Raksturojums Daugavas baseins atrodas Austrumeiropas līdzenuma ziemeļaustrumos, Baltijas jūras sateces baseina austrumu daļā, Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas teritorijā. Baseins stipri izstiepts austrumu–rietumu virzienā; garums ap 700 km, platums – 120 km, baseina kopējā platība 87,9 tūkstoši km2. No tiem 24,7 tūkstoši km2 atrodas Latvijā un aizņem 38 % no valsts teritorijas.
Daugavas hidrogrāfiskā tīkla shēma.
Autors Dāvis Gruberts.
Upes kopgarums no tradicionāli pieņemtās iztekas (Dvinecas ezera) līdz ietekai mūsdienās ir 1005 km (pirms HES kaskādes izveides tas bija 1020 km), no kuriem 352 km atrodas Latvijā. Attālums no iztekas līdz ietekai pa taisno ir aptuveni 465 km. Tālākais Daugavas ielejas dienvidu punkts atrodas pie Bešenkovičiem Baltkrievijā, 544 km attālumā no ietekas jūrā.
Daugavas ieleja ir izveidojusies pēdējā leduslaikmeta beigu posmā vairākos etapos, ledāju kušanas ūdeņiem pakāpeniski noplūstot no viena pieledāja baseina uz otru un ielejai pakāpeniski pagarinoties lejteces virzienā. Garenkritumam raksturīga pakāpienveida forma, straujteču posmiem mijoties ar lēnāka tecējuma posmiem.
Atbilstoši populārākajai versijai Daugavas (augštecē – Zapadnaja Dvina) izteka atrodas Valdaja augstienē Krievijā, Tveras apgabala rietumu daļā pie bijušā Korjakino ciema. Par tās izteku tradicionāli uzskata nelielu strautu, kas sākas augstajā purvā uz Daugavas–Volgas baseinu ūdensšķirtnes aptuveni 1 km uz ziemeļiem no Dvinecas ezera, kurš atrodas 221 metrus virs jūras līmeņa. Alternatīva un zinātniski pamatotāka ir Daugavas iztekas meklēšana Volkotas – Zapadnaja Dvinas labā krasta pietekas – augštecē. Volkota pie ietekas Ohvatas ezerā ir gan ievērojami garāka, gan ūdeņiem bagātāka nekā Zapadnaja Dvina šajā rajonā. Ja to pieņem par Daugavas īsto izteku, tad tās kopējais garums pieaug par 61 kilometru.
2–3 km lejpus Ohvatas ezera (augšpus Andreapoles) Daugavā atrodas pirmās krāces. Krāčainajā posmā upes gultnē atsedzas augšdevona kaļķakmeņi, kas vietām segti ar aluviālajiem nogulumiem, gultne līkumaina. Pavasara palos līmenis ceļas par 1,8–2,3 metriem. Posmā Andreapole–Zapadnaja Dvina upes platums palielinās līdz 50 m.
Lejpus Andreapoles Daugava uzņem labā krasta pieteku Verežuņicu, kuras lejtecē izveidota mākslīga ūdenskrātuve (Verežuņicas ezers), un 150 km attālumā no iztekas tek cauri diviem sekliem ezeriem – Luku un Kalatunsku, kurus uzskata par upes gultnes paplašinājumiem. Šim Daugavas ielejas posmam raksturīga lēna straume, ievērojams gultnes aizaugums ar ūdensaugiem, krasti pauguraini, apauguši mežiem.
Lejpus Zapadnaja Dvinas pilsētas Daugava uzņem trīs lielas pietekas – Velesu, Toropu un Mežu, pēc kurām gultnes platums pieaug līdz 100 m. Aptuveni 20 km lejpus Veļižas ietekas un 326 km no iztekas Daugava šķērso Krievijas–Baltkrievijas robežu.
Baltkrievijas teritorijā līdz Vitebskai Daugavas gultne vāji līkumota. Lielākā pieteka šajā posmā – Kaspļa. Augšpus Vitebskas gultnē atsedzas augšdevona dolomīti, kas veido 33 krāces 12 km garā upes posmā. Gultnes platums šeit tuvojas 100 m, dziļums 1,2–2,0 m, krācēs – 0,3–0,5 m. Lielākais straumes ātrums – 1,2 m/s. Pie Vitebskas Daugava tek pa senu aprakto ieleju, kuras platums sasniedz 800 m, nogāzes stāvas un terasētas. 2013.–2017. gadā šeit izveidota Vitebskas HES ūdenskrātuve, kuras platība 8,82 km2, tilpums 4,1 miljoni m3, maksimālais platums 420 m, maksimālais dziļums 14 m, uzstādinājuma augstums 9,1 m.
Lejpus Vitebskas krācēm Daugavas ieleja paplašinās līdz 1,5–1,8 km. Bešenkoviču rajonā tā sasniedz sava tecējuma tālāko dienvidu punktu un pagriežas uz ziemeļrietumiem, vienlaicīgi ieplūstot Polockas zemienes limnoglaciālajā līdzenumā un Polockas HES ūdenskrātuvē. Upes ieleja šeit galvenokārt taisna, 0,5–1,7 km plata, 20–25 m dziļa, terasēta. Ielejas nogāzes saposmo gravu un nelielu sānu pieteku ielejas. 2017. gadā šo posmu daļēji appludināja, izveidojot Polockas HES ūdenskrātuvi, kuras kopējais garums ir 83 km, platība 17,10 km2, uzstādinājuma augstums 17 m.
Polockas–Disnas rajonā Daugava tek pa limnoglaciālu līdzenumu. Krāču gultnē nav. Tās atkal parādās lejpus Disnas ietekas. No Ullas ietekas līdz Daugavpilij upes platums ir vidēji 100–150 m, bet vietām arī 200–300 m. Augšpus Piedrujas, kur upē ir vairākas smilšainas salas, gultnes platums sasniedz 700 m. Lejpus Drujas ietekas gultne atkal sašaurinās līdz 100–150 m. Latvijas–Baltkrievijas robežu Daugava sasniedz pie Rosicas ietekas.
Latvijās teritorijā Daugavas ieleja šķērso piecus ģeomorfoloģiski atšķirīgus dabas rajonus (apvidus): Latgales augstienes Augšdaugavas pazeminājumu, Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumu, Aušzemes augstienes Sēlijas paugurvalni, Viduslatvijas zemieni un Piejūras zemieni. Katrā no tiem ir izveidojies pēc reljefa un ģeoloģiskās uzbūves atšķirīgs Daugavas ielejas posms.
Augšpus Daugavpils Daugava tek pa Augšdaugavas pazeminājumu, kas atrodas starp Latgales augstieni un Augšzemes augstieni. Daugavas gultne šajā posmā daļēji sakrīt ar senu aprakto ieleju (Augšdaugavas senieleju), kuru sākotnēji veidojuši pretējā virzienā plūstoši ledāju kušanas ūdeņi pēdējā leduslaikmeta beigās. Ielejas platums šeit ir ap 2,0–4,5 km, dziļums – 35-45 m, un to veido 10 lieli līkumi (t. s. iegrauztie meandri). Sevišķi lieli menadru loki raksturīgi Krāslavas–Daugavpils posmam. Katra šāda loka garums sasniedz 4–6 km, kamēr īsākais attālums starp loka virsotnēm ir tikai 2–3 km. Šeit tiem doti vietējie nosaukumi: Adamovas, Zvejnieku, Tartaka, Daugavsargu, Ververu, Rozališķu, Butišķu, Elernes loks. Ieleja iegrauzta dažāda vecuma ledāju un to kušanas ūdeņu nogulumos, bet atsevišķās vietās Daugavas gultnē un krastos atsedzas arī devona māli un smilšakmeņi. Pie Krāslavas Adamovas kraujas atsegumos un urbumos konstatēti paši senākie kvartāra perioda nogulumi Latvijā.
Daugava. Naujenes pagasts, 2012. gads.
Fotogrāfs Mihails Ignats.
Šajā posmā Daugavas ielejas nogāzēm raksturīgi plaši nobrukumi un noslīdeņi, piemēram, ap 42 m augstā Ververu krauja Daugavas kreisajā krastā un tikpat augstā Slutišķu krauja labajā krastā. Starp tām atrodas 0,5–0,6 km plats Daugavas ielejas sašaurinājums – t. s. “Daugavas vārti”. Ielejas nogāzēs konstatētas 5–8 erozijas tipa terases. Daugavas gultnē šajā posmā ir daudz avotu, sēkļu un krāču. Dažviet sastopamas zemas, smilšainas salas. Upes garenkritums šajā posmā ap 0,10–0,15 m/km, straumes ātrums vasarā 0,3–0,4 m/s. Šim posmam raksturīgas vislielākās ūdens līmeņa svārstības visā Daugavas tecējumā. Ūdens līmeņa pacēlums rekordlielos pavasara palos pie Piedrujas un Krāslavas var sasniegt 13 m, pie Daugavpils – 9,5 m.
Daugavpils teritorijā Daugava ieplūst Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā. No Daugavpils līdz Līksnas ietekai tā šķērso plašu glaciofluviālu deltu, kurā sastopamas iekšzemes kāpas, glaciokarta ieplakas un nelieli aizaugoši ezeri. Daugavpils–Jersikas posmā tās gultne atkal sakrīt ar senu apraktu ieleju. Gultnes platums šeit sasniedz 250–300 m. Lejpus Līksnas Daugavas ieleja ir galvenokārt taisna, vērsta ziemeļu–ziemeļrietumu virzienā, sekla un vienkārša pēc uzbūves. Ielejas dziļums samazinās no 20 m Līksnas rajonā līdz 6 m pie Līvāniem, platums mainās robežās no 0,5 līdz 4,0 km, it īpaši Berezovkas (Dvietes) ietekas rajonā. Līdz Jersikai Daugavas krastos un gultnē atsedzas galvenokārt ledāja un tā kušanas ūdeņu un aluviālie nogulumi, bet lejpus Jersikas gultnē un krastos atkal parādās devona dolomīti.
Daugavas ieleju šeit pamatā veido plaša virspalu terase un regulāri applūstoša paliene, kuras virsmu saposmo kilometriem gari piegultnes vaļņi un palu ūdeņu erozijas gultnes un ieplakas, kas veidojušās ledus sastrēgumu laikā. Pie Daugavas kreisā krasta palienes šeit daļēji pieder arī Ilūkstes ieleja un Dvietes senleja – sekls ielejveida pazeminājums, kas atrodas uz robežas starp Augšzemes augstieni un Austrumlatvijas zemieni. Starp Daugavpili un Jēkabpili Daugavas palienē atrodas arī vairāk nekā 40 ezeru, kurus regulāri appludina Daugavas palu ūdeņi, tai skaitā četri lielākie Daugavas palieņu ezeri Latvijā: Skuķu ezers, Dvietes ezers, Koša ezers un Ļūbasts.
Daugavas gultne Daugavpils–Līvānu posmā pārsvarā ir smilšaina, tajā daudz sēkļu un zemu, applūstošu salu, kas veicina ledus sastrēgumu veidošanos pavasarī, ledus iešanas laikā. Plaši smilšaini sēkļi atrodas pie Līksnas, Glaudāniem un Nīcgales. Lielākās salas šajā posmā – Glaudānu, Molagola, Jersikas. Uz leju no Jersikas Daugavas ieleja atkal sašaurinās, upes garenkritums ievērojami pieaug un tās krastos un gultnē atsedzas devona dolomīti, kas veido daudzas īsas krāces. Līvānu–Jēkabpils posmā ir izveidojušās arī vairāk nekā 10 salas, dažas no kurām vēl nesen bija apdzīvotas (Ābeļu sala). Lielākās salas lejasgalā atrodas Kaupres pilskalns.
Pie Jēkabpils sākas izteikti krāčains Daugavas gultnes posms un ievērojami pieaug gultnes garenkritums. Ja Daugavpils–Līvānu posmā tas ir tikai 0,05 m/km, tad pie Jēkabpils tas pieaug līdz 0,25 m/km, savukārt krāčainajā posmā Jēkabpils teritorijā tas sasniedz pat 2,0 m/km. Straumes ātrums šeit vasarā sasniedz 1,5–2,0 m/s, bet pavasara palu laikā pat 3 m/s un vairāk.
Jēkabpils pilsētas teritorijā Daugavas gultne sadalās vairākās attekās. Garākā no tām – Saka. Starp attekām atrodas vairākas salas – Sakas sala, Daugavsala, Ādamsona sala –, kuras ir apdzīvotas un tiek saimnieciski izmantotas. Daugavsalā atrodas Jēkabpils pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, Ādamsona salā – pilsētas estrāde.
Galvenā Daugavas straume šeit plūst starp Sakas salu un Daugavsalu. Te Daugavas gultne ir sevišķi krāčaina. Lielākās krāces šajā posmā – Baltā krāce un Pirkažu krāce, kuras veido dolomīta sliekšņi visas upes platumā. Tās ir pēdējās krāces Daugavā pirms Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzpludinājuma sākuma. Pēc Pļaviņu ūdenskrātuves izveides pavasara palos Daugavas gultnē starp Jēkabpili un Pļaviņām pavasaros bieži rodas ledus un vižņu sastrēgumi, kas izraisa strauju ūdens līmeņa celšanos un apkārtējo teritoriju applūšanu, it īpaši Zeļķu tilta rajonā. Sevišķi katastrofāli Jēkabpilij bija 1981. gada pavasara pali, kad plūdu riska samazināšanai tika daļēji uzspridzināts Sakas salas dambis.
Lejpus Jēkabpils Daugava ieplūst Pļaviņu ūdenskrātuvē, kas aizņem Daugavas senlejas augšējo posmu un ir lielākā mākslīgi radītā ūdenskrātuve Latvijā (garums 45 km, platums 1–2 km, lielākais dziļums 47 m, platība 35 km2, maksimālais tilpums 630 miljoni m3). Tā tika izveidota 1965. gadā, pie Aizkraukles uzbūvējot HES aizsprostu, kas pacēla ūdens līmeni Daugavā par 40 metriem. Rezultātā tika appludināts vissavdabīgākais, krāšņākais un kultūrvēsturiski nozīmīgākais Daugavas ielejas posms – unikāls kanjonveidīgs fluviālās erozijas veidojums Baltijā, kuru upe bija iegrauzusi Pļaviņu svītas dolomītos. Tika zaudēti vai iznīcināti ļoti daudzi izcili dabas pieminekļi, tai skaitā neskaitāmas krāces, klintis, atvari, avoti, ūdenskritumi (piemēram, Priedulāja krāce, Zaļā krāce, Grūbe, Velna atvars, Lorelejas klints, Bebrulejas krāce, Oliņkalna krāce, Seglinieku krāces, Staburags, Liepavots, Pērses ūdenskritums un citi). Vienlaicīgi tika iznīcināti vai appludināti arī daudzi izcili arheoloģijas un kultūrvēstures pieminekļi, piemēram, Altenes, Kokneses un Sēlpils pilsdrupas, Lokstenes viduslaiku pils vieta, Oliņkalns un Mūkukalns (pilskalni), Kokneses (Krievukalna) baznīca, seno krogu ēkas, pārceltuves, tilts pār Pērsi, Vīgantes parks un citi unikāli kultūrainavas objekti, kā arī iznīcināti vairāki desmiti viensētu abos Daugavas krastos.
Lorelejas Nāru klints. Daugava pie Pļaviņām. Fotoatklātne. 1910. gads.
Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs./Dzintara Rubeņa kolekcija.
Jaunjelgavas rajonā Daugava ieplūst nākamajā – Ķeguma – ūdenskrātuvē. Tā izveidota 1939. gadā, pie Ķeguma uzceļot pirmo HES uz Daugavas. Tās garums 40–42 km, platums 250–1500 m, lielākais dziļums 17 m, platība 25 km2. Ūdenskrātuvē atrodas vairākas salas, lielākā no tām – Ozolsala lejpus Jaunjelgavas. Pirms ūdenskrātuves ierīkošanas Daugavai šajā posmā bija augsti dolomīta krasti un vairākas krāces, tai skaitā krāces pie Ķeguma, kur arī tika uzcelts HES aizsprosts.
Pie Salaspils Daugava ietek Rīgas ūdenskrātuvē (platība 42,2 km2), kura izveidota 1974. gadā, Doles salas vidū uzceļot HES aizsprostu. Ūdenskrātuves lejasgals ietverts kilometriem garos dambjos, un tā tiek izmantota Rīgas pilsētas ūdenspagādei. Līdz aizsprosta izveidei Doles sala sadalīja Daugavas gultni divās daļās – Galvenajā Daugavā un Sausajā Daugavā. Izveidojot Rīgas HES ūdenskrātuvi, daļēji vai pilnīgi appludināti vairāki arheoloģijas un kultūrvēstures pieminekļi, krāces un apdzīvotas salas. Gandrīz pilnīgi applūdusi ir Ikšķiles sala, uz kuras atrodas Latvijā senākās (Sv. Meinarda) baznīcas drupas. Izveidojušās arī dažas jaunas salas, tai skaitā Nāves sala, kas agrāk bija pussala. Rīgas HES uzpludinājuma dēļ pavasaros regulāri Ogres grīvā veidojas ledus sastrēgumi, kas veicina pilsētas zemāko daļu applūšanu.
Lejpus Doles salas sākas Daugavas ielejas pēdējais posms Rīgas teritorijā. Daugava te tek pa smilšaino Piejūras zemieni, un devona dolomītu atsegumi tās krastos vairs nav redzami. Krastmalas mākslīgi pārveidotas un daudzviet nostiprinātas ar granīta plāksnēm. Gultnes platums Rīgas ostas rajonā ap 500–700 m, dziļums tiltu rajonā – 6–7 m, pie ietekas jūrā ap 12–15 m. Rīgas robežās Daugavai ir daudz salu (Zaķusala, Lucavsala, Ķīpsala, Kundziņsala un citas) un vairākas attekas – Mazā Daugava, Bieķengrāvis, Zunds, Sarkandaugava, Vecdaugava un citas. Pirms ietekas jūrā Daugava uzņem Mīlgrāvi (Ķīšezera izteku) un Buļļupi – agrāko Lielupes ieteku.