To izplatību nosaka ģeoloģiskie apstākļi. Latvijā un Eiropas Savienībā (ES) aizsargājami ir karbonātisku pamatiežu atsegumi (20 ha), smilšakmens atsegumi (28 ha), netraucētas alas (194 alas jeb 0,47 ha), karsta kritenes (47 ha). Kā ģeoloģiski nozīmīgi objekti aizsargāti arī citi atsegumi, piemēram, brūnogļu atsegums Loses krastā Saldus apkārtnē.

Iežu atsegumi var būt kaili vai klāti ar veģetāciju, kurā dominē atsegumiem raksturīgas sūnas (piemēram, polijas, Pohlia spp.; pabārbulas, Dydymodon spp.; lielā cepurene, Encalypta streptocarpa), ķērpji (piemēram, melnā cistokoleja, Cystocolea ebeneus), aļģes (piemēram, zaļaļģes, Chlorophyta); aug papardes un dažas lakstaugu sugas. Atkarībā no mitruma un apgaismojuma apstākļiem atsegumus iedala ekoloģiskajās grupās. Iežu atsegumi ir nozīmīga dzīvesvieta šauri specializētām, tikai uz atsegumiem sastopamām ķērpju, sūnu un paparžu sugām. Smilšakmens ir vienīgā augtene vairāk nekā 20 sūnu sugām, piemēram, reti sastopamajai zilganajai selānijai (Saelania glaucescens). Karbonātisku pamatiežu atsegumi ir nozīmīgi kalcifilām bezmugurkaulnieku sugām (piemēram, reti sastopamajam cilindriskajam tuntuļgliemezim, Truncatellina cylindracea), jo satur tiem nepieciešamo kalciju. Reti sastopami ir lodīšu smilšakmens atsegumi, kas veidojas, augot un sacementējoties kalcīta kristāliem. Atšķirībā no smilšakmens atsegumiem, kur substrāts skābs, lodīšu smilšakmens virsma ir tuva karbonātisko pamatiežu videi, tāpēc te sastopamas kalcifilas augu un dzīvnieku sugas – mūru sīkpaparde (Asplenium ruta-muraria) un plūksnu sīkpaparde (A.trichomanes); uz dolomīta nobirām atrasta zaļā sīkpaparde (A.viride). Lielākie smilšakmens atsegumi atrodas Vidzemē – Gaujas, Salacas un to pieteku krastos, Kurzemē – Abavas krastos un Slīteres Zilo kalnu kraujā, Zemgalē un Latgalē – reti. Karbonātisko pamatiežu atsegumi raksturīgi Daugavas un Lielupes baseina upēm; sastopami arī Gaujas krastos. Mākslīgi izveidojušies atsegumi karjeros pēc to izstrādes var dabiskoties un funkcionēt līdzīgi dabiskām ekosistēmām.

Nozīmīgas alu ekosistēmas saistītas ar pamatiežu atsegumiem. Lielākā daļa Latvijas alu izveidojušās smilšakmens atsegumos sufozijas jeb ūdens izskalojumu rezultātā. Tikai dažas alas, piemēram, Zanderu un Sikspārņu alas, zināmas karbonātisku pamatiežu atsegumos. Aizsargājamas alu ekosistēmas ir tādas, kur atrodamas divas vai trīs gaismas zonas (izgaismota ieeja, puskrēsla, pilnīga tumsa) un pati ala kopumā ir vismaz 3 m gara. Šādām alām raksturīgs pastāvīgs mikroklimats, kas nodrošina dzīvesvidi dažādām organismu grupām. Īpaši nozīmīgas ir alas, kurās visu gadu sastopami vai ziemo sikspārņi. Smilšakmens iežos izveidotās pagrabalas un alas dolomīta lauztuvju vietās pēc vides apstākļiem pielīdzināmas dabiskajām ekosistēmām.

Kritenes veidojas vietās, kur tuvu zemes virsmai ir plaisaini ģipša, dolomīta vai kaļķakmens pamatieži un pazemes ūdens plūsma, kas veicina tukšumu izskalošanos un virskārtas iegruvumus. Atkarībā no iežu sastāva to šķīšana notiek strauji (sulfātkarsts) vai lēni (karbonātkarsts). Iežu sastāvs nosaka vides apstākļus kritenē. Karsta kritenes ar atšķirīgu intensitāti veidojas Skaistkalnes, Allažu, Saldus, Līgatnes apkārtnē. Latvijā kritenēs nav zināmas īpaši specializētas augu sabiedrības. Aizsargātas tiek kritenes, kurās ir patstāvīga vai periodiski izžūstoša ūdenstilpe.

Ja nenotiek regulāri nobrukumi nelielās platībās, iežu atsegumus apdraud aizaugšana. Smilšakmens atsegumiem draudus rada nobiru uzkrāšanās atseguma pakājē. Karbonātisko pamatiežu atsegumiem nobiras ir nozīmīga daļa no atseguma; to aizvākšana no pakājes ir ekosistēmai nelabvēlīga. Alu ekosistēmas apdraud alu aizbiršana. Nozīmīgs drauds iežu atsegumiem ir arī apmeklētāji, kas izmīda apaugumu, veicinot neraksturīgi lielus nobrukumus. Pastiprināts alu apmeklējums rada nevēlamas mikrovides izmaiņas un samazina gaisa kvalitāti alās, rada traucējumu ziemojošiem sikspārņiem. Karsta kritenes apdraud atkritumu izgāšana karsta bedrēs.