Starptautiskās tiesības definē starptautisko tiesību subjektus un to, kā, balstoties jau esošajās starptautisko tiesību normās un pieņemto procedūru ietvaros, šo subjektu savstarpējā mijiedarbībā tiek piemērotas un tālāk attīstītas tiesību normas.
Starptautisko tiesību attīstībai bija nepieciešama tādu suverēnu mijiedarbības iespēju parādīšanās un pieaugums, kas sevi uzskatīja par vienlīdzīgiem un vēlējās savas attiecības noregulēt uz mutisku vai rakstisku vienošanos pamata. Jau antīkajā pasaulē, piemēram, kontakti seno grieķu pilsētvalstu starpā un noslēgtie sadarbības līgumi var tikt uzskatīti par starptautisko tiesību priekštečiem, lai arī starptautisko tiesību vēsturniekiem nav vienota skatījuma šajā jautājumā. Starptautisko tiesību galvenā kritika ir tajā, vai tās var uzskatīt par tiesībām. Proti, vai tām ir normatīvs un juridiski saistošs raksturs, piemēram, nacionālo tiesību juridisko dabu pamato ar pamatnormu vai konstitūciju, kuru pieņēmis suverēns – tauta. Starptautiskajās attiecībās nepastāv viens suverēns un nav viena pasaules konstitūcija. Taču starptautiskajām tiesībām ir juridiska daba un tā tiek pamatota ar starptautisko tiesību subjektu interesi savu mijiedarbību veidot zināmu juridiski saistošu normu ietvaros, kuru neievērošana var novest arī pie atbildības un sankcijām. Pretējā gadījumā pasaulē valdītu anarhija un haoss. Starptautiskās tiesības vēl arvien ir jānošķir no nacionālajām tiesībām, taču 21. gs. globalizācijas procesu fons sekmē šīs nošķirtības mazināšanos un globālās tiesību sistēmas veidošanos, kurā nacionālām tiesībām ir pieaugoša ietekme uz starptautisko tiesību saturu un starptautiskām tiesībām ir lielāka praktiskā nozīme nacionālā līmenī.