Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir starptautiska organizācija, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kara 24.10.1945. līdz ar ANO Statūtu jeb ANO Hartas stāšanos spēkā. Tā aiz Tautu Savienības bija otrā starptautiskā organizācija pasaulē, kas tika veidota ar plašu darbības spektru un globālu dalībnieku loku. ANO tiek uzskatīta par globālā multilaterālisma balstu. Tās viens no galvenajiem mērķiem ir starptautiskā miera un drošības uzturēšana, un par šī mērķa īstenošanu atbildīga ir ANO Drošības padome, kas vienlaikus ir vienīgā institūcija pasaulē ar tiesībām autorizēt spēka lietošanu starptautiskajās attiecībās. ANO ir nozīmīga loma ļoti plašā globālo politiku klāstā, kas ietver starptautisko tiesību veidošanu un kodificēšanu, cilvēktiesību aizstāvību, globālu ilgtspējīgu attīstību, cīņu pret globālo nabadzību, sadarbību izglītības un kultūras jomā un klimata politiku. ANO apvieno 193 dalībvalstis, tā ir vislielākā starptautiskā organizācija pasaulē, tās galvenā mītne atrodas Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis (ASV)), bet reģionālie biroji – Ženēvā (Šveice), Vīnē (Austrija) un Nairobi (Kenija). ANO oficiālās valodas ir angļu, arābu, franču, ķīniešu, krievu un spāņu.

ANO oficiālais simbols ir taisnstūrveida karogs, kas tika apstiprināts 07.12.1946., taču laika gaitā ticis koriģēts. To veido uz gaiši zila fona novietota balta ANO emblēma – pasaules karte, ko ietver olīvas zaru vainags. Olīvas zari simbolizē mieru, bet pasaules karte nosacīti ataino visus pasaules cilvēkus un valstis. Karoga gaiši zilā krāsa vēsturiski tika izvēlēta kā pretstats sarkanajai, ko mēdza traktēt kā militāru krāsu.

Ģenerālā asambleja ir galvenā ANO lēmējinstitūcija, un tā ir vienīgā no pamata institūcijām, kurā ir pārstāvētas visas dalībvalstis. Ģenerālā asambleja tiekas reizi gadā, kā arī vajadzības gadījumā organizē īpašas sesijas. Ģenerālā asambleja atbilstoši ANO Statūtos ietvertajām pilnvarām īsteno starptautisko debašu, uzraudzības, finanšu un vēlēšanu funkcijas. Institūcijas darbs pamatā notiek sešās galvenajās komitejās – Pirmajā komitejā (atbruņošanās un starptautiskā drošība), Otrajā komitejā (ekonomika un finanses), Trešajā komitejā (sociālie, humanitārie un kultūras jautājumi), Ceturtajā komitejā (īpašie politiskie un dekolonizācijas jautājumi), Piektajā komitejā (administratīvie un budžeta jautājumi) un Sestajā komitejā (juridiskie jautājumi). Iesākot regulāro sesiju, Ģenerālajā asamblejā notiek Vispārējās debates, kurās uzstājas valstu vai valdību vadītāji, paužot viedokļus par aktuāliem starptautiskiem jautājumiem. ANO Ģenerālajā asamblejā katrai no dalībvalstīm neatkarīgi no valsts lieluma, ekonomiskās attīstības līmeņa un iedzīvotāju skaita lēmumu pieņemšanā ir viena balss. Lai pieņemtu svarīgus lēmumus, kas attiecas uz starptautisko mieru un drošību, jaunu dalībvalstu uzņemšanu un budžeta jautājumiem, ir nepieciešamas divas trešdaļas vairākuma balsu, bet citu jautājumu izlemšanā ir nepieciešams balsu vienkāršais vairākums. Ģenerālās asamblejas rezolūcijas valstīm nav tiesiski saistošas – tām ir rekomendējošs raksturs, tomēr tajās ir ietverts pasaules valstu vairākuma viedoklis.

ANO Drošības padome darbojas kā patstāvīga politiska struktūra, kuras galvenā atbildība atbilstoši ANO Statūtiem ir starptautiskā miera un drošības uzturēšana. Institūcija ir tiesīga pieņemt visām ANO dalībvalstīm saistošus lēmumus. Drošības padomē darbojas 15 dalībvalstu pārstāvji, kas ir iedalāmi divās kategorijās – pastāvīgajos un nepastāvīgajos dalībniekos. Piecas valstis, kas bija Otrā pasaules kara uzvarētājas – ASV, Apvienotā Karaliste, Francija, Krievijas Federācija un Ķīna –, ir pastāvīgās dalībvalstis ar tā dēvētajām veto tiesībām. Rotējošā kārtībā uz divu gadu termiņu bez pārvēlēšanas tiesībām Drošības padomē darbojas 10 nepastāvīgās dalībvalstis; no tām divas vietas ir atvēlētas Āfrikai, divas – Latīņamerikai, divas – Rietumeiropai un citām teritorijām, pa vienai vietai ir Austrumeiropas, Āzijas un arābu valstīm, bet vēl viena atlikusī vieta tiek dalīta starp Āzijas un Āfrikas valstīm. Nepastāvīgās Drošības padomes dalībvalstis ievēl Ģenerālā asambleja ar divām trešdaļām vairākuma balsu.

ANO Drošības padomes pastāvīgo dalībvalstu veto tiesības tiek uzskatītas vienlaikus gan par nozīmīgāko ietekmes instrumentu starptautiskā miera un drošības jomā, gan nedemokrātisku lēmumu pieņemšanas elementu, kas neatbilst mūsdienu pasaules realitātei un joprojām sniedz neproporcionālu varu atsevišķām Otrā pasaules kara uzvarētājām. Par ANO pastāvīgo dalībvalstu veto tiesībām tādu jautājumu izlemšanā, kas nav procedūras jautājumi, teikts ANO Statūtu 27. pantā, kas nosaka, ka “Drošības padomes lēmumi visos citos jautājumos ir uzskatāmi par pieņemtiem, ja tie saņēmuši deviņas Padomes locekļu balsis, ieskaitot Padomes visu pastāvīgo locekļu piekrītošās balsis”. ANO iedibinātā prakse paredz – ja Drošības padomes pastāvīgais loceklis atturas no balsojuma, tas netiek uzskatīts par šķērsli Drošības padomes rezolūcijas pieņemšanai, t. i., atturēšanās neveido veto efektu.

Drošības padomei ir pakļautas vairākas apakšstruktūras: trīs pastāvīgās komitejas – Militārā personāla komiteja, pēc 11.09.2001. teroristu uzbrukumiem Ņujorkai izveidotās Pretterorisma komiteja un 1540. rezolūcijas komiteja; sankciju komitejas un ad hoc darba grupas; divi tribunāli kara noziegumu izmeklēšanai un vainīgo saukšanai pie atbildības – Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls un Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls. Gan Drošības padomei, gan Ģenerālajai asamblejai ir pakļauta Miera veidošanas komisija. Arī miera uzturēšanas operācijas un misijas ir pakļautas ANO Drošības padomei.

Ekonomisko un sociālo lietu padome (ECOSOC) sastāv no 54 ANO dalībvalstīm, kuras uz trīs gadiem ievēl Ģenerālā asambleja. ECOSOC ir galvenā institūcija, kas nodarbojas ar starptautiskajiem ekonomiskajiem, sociālajam, humanitārajiem, veselības, izglītības un kultūras jautājumiem un šajās jomās ar daudzveidīgu funkcionālo komisiju palīdzību koordinē ANO un tās specializēto aģentūru darbu. Galvenās specializētās aģentūras un saistītās institūcijas aptver Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizāciju (UNESCO), Pasaules banku, Pasaules veselības organizāciju, Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju,  Starptautisko Darba organizāciju un Starptautisko Valūtas fondu. ANO kopā ar tās specializētajām aģentūrām tiek dēvēta par ANO sistēmu. ECOSOC cieši sadarbojas ar nevalstisko sektoru, un šī sadarbība tiek institucionalizēta ar trīs kategoriju konsultatīvā statusa palīdzību.

Starptautiskā tiesa ir galvenā ANO tiesas institūcija, un tās statūti ir pakļauti ANO Statūtiem. Starptautiskā tiesa izskata starpvalstu strīdus, kā arī sniedz konsultatīva rakstura atzinumus ANO un tās specializētajām aģentūrām. Starpvalstu strīdu gadījumā Starptautiskās tiesas lēmumi ir saistoši konkrētajos tiesas procesos iesaistītajām valstīm bez apelācijas tiesībām. Šī ir vienīgā ANO galvenā institūcija, kuras galvenā mītne atrodas nevis Ņujorkā, bet Hāgā (Nīderlande). Starptautiskā tiesa sastāv no 15 neatkarīgu tiesnešu kolēģijas, kurus uz deviņiem gadiem ievēlē ANO Ģenerālā asambleja. No vienas valsts nevar ievēlēt divus tiesnešus, un kandidātu augstākā un zemākā vecuma robeža nav noteikta.

ANO Sekretariāts sastāv no ģenerālsekretāra un organizācijas ikdienas darba nodrošināšanai nepieciešamā personāla. ANO Sekretariāta darbinieku skaits aptver vairāk nekā 35000 darbinieku, kas strādā gan ANO galvenajā mītnē Ņujorkā, gan birojos Nairobi (Kenija), Vīnē (Austrija) un Ženēvā (Šveice), gan reģionālajās komisijās Adisabebā (Etiopija), Bangkokā (Taizeme), Beirūtā (Libāna), Santjago (Čīle) un Ženēvā (Šveice).

ANO ģenerālsekretāru, kas ir organizācijas galvenais administratīvais vadītājs ar plašu diplomātisko darbību spektru un pienākumu pārraudzīt ANO budžeta sagatavošanas procesu, pēc Drošības padomes rekomendācijas ieceļ Ģenerālā asambleja ar divu trešdaļu vairākuma balsīm. Ģenerālsekretāram ir tiesības ziņot Drošības padomē par visiem tiem jautājumiem, kuri, pēc viņa ieskata, var apdraudēt starptautisko mieru un drošību. Lai arī ANO Statūti nenosaka ģenerālsekretāra amata termiņu, praksē tie ir pieci gadi ar tiesībām tikt ievēlētam atkārtoti. Tradicionāli ģenerālsekretārs tiek vēlēts rotācijas kārtībā no dažādām ANO reģionālajām grupām, taču šī šķietami iedibinātā ANO prakse Ģenerālsekretāra izvēlē nav konsekventa. ANO Ģenerālsekretāra pienākumus nekad nav pildījusi sieviete, un nekad šajā amatā nav tikusi pārstāvēta Austrumeiropas reģionālā grupa.

Aizbildnības padome ir ANO institūcija, kam starptautiskās aizbildnības sistēmas un dekolonizācijas procesa ietvaros bija uzticēta funkcija nostiprināt starptautisko mieru un drošību, pārraudzīt aizbildnībā esošo teritoriju pārvaldību un veicināt aizbildnībā esošo teritoriju iedzīvotāju politisko, ekonomisko, izglītības un sociālo progresu ceļā uz pašpārvaldi vai neatkarību. Aizbildnības sistēma, līdzīgi kā Tautu Savienības mandātu sistēma, bija veidota tādējādi, lai karā zaudējušo valstu koloniju teritorijas automātiski neanektētu uzvarētāji, bet gan tās kļūtu par aizbildnībā esošām teritorijām, kuras pārvalda konkrētas valstis līdz skaidra statusa sasniegšanai. Aizbildnības padome savu darbu noslēdza 1994. gadā, kad neatkarību ieguva Palau – pēdējā aizbildnībā esošā teritorija. Tomēr ANO Statūtu XII un XIII nodaļas joprojām regulē starptautiskās aizbildnības sistēmas principus un Aizbildnības padomes darbu, un tas tiek uzskatīts par vienu no ANO Statūtu anahronismiem.

Par ANO priekšteci tiek uzskatīta Tautu Savienība, kas tika izveidota un darbojās starpkaru posmā, taču nespēja iedzīvināt kolektīvās drošības principu un radīt priekšnoteikumus, lai izvairītos no Otrā pasaules kara. Jau Otrā pasaules kara sākumā sabiedroto valstis vienojās par nepieciešamību veidot jaunu globālu organizāciju starptautiskās vides pārvaldīšanai, un šī ideja pirmo reizi tika fiksēta 08.1941. parakstītajā Atlantijas hartā. 01.1942. tika parakstīta pret Ass valstīm vērsta Apvienoto Nāciju deklarācija.

Pirmais lielais solis organizācijas dibināšanas virzienā tika sperts 07.10.1944. Vašingtonas konferencē. Diskutējot par jaunveidojamās organizācijas darbības principiem, 02.1945. Jaltas konferences laikā tika pieņemts lēmums katram pastāvīgajam Drošības padomes loceklim piešķirt veto tiesības – iespēju ar negatīvu balsojumu bloķēt jebkuru Drošības padomes lēmumu, kas nav procedūras jautājums. Šos noteikumus dēvē arī par Jaltas formulu.

Uzreiz pēc kara beigām, 26.06.1945., Sanfrancisko (ASV) 51 valsts oficiāli nodibināja ANO, tās Statūtiem oficiāli stājoties spēkā 24.10. ANO tika izveidota kā atbilde nesen piedzīvotajiem diviem pasaules kariem, lai nepieļautu vēl viena pasaules kara iespējamību. Organizācijas mērķi jau sākotnēji tika fokusēti uz multilaterālismu, starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, cilvēktiesībām un attīstību. Daudzu gadu desmitu laikā ANO darbības jomas ir tikušas vairākkārtīgi paplašinātas, iekļaujot tajās dažādus starptautiskā miera un drošības uzturēšanas instrumentus, pretterorisma aktivitātes, narkotiku kontroli, bēgļu jautājumus, kā arī nemitīgi attīstot starptautisko tiesību veidošanas funkciju.

Kopš organizācijas dibināšanas tās dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 193, tādējādi iesaistot gandrīz visas pasaules suverēnās valstis. Lielākais dalībvalstu skaita pieaugums ANO ir noticis divos viļņos. Pirmkārt, 20. gs. 60.–70. gados dekolonizācijas procesa ietvaros, jaunajām valstīm iegūstot neatkarību un suverenitāti. Otrkārt, 20. gs. 90. gadu sākumā pēc bipolaritātes sistēmas sabrukuma.

ANO ģenerālsekretārs kā galvenais administratīvais vadītājs arī veic nozīmīgas politiskās un diplomātiskās funkcijas un tādēļ ir kā globāls organizācijas simbols. Vairāki ģenerālsekretāri savā darbībā ir sasnieguši gan augstu starptautisko redzamību, gan atzinību. ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds (Dag Hammarskjöld) 20. gs. 50. gados sasniedza augstu ietekmi starptautiskajā vidē, īstenojot sarežģītu diplomātisku darbību krīžu novēršanā, kā arī radīja miera uzturēšanas spēku konceptu. ANO ģenerālsekretāra Butrosa Butrosa-Gali (Boutros Boutros-Ghali) 1992. gada priekšlikumi starptautiskā miera un drošības jomā, kas ir ietverti vēsturiski nozīmīgajā ziņojumā “Dienaskārtība mieram”, norādīja uz ģenerālsekretāra novatorisko domāšanu un aicināja uz proaktīvāku, uzstājīgāku pieeju miera uzturēšanai un palielinātu ANO militāro kapacitāti. Gadsimtu mijā ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans (Kofi Annan) formulēja Tūkstošgades attīstības mērķus, un 2005. gadā viņš uzsāka globālu diskusiju par sistēmisku reformu nepieciešamību ANO, kā arī nāca klajā ar vēsturisku ziņojumu “Lielākas brīvības apstākļos: ceļā uz attīstību, drošību un cilvēktiesībām visiem”. ANO vairāk nekā 75 gadu laikā ir bijuši astoņi ģenerālsekretāri – Trigve Lī (Trygve Lie; Norvēģija; amatā 1946–1952), D. Hammaršelds (Zviedrija; 1953–1961), U Tans (U Thant; Mjanma; 1961–1971), Kurts Valdheims (Kurt Waldheim; Austrija; 1972–1981), Havjers Peress de Kveljars (Javier Pérez de Cuéllar; Peru; 1982–1991), B. Butross-Gali (Ēģipte, 1992–1996), K. Annans (Gana; 1997–2006), Bans Gimuns (Ban Ki-moon; Dienvidkoreja; 2007–2016) un Antoniu Guterešs (António Guterres; Portugāle; kopš 2017).

ANO tiek uzskatīta par globālā multilaterālisma balstu un nozīmīgāko starptautisko tiesību un likuma varas aizstāvi pasaulē. Tā savā pastāvēšanas vēsturē ir piedalījusies pēckara rekonstrukcijā, Aukstā kara bipolaritātes līdzsvarošanā, bijusi koloniālās sistēmas nojaukšanas virzītājspēks, ir devusi ieguldījumu jaunas starptautiskās kārtības veidošanā pēc Aukstā kara beigām, ir aktīva starptautisko tiesību veidotāja, starptautisko cilvēktiesību standartu ieviesēja un nostiprinātāja, globālās attīstības virzītāja un ir vienīgā organizācija, kas autorizē spēka lietošanu starptautiskajās attiecībās.

Vienlaikus ANO ir saņēmusi plašu kritiku par to, ka tā darbojoties kā institucionāla arēna, kur valdības liekulīgi deklarē vienas vērtības, tajā pašā laikā praksē īstenojot citas, un tā esot instruments maskētai spēka politikas īstenošanai. ANO nozīme starptautiskajā politikā kopumā visbiežāk tiek apšaubīta miera uzturēšanas operāciju neveiksmju, reakcijas vai reakcijas trūkuma dēļ starptautiskajās krīzēs, kā arī raksturojot ANO Drošības padomes nedemokrātiskās darbības metodes un rīcību konkrētu krīžu un konfliktu risināšanā. Kritiku īpaši paspilgtina fakts, ka tā tiek vērsta pret jomu, kas organizācijas Statūtos ir noteikta kā viens no organizācijas galvenajiem darbības mērķiem – starptautiskā miera un drošības uzturēšanā.

Vairāk nekā 75 gadu laikā ANO, tās specializētās aģentūras, saistītās aģentūras, fondi, programmas un darbinieki 12 reizes ir saņēmuši Nobela prēmiju. ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos balvu ir saņēmis divreiz – 1954. gadā un 1981. gadā. Divi ANO Ģenerālsekretāri ir saņēmuši Nobela miera prēmiju miera veicināšanā – D. Hammaršelds 1961. gadā un K. Annans (dalīti ar ANO) 2001. gadā.