīgās sugas areāla robežas vai tuvu tai. Latvijā areāla austrumu robežu sasniedz 149 sugas jeb 38 % no robežsugām (piemēram, grīņa sārtene, Erica tetralix; parastā īve, Taxus baccata), rietumu robežu – 112 augu sugas jeb 28 % (piemēram, ārkausa kasandra, Chamaedaphne calyculata; lielziedu uzpirkstīte, Digitalis grandiflora; krustlapu drudzene, Gentiana cruciata), dienvidu robežu – 19 sugas jeb 5 % (piemēram, lācene, Rubus chamaemorus; pundurbērzs, Betula nana), ziemeļu–ziemeļaustrumu robežu – 117 sugas jeb 29 % (piemēram, parastais skābardis, Carpinus betulus; villainā gundega, Ranunculus lanuginosus; pūkainā asinszāle, Hypericum hirsutum). Vērtējot areālus pēc okeāna ietekmes, konstatēts, ka Latvijā pārsvarā ir vāji okeāniskas (30,7 %), subokeāniskas (26,2 %) un subkontinentālas (10,8 %) sugas, mazāk kontinentālas sugas. Okeāniskās sugas pārstāv, piemēram, parastā purvmirte (Myrica gale), iesirmā kāpsmildzene (Corynephorus canescens); kontinentālās sugas – dzeltenā kaķpēdiņa (Helichrysum arenarium), meža silpurene (Pulsatilla patens). Tikai jūras piekrastē un tās tuvumā sastopama 51 augu suga. Tās sauc par litorālām sugām. Daļai no tām areāls ir viscaur Eiropā gar jūras krastu, piemēram, smiltāja kāpuniedrei (Ammophila arenaria) un biezlapainajai sālsvirzai (Honckenya peploides); citas sugas izplatītas galvenokārt Ziemeļeiropā, piemēram, smiltāja kāpukviesis (Leymus arenarius), Baltijas kāpuniedre (x Calammophila baltica). Dažām litorālajām sugām ir ļoti mazs areāls, tāpēc tās uzskatāmas par Baltijas jūras reģiona endēmiem, piemēram, Lēzela vīrcele (Linaria loeselii), jūrmalas pērkonamoliņš (Anthyllis maritima) un pūkainais plostbārdis (Tragopogon heterospermus), vai arī par Baltijas jūras un Ziemeļjūras krastu endēmiem, piemēram, skaistaugļu balodene (Atriplex calotheca).

Vaskulāro augu florā saglabājušās vairākas reliktas augu sugas, piemēram, pundurbērzs (Betula nana) kā leduslaikmeta arktiskās floras relikts, bet parastā īve (Taxus baccata) un peldošais ezerrieksts (Trapa natans) – kā atlantiskā laika relikts. Pēc sugu kvantitatīvās izplatības datiem, 405 sugas jeb 33 % no autohtonajām sugām ir Latvijas floras retumi. Lielākā daļa šo sugu ietvertas apdraudēto sugu un īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Kritisks stāvoklis ir sugām, kurām zināma tikai viena vai dažas atradnes, piemēram, dzeltenajai akmeņlauzītei (Saxifraga hirculus), kauslapu tofieldijai (Tofieldia calyculata), Sibīrijas mēlziedei (Ligularia sibirica). Šo sugu saglabāšanai tiek veidotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kā arī mikroliegumi, kuros veic nepieciešamos aizsardzības pasākumus. Nozīmīga vaskulāro augu grupa ir nezāles, kuras nodala segetālā florā. Lielākā daļa no tām ievestas kopā ar kultūraugiem. Mūsdienās līdz ar intensīvu lauksaimniecības attīstību atsevišķas nezāļu sugas strauji samazinās un draud to izzušana. Līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā izveidots apdraudēto nezāļu sugu saraksts. Tajā iekļauts lauku kokālis (Agrostemma githago), rudzu lāčauza (Bromus secalinus), ķeraiņu madara (Galium aparine) un citas.

Vaskulārie augi ir nozīmīgi dabas ekosistēmu veidošanā un funkcionēšanas nodrošināšanā. Tie rada dzīvesvietas citu organismu grupu sugām. Vaskulārie augi tiek plaši izmantoti mežrūpniecībā, medicīnā, pārtikas industrijā, kosmētikā un daudzās citās jomās. Līdz ar klimata pārmaiņām var pieaugt citzemju agresīvo augu sugu ienākšana, kas apdraudētu vietējās augu sugas. Šo procesu paātrina pārmērīgā antropogēnā slodze uz dabas ekosistēmām un vietējo augu resursu pārekspluatācija.