Latviešu literatūrā, mākslā, teātrī, kino ir samērā maz līdz 80. gadu beigām radītu darbu, kas parādītu nevis vēlamo, idealizēto, bet gan reālo dzīvi Padomju Latvijā ar visām tās politiskajām un sociālajām pretrunām, jo cenzūras un pašcenzūras dēļ tādas tēmas kā represijas, etniskās pretrunas un latviešu valodas diskriminācija, ekonomikas neefektivitāte, ideoloģijas žņaugi, cenzūra un citas netika aplūkotas. Dažkārt pietika tikai ar padomju varasvīru aizdomām par to, ka darbā ir nevēlami politiski mājieni, lai darbi tiktu aizliegti, īpaši tādi, kuros režīma kritika bija skaidri saskatāma. Aizliegumu piedzīvoja spēlfilma “Elpojiet dziļi” (režisors Rolands Kalniņš, 1967), tikai 1986. gadā tika izdots Alberta Bela 1967. gadā sarakstītais romāns “Bezmiegs”. Ideoloģiskās cenzūras filtru dēļ populārs žanrs bija dzeja, jo tajā par reālajām problēmām varēja runāt nevis tieši, bet gan metaforiskā formā, izmantojot vēstures analoģijas vai arī personiska pārdzīvojuma prizmu. Tomēr tika arī publicēti darbi, kuros bija mēģināts tiešāk atainot laikmetu, piemēram, Ojāra Vācieša garstāsts “Tās dienas acīm” (1975), Harija Gulbja romāns “Doņuleja” (1983) un lugas “Aijā, žūžū, bērns kā lācis” (1968), “Cīrulīši” (1975), režisora Jāņa Streiča spēlfilmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), Paula Putniņa luga “Uzticības saldā nasta” (1981). Par reālo dzīvi Padomju Latvijā un tās reālajām problēmām daudz tiešāk varēja runāt šķietami marginālajā kriminālromāna žanrā, piemēram, Andra Kolberga romānos “Cilvēks, kas skrēja pāri ielai” (1978) un “Naktī lietū” (1986). Cenzūras žņaugi atslāba tikai 80. gadu vidū. Spilgts piemērs tam bija dokumentālās filmas “Vai viegli būt jaunam” (režisors Juris Podnieks, 1986), “Augstākā tiesa” (režisors Hercs Franks, 1987).
Kopš 80. gadu beigām padomju okupācijas pieredze visvairāk atspoguļojas memuāru un dokumentālā žanra literatūrā, kurā dominē represiju un pretošanās tematika, piemēram, atmiņu krājumos “Via Dolorosa” (sastādītāja Anda Līce, seši sējumi, 1990–2008) un Sanitas Reinsones “Meža meitas” (2015), arī dokumentālajās filmās (piemēram, “Uz spēles Latvija”, režisors Pēteris Krilovs, 2014), lai gan ir daudz atmiņu, kuras rakstījuši cilvēki, kuri vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojās padomju sistēmas ietvaros. Literāru, mākslas, teātra un kino darbu, kuros būtu mēģināts sintezēt padomju okupācijas laika pieredzi mākslinieciskā formā, ir samērā maz. Literāta dzīve izsūtījumā aplūkota Melānijas Vanagas romānā “Veļupes krastā” (1991), pēc kura uzņemta spēlfilma “Melānijas hronika” (režisors Viesturs Kairišs, 2016). Cilvēku likteņi un vide pēckara gados atklājas Vizmas Belševicas romānā “Billes skaistā jaunība” (1999), bet 70.–80. gadi – Noras Ikstenas romānā “Mātes piens” (2015). Intelektuāļu aprindu dzīve 70. gados Rīgā ieskicēta Jāņa Rokpeļņa romāna “Muzejs” (2017). Nozīmīgs pavērsiens padomju okupācijas laika mākslinieciskā apzināšanā saistīts ar projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kura ietvaros publicēti vairāki romāni: Laimas Kotas “Istaba” (2016), Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” (2016), Ingas Ābeles “Duna” (2017).