Latvijas ģeogrāfiskais novietojums un piederība jauktu koku mežu biomam nosaka floras fitoģeogrāfiskās īpatnības. Kopumā ap 397 sugas jeb 31 % no vietējām sugām ir robežsugas. Tas nozīmē, ka to atradnes Latvijā atrodas uz attiecīgās sugas areāla robežas vai tuvu tai. Latvijā areāla austrumu robežu sasniedz 149 sugas jeb 38 % no robežsugām (piemēram, grīņa sārtene, Erica tetralix; parastā īve, Taxus baccata), rietumu robežu – 112 augu sugas jeb 28 % (piemēram, ārkausa kasandra, Chamaedaphne calyculata; lielziedu uzpirkstīte, Digitalis grandiflora; krustlapu drudzene, Gentiana cruciata), dienvidu robežu – 19 sugas jeb 5 % (piemēram, lācene, Rubus chamaemorus; pundurbērzs, Betula nana), ziemeļu–ziemeļaustrumu robežu – 117 sugas jeb 29 % (piemēram, parastais skābardis, Carpinus betulus; villainā gundega, Ranunculus lanuginosus; pūkainā asinszāle, Hypericum hirsutum). Vērtējot areālus pēc okeāna ietekmes, konstatēts, ka Latvijā pārsvarā ir vāji okeāniskas (30,7 %), subokeāniskas (26,2 %) un subkontinentālas (10,8 %) sugas, mazāk kontinentālas sugas. Okeāniskās sugas pārstāv, piemēram, parastā purvmirte (Myrica gale), iesirmā kāpsmildzene (Corynephorus canescens); kontinentālās sugas – dzeltenā kaķpēdiņa (Helichrysum arenarium), meža silpurene (Pulsatilla patens). Tikai jūras piekrastē un tās tuvumā sastopama 51 augu suga. Tās sauc par litorālām sugām. Daļai no tām areāls ir viscaur Eiropā gar jūras krastu, piemēram, smiltāja kāpuniedrei (Ammophila arenaria) un biezlapainajai sālsvirzai (Honckenya peploides); citas sugas izplatītas galvenokārt Ziemeļeiropā, piemēram, smiltāja kāpukviesis (Leymus arenarius), Baltijas kāpuniedre (x Calammophila baltica). Dažām litorālajām sugām ir ļoti mazs areāls, tāpēc tās uzskatāmas par Baltijas jūras reģiona endēmiem, piemēram, Lēzela vīrcele (Linaria loeselii), jūrmalas pērkonamoliņš (Anthyllis maritima) un pūkainais plostbārdis (Tragopogon heterospermus), vai arī par Baltijas jūras un Ziemeļjūras krastu endēmiem, piemēram, skaistaugļu balodene (Atriplex calotheca).