Iežu atsegumi var būt kaili vai klāti ar veģetāciju, kurā dominē atsegumiem raksturīgas sūnas (piemēram, polijas, Pohlia spp.; pabārbulas, Dydymodon spp.; lielā cepurene, Encalypta streptocarpa), ķērpji (piemēram, melnā cistokoleja, Cystocolea ebeneus), aļģes (piemēram, zaļaļģes, Chlorophyta); aug papardes un dažas lakstaugu sugas. Atkarībā no mitruma un apgaismojuma apstākļiem atsegumus iedala ekoloģiskajās grupās. Iežu atsegumi ir nozīmīga dzīvesvieta šauri specializētām, tikai uz atsegumiem sastopamām ķērpju, sūnu un paparžu sugām. Smilšakmens ir vienīgā augtene vairāk nekā 20 sūnu sugām, piemēram, reti sastopamajai zilganajai selānijai (Saelania glaucescens). Karbonātisku pamatiežu atsegumi ir nozīmīgi kalcifilām bezmugurkaulnieku sugām (piemēram, reti sastopamajam cilindriskajam tuntuļgliemezim, Truncatellina cylindracea), jo satur tiem nepieciešamo kalciju. Reti sastopami ir lodīšu smilšakmens atsegumi, kas veidojas, augot un sacementējoties kalcīta kristāliem. Atšķirībā no smilšakmens atsegumiem, kur substrāts skābs, lodīšu smilšakmens virsma ir tuva karbonātisko pamatiežu videi, tāpēc te sastopamas kalcifilas augu un dzīvnieku sugas – mūru sīkpaparde (Asplenium ruta-muraria) un plūksnu sīkpaparde (A.trichomanes); uz dolomīta nobirām atrasta zaļā sīkpaparde (A.viride). Lielākie smilšakmens atsegumi atrodas Vidzemē – Gaujas, Salacas un to pieteku krastos, Kurzemē – Abavas krastos un Slīteres Zilo kalnu kraujā, Zemgalē un Latgalē – reti. Karbonātisko pamatiežu atsegumi raksturīgi Daugavas un Lielupes baseina upēm; sastopami arī Gaujas krastos. Mākslīgi izveidojušies atsegumi karjeros pēc to izstrādes var dabiskoties un funkcionēt līdzīgi dabiskām ekosistēmām.