Praktiskām vajadzībām meža definīcijā iekļauj arī kvantitatīvus rādītājus: kokaudzes augstumu, koku vainagu projekciju un minimālo platību. Latvijas Republikas Meža likumā mežs definēts kā ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums sasniedz vismaz 5 m un kuru pašreizējā vai potenciālā vainaga projekcija ir vismaz 20 % no mežaudzes platības. Pēc Valsts meža dienesta 2017. gada datiem meži aizņem 3 006 655,3 ha jeb 46,55 %. Visvairāk mežu ir Ventspils novadā (ap 15 900 ha, mežainums 64,3 %). Meža ekosistēmas atšķiras pēc augšanas apstākļiem, koku vecuma un sugu sastāva. Klasifikācijā izmanto dažādas sistēmas. Latvijā plašāk pielieto mežu tipoloģisko klasifikāciju, kas balstās uz abiotiskiem faktoriem (augsni, mitruma režīmu), veģetāciju un kokaudzes produktivitāti. Valsts meža reģistrā pieejams visu Latvijas mežu novērtējums un raksturojums, kas balstīts uz šo klasifikācijas sistēmu. Tipoloģiskajā klasifikācijā mežus iedala dabisko augteņu mežos un nosusinātos mežos. Dabisko augteņu grupa ietver sausieņu, slapjaiņu un purvaiņu mežus, kas nodalīti pēc mitruma apstākļiem un kūdras slāņa biezuma augsnē. Nosusināto augteņu grupā ietilpst āreņi (susināti slapjaiņu meži) un kūdreņi (susināti purvaiņu meži). Kopumā izdala 23 augšanas apstākļu tipus, kas sakārtoti rindās pēc augsnes auglības. Biežāk sastopamie tipi ir vēris (ap 626 300 ha jeb 20,8 % no visu mežu platības) un damaksnis (ap 587 800 ha jeb 19,5 %). Oligotrofās (nabadzīgās) augtenēs dominē parastā priede (Pinus sylvestris); mezotrofās (vidēji bagātās) augtenēs – parastā egle (Picea abies), āra bērzs (Betula pendula), purva bērzs (B. pubescens), parastā apse (Populus tremula), baltalksnis (Alnus incana) un melnalksnis (A. glutinosa); eitrofās – platlapji, piemēram, parastais ozols (Quercus robur), parastais osis (Fraxinus excelsior), parastā kļava (Acer platanoides), parastā liepa (Tilia cordata). Viduseiropā un Latvijā izmanto arī klasifikācijas sistēmu, kas balstās uz veģetācijas raksturojumu. Pēc šīs klasifikācijas Latvijas meži pieder trim klasēm: boreālajiem skujkoku mežiem (70–75 %), Eiropas platlapju mežiem (5 %) un Eirosibīrijas melnalkšņu staignājiem (20–25 % no mežu kopplatības). Boreālie meži ietver gan skujkoku, gan šaurlapu koku (bērzu, apšu) mežus. Aizsargājamos meža biotopus klasificē, balstoties uz veģetācijas raksturojumu un abiotiskiem faktoriem, piemēram, reljefu.

Mežs ir Latvijas pamatekosistēma. Latvijas teritorijā sācis veidoties pirms 10 500 gadiem. Meža dabiskajā attīstībā (sukcesijā) izdala vairākas stadijas. Vietās, kur veģetācija iepriekš nav bijusi (uz klintīm, smilts sanešiem, karjeros), noris primārā sukcesija, kuras gaitā attīstās veģetācija un veidojas augsne. Vietās, kur veģetācija iepriekš bijusi, bet pilnīgi vai daļēji iznīcināta (piemēram, ugunsgrēki, cirtes), noris sekundārā sukcesija. Primārajā sukcesijā sākotnēji sāk augt sūnas un ķērpji, kurus pakāpeniski pāraug lakstaugi, sīkkrūmi un jauni kociņi. Latvijā sekundārās sukcesijas sākotnējās stadijās dominē ātraudzīgās lapu koku sugas – blīgznas, baltalkšņi, apses, bērzi; nabadzīgos augšanas apstākļos – arī priedes. Vēlākās sukcesijas stadijās ātraudzīgie koki iet bojā, to vietu ieņem lēni augošas koku sugas: priedes, egles, platlapji. Veidojas klimaksa stadija, kas var būt noturīga ilgstoši. Mūsdienās Latvijā dabiski meži praktiski nav saglabājušies, jo visus mežus skārusi cilvēka darbība. Par dabiskiem var uzskatīt nesen veidojušos primāros mežus uz upju vai jūras sanesumiem.

Mežs ir komplicēta bioloģiska sistēma ar izteiktu vertikālo struktūru. Latvijā meža veģetāciju dala kokaudzē, paaugā, pamežā un zemsedzē. Atkarībā no koku augstuma kokaudzi dala divos stāvos: pirmajā stāvā ietilpst koki, kas pārsniedz ¾ no audzes vidējā augstuma; otrajā stāvā – koki robežās no ¼ līdz ¾ no audzes vidējā augstuma. Paauga un pamežs ir koki un krūmi zem ¼ no audzes vidējā augstuma. No tiem paaugā ietilpst to sugu koki, kas potenciāli var sasniegt pirmo stāvu. Zemsedzi iedala lakstaugu un sīkkrūmu, kā arī sūnu un ķērpju stāvā. Meža ekosistēmas funkcionēšanā liela loma ir arī augsnē esošajām baktērijām, aļģēm un sēnēm. Mežos ir liela sugu daudzveidība. Apmēram puse no Latvijā ligzdojošo putnu sugām ir meža putni. Mežos sastopamas Eiropai un pasaulei nozīmīgu putnu, piemēram, mazā ērgļa (Clanga pomarina) un melnā stārķa (Ciconia nigra) populācijas. Katrā meža tipā augu un dzīvnieku sugu sastāvs ir atšķirīgs. Piemēram, sausos priežu mežos augu un dzīvnieku sugu skaits nav liels, bet arī starp tām sastop retas un aizsargājamas sugas, piemēram, meža silpureni (Pulsatilla patens), smiltāju esparseti (Onobrychis arenaria), kupraino celmmušu (Laphria gibbosa), lielo dižkoksngrauzi (Ergates faber), zaļo vārnu (Coracias garrulus) un citus. Citu tipu mežos sugu daudzveidība ir lielāka, tāpēc tajos lielāks arī reto un aizsargājamo sugu skaits. Meža ekosistēmas ekoloģisko vērtību vērtē pēc meža struktūras jeb atslēgas elementiem: mirušas koksnes, dobumainiem dažāda vecuma un sugu kokiem, atvērumiem vainaga klājā, mitrām ieplakām un citiem. Meža ekosistēmu aizsardzībai veido īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kā arī izdala ES aizsargājamos biotopus un dabiskos meža biotopus. Aizsargājamie meži kopā veido ap 28 %, bet mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti 13,2 % no visu mežu platības.

Meža ekosistēmas cilvēkam sniedz daudzveidīgus pakalpojumus. Koki ražo skābekli un piesaista oglekli, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu koncentrāciju atmosfērā. Mežs aizsargā augsni no erozijas un ūdeņus – no piesārņojuma, un tam ir nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Sugām bagāti, daudzveidīgi meži ir arī nozīmīga iedzīvotāju rekreācijas vieta.

Mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi 

Avots: Valsts meža dienests, 2016. gads. Veidojis Didzis Tjarve.