Jēdziens “aukstais karš”, kas ir zināmā mērā paradokss, radies 20. gs. 40. gados un apzīmē netiešu (aukstu) konfrontāciju. Terminu lietojuši vairāki pazīstami publicisti un sabiedriskie darbinieki, piemēram, Džordžs Orvels (George Orwell), Bernards Baruhs (Bernard Baruch) un citi. Plašu atpazīstamību termins ieguva pēc žurnālista Voltera Lipmana (Walter Lipmann) grāmatas “Aukstais karš” (Cold War, 1947) iznākšanas. Termins zināmā mērā ir ļoti veiksmīgs konstrukts, jo šāds “karš” nekad nav ticis pieteikts un tam nav miera līguma. Tādējādi starptautisko attiecību periodam pēc Otrā pasaules kara nevar piešķirt tādu nosaukumu kā Versaļas–Rīgas sistēma. Karš bija “auksts” tikai daļēji, jo tā ietvaros noritēja vairāki asiņaini netiešie kari (proxy wars) ar miljoniem upuru pasaules reģionos. Tas izmaksāja grūti nosakāmu līdzekļu daudzumu, kas varētu sasniegt vairākus triljonus dolāru.

Šī bija unikāla situācija starptautiskajās attiecībās konfrontācijas globālā rakstura dēļ. Aukstā kara hronoloģija nav īsti nosakāma. Par tā sākuma punktu var uzskatīt, piemēram, padomju diktatora Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) runu PSRS Augstākās padomes vēlēšanās 09.02.1946., bijušā Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill) uzrunu 05.03.1946. Vestminsteras koledžā (Westminster College) Fultonā, Misūri pavalstī (ASV). Par nozīmīgu pagrieziena punktu tiek uzskatīta 12.03.1947. formulētā Trūmena doktrīna. Tomēr nesaskaņas starp Rietumiem un PSRS iezīmējās jau Otrā pasaules kara laikā, piemēram, jautājumos, kas skāra Austrumeiropas valstu likteni. Beigu punkts ir precīzāk nosakāms un parasti par to uzskata PSRS sabrukumu 1991. gada decembrī. Zināmā mērā Aukstā kara beigas iezīmēja Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA, Conference on Security and Cooperation in Europe) tikšanās Parīzē 19.–21.11.1990. Runājot par Auksto karu, svarīga ir problēma par atbildību, proti, par to, vai Rietumi vai PSRS bija atbildīgi par tā izcelšanos. Rietumu puses vēsturnieki uzsver, ka Aukstā kara izcelsme saistīta ar padomju ekspansijas draudiem, padomju vēstures literatūra un Rietumu kreisie tiecas uzsvērt ASV tieksmi pēc politiskas un ekonomiskas dominances pasaulē.

Aukstais karš ir nozīmīga cilvēces vispārējās vēstures sastāvdaļa, kas izšķiroši ietekmēja pasaules valstu politiku un dzīvesveidu. Tas ir arī daļa no pasaules starptautisko attiecību vēstures pēc Versaļas–Rīgas sistēmas un Otrā pasaules kara, pirms mūsdienu perioda, ko bieži vien sauc tikai par periodu pēc Aukstā kara (Post-Cold War Period).

Nozīmīga iezīme bija netiešie kari, kā Korejas karš (1950–1953) un Vjetnamas karš (1955–1975), kuros lielvalstis sacentās par ietekmi pasaules reģionos. Unikāla iezīme ir arī kodolieroči, kas vienlaikus bija drauds civilizācijas bojāejai un kalpoja kā bremzējošs faktors, kas atturēja no tieša kara starp abām lielvalstīm. Aukstajam karam bija raksturīgi saasinājuma un stabilizācijas periodi, par bīstamu saasinājuma periodu uzskata laika posmu pēc Otrā pasaules kara beigām līdz J. Staļina nāvei (1946 –1953). Nozīmīgs saasinājuma periods bija 1983. gads, it īpaši gada otrā puse, kad Rietumeiropā tika izvietotas ASV kodolraķetes. Aukstajam karam bija raksturīgas vairākas potenciāli bīstamas militāri politiskas krīzes. To vidū jāmin Pirmā Berlīnes krīze (24.06.1948.–12.05.1949.), Suecas krīze (1956. gada oktobris–novembris), bet par vēsturē visbīstamāko uzskata Kubas raķešu krīzi (1962. gada septembris–oktobris). Ļoti nozīmīga Aukstā kara problēma bija bruņošanās, bruņojuma kontroles un atbruņošanās problēma, ir īpaši izceļams jautājums par sacensību un bruņojuma kontroli masu iznīcināšanas ieroču, vispirms kodolieroču, jomā un raķešu tehnoloģiju jomā. Teritoriāli Aukstais karš izcēlās Eiropā, bet pakāpeniski aptvēra visu pasauli. Aukstais karš izpaudās reģionālos konfliktos un nestabilitātes zonās (Tuvie Austrumi, Centrālamerika, Āfrikas dienvidi, Indoķīna). Izraēlas un arābu konfliktā Rietumi atbalstīja Izraēlu, bet PSRS – tās pretinieces, arābu valstis.

Aukstā kara izcelšanās lielā mērā bija nenovēršama. Pēc Otrā pasaules kara bija izveidojušās divas superlielvalstis ASV un PSRS. Tām bija atšķirīga politiskā un ekonomiskā sistēma, dažādi ārpolitiskie mērķi. Viens no cēloņiem bija padomju režīma ekspansionistiskais un nesamierināmais raksturs, tā antihumānā būtība. Padomju ekspansionisma pamatā bija gan komunisma pasaules revolūcijas koncepcija, gan no Krievijas Impērijas mantotā ekspansijas politika. ASV deklarētie mērķi bija demokrātijas un brīvā tirgus nostiprināšana. Nevar noliegt arī ASV kā tradicionālas lielvalsts globālo interešu politiku.

Aukstā kara pirmajam posmam raksturīga abpusēji naidīga retorika un gatavošanās potenciālam jaunam karam. Abas puses meklēja sabiedrotos Eiropā un pasaulē. ASV ar Māršala ekonomiskās palīdzības plāna palīdzību centās ekonomiski nostiprināt Rietumeiropas valstu tautsaimniecību, jo bez stipras Eiropas nebija iespējama ASV drošība un labklājība. Trūmena doktrīna ar ASV prezidenta Harija Trūmena (Harry S. Truman) runu ASV Kongresā (United States Congress) 12.03.1947., kurā viņš apsolīja atbalstu brīviem cilvēkiem, kurus apdraud komunisma ekspansija, nozīmēja jaunas ārpolitikas sākumu. Par Eiropas militārās nostiprināšanas mehānismu kļuva 04.04.1949. Vašingtonā izveidotā Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organisation, NATO). Tās statūtu 5. pants paredz, ka “bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm” un veiks aizsardzības pasākumus. 1955. gadā militāru bloku – Varšavas paktu – izveidoja Eiropas komunistiskās valstis.

PSRS veica Austrumeiropas valstu sovjetizāciju, represijas pret nevēlamiem iedzīvotāju slāņiem. Par īpaši satraucošu Rietumos uzskatīja komunistisko apvērsumu Čehoslovākijā 1948. gada februārī.

Aukstais karš lika pamatus kodolbruņošanās sacensībai. ASV pabeidza kodolieroču izstrādi 1945. gada jūlijā, bet PSRS – 1949. gada augustā. Tai sekoja kodoltermisko ieroču izstrāde.

Pirmajā posmā norisinājās Pirmā Berlīnes krīze – PSRS īstenotā Rietumberlīnes blokāde. Ļoti nozīmīga krīze bija arī Korejas karš (1950–1953).

Par Aukstā kara pirmā posma beigu punktu uzskata 1953. gadu, kad pēc J. Staļina nāves 05.03.1953. PSRS jaunā vadība pasludināja kursu uz “mierīgu līdzāspastāvēšanu”. 27.07.1953. ar sarunām un pamieru noslēdzās Korejas karš.

Šajā posmā starptautisko attiecību klimats zināmā mērā stabilizējās, tomēr pasaule pārdzīvoja vairākas krīzes. 1956. gada oktobrī gandrīz vienlaicīgi uzliesmoja Suecas kanāla krīze jeb otrais arābu un Izraēlas karš un Ungārijas antikomunistiskā sacelšanās. Pēdējās neveiksme nostiprināja komunistisko sistēmu Eiropā, pierādot, ka koncepcija par komunisma atvirzīšanu no Austrumeiropas nav pamatota. Rietumu un Austrumu izolāciju sekmēja Berlīnes mūra (13.08.1961.–09.11.1989.) celtniecības sākums. Kubas raķešu krīze 1962. gada oktobrī nostādīja pasauli kodolkara priekšvakarā, pierādot nepieciešamību pēc labākas sapratnes starp ASV un PSRS. Turpinoties bruņošanās sacensībai kodolieroču, raķešu tehnoloģiju un konvencionālo spēku jomā, atsākās lielvalstu kontakti augstākajā līmenī, notika ASV prezidentu Dvaita Eizenhauera (Dwight David Eisenhower) un Džona Kenedija (John Fitzgerald Kennedy) tikšanās ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) pirmo sekretāru Ņikitu Hruščovu (Никита Сергеевич Хрущёв).

Svarīgs procesa notikums 20. gs. 60. un 70. gados bija ASV iesaistīšanās Vjetnamas karā, kas beidzās ar ASV karaspēka izvešanu 1973. gada ziemā un komunistiskās Ziemeļvjetnamas uzvaru pār Dienvidvjetnamu 30.04.1975. PSRS militārā varenība nostiprinājās, sasniedzot ASV līmeni. Vienlaikus PSRS pēc Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) nākšanas pie varas 1964. gada oktobrī piedzīvoja stagnācijas periodu. To iezīmēja ekonomiskā lejupslīde ar preču deficītu, zemu to kvalitāti, slēptu inflāciju un īpaši vāju lauksaimniecību. 20. gs. 70. gados palielinājās tehnoloģiskā atpalicība no Rietumiem. Pasliktinājās arī demogrāfiskā situācija. Komunisms piedzīvoja diskreditāciju, tas nespēja piedāvāt progresu un jaunas idejas Rietumu kreisajiem spēkiem. Trieciens Maskavas prestižam bija PSRS un citu komunistisko valstu iebrukums Čehoslovākijā 21.08.1968., apspiežot komunisma reformēšanas mēģinājumus jeb “Prāgas pavasari”. Nozīmīgs nestabilitātes avots bija Tuvie Austrumi ar Izraēlas un arābu kariem 1967. (“Sešu dienu karš”) un 1973. gadā.

Aukstais karš izcēlās ar vairākiem nozīmīgiem bruņojuma kontroles līgumiem. 05.08.1963. gadā tika parakstīts ASV, Apvienotās Karalistes un PSRS Līgums par kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu atmosfērā, kosmosā un zem ūdens (Treaty Banning Nuclear Weapons Tests in the Atmosphere, in Outer Space and Under Water). 20. gs. 70. gados iezīmējās starptautisko attiecību saspīlējuma atslābums (franču detente). Otrs atslēgas koncepts bija reālpolitika (vācu Realpolitik), jo Rietumos sāka izplatīties uzskats par pragmatiskākām un reālistiskām attiecībām ar PSRS. Šī politika saistīta ar ASV prezidenta Ričarda Niksona (Richard Milhous Nixon) un valsts sekretāra Henrija Kisindžera (Henry Kissinger) vārdu.

26.05.1972. Maskavā ASV un PSRS parakstīja Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgumu (Strategic Arms Limitation Talks Agreement) SALT I. 18.06.1979. Vīnē tika parakstīts otrais Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgums SALT II (Strategic Arms Limitation Treaty II). Abi līgumi noteica ierobežojumus stratēģiskā kodolbruņojuma jomā. 20. gs. 70. gados Rietumi atzina Vācijas Demokrātiskās republikas pastāvēšanu. 33 Eiropas valstu, ASV un Kanādas pārstāvji Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes valstu un valdību vadītāju konferencē 01.08.1975. parakstīja Helsinku vienošanos (angļu Helsinki Final Act, franču Helsinki Accord), kas paredzēja spēka nelietošanu, robežu negrozāmību, konfliktu mierīgu risināšanu. Helsinku vienošanās trešā sadaļa (third basket) uzsvēra cilvēku tiesību nozīmi. Helsinku vārds negaidīti komunistiskajām valstīm kļuva par karogu to cilvēka tiesību kustībai, ieskaitot okupēto Latviju. Nozīmīgs Aukstā kara sasniegums bija komunistiskās Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) starptautiskā atzīšana un uzņemšana Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) 1971. gada novembrī, kā arī ASV un ĶTR attiecību normalizācijas sākums 1972. gadā. Atslābuma periodu izbeidza PSRS ekspansionistiskās politikas atjaunošanās dažādos pasaules reģionos, piemēram, Āfrikā, it īpaši iebrukums Afganistānā 1979. gada decembrī.

PSRS iebrukums Afganistānā 1979. gada decembrī un ASV prezidenta Ronalda Reigana (Ronald Wilson Reagan) nākšana pie varas 20.01.1981. iezīmēja jaunu saasinājumu. Dramatisks situācijas saasinājums bija ASV kodolraķešu izvietošana Rietumeiropā no 1983. gada oktobra, atbildot uz PSRS kodolraķešu izvietošanu Austrumeiropā. Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) nākšanas pie varas un pārbūves (перестройка) kurss PSRS iezīmēja attiecību uzlabošanās sākumu, kas ietvēra atbruņošanās līgumu izstrādi, uzticības pieaugumu starp lielvalstīm, PSRS režīma liberalizāciju un padomju ekspansijas politikas atslābumu. Konfrontācija perioda laikā bija saistīta ar pilsoņu kariem Centrālamerikas valstīs (Nikaragva, Salvadora), Polijas antikomunistisko protesta kustību “Solidaritāte” un Izraēlas un arābu konfliktu Austrumos. 08.12.1987. M. Gorbačovs un R. Reigans parakstīja ASV un PSRS līgumu par vidējās un tuvas darbības raķešu iznīcināšanu (Treaty Between the United States of America and the Union of Soviet Socialist Republics on the Elimination of Their Intermediate-Range and Shorter-Range Missiles). 15.02.1989. tika pabeigta PSRS armijas izvešana no Afganistānas.

1989. gada rudens iezīmēja “samta revolūcijas” Austrumeiropas komunistiskajās valstīs. PSRS nelika tām šķēršļus. 1990. gada pavasarī demokrātiskie spēki uzvarēja vēlēšanās Austrumeiropā. PSRS skāra dziļa krīze dažādās jomās. Vēlēšanu kampaņas dažādos līmeņos noveda pie politiskās opozīcijas legalizācijas un panākumiem un nacionālo kustību ietekmes pieauguma. Ekonomika pieredzēja preču un pakalpojumu deficītu un slēptu inflāciju. PSRS centrālā vadība zaudēja kontroli.

Kopumā aukstā kara rezultāti bija plašas globālas izmaiņas politiskā, militārā, ekonomiskā un ideoloģiskā ziņā. Aukstā kara rezultāti bija vecās starptautisko attiecību sistēmas maiņa un jaunas sistēmas veidošanās sākums. Aukstais karš noslēdzās ar demokrātijas uzvaru pār padomju komunisma paveidu, brīvā tirgus ekonomikas uzvaru pār komunistisko ekonomiku.

Aukstā kara rezultātā krita komunistiskie režīmi Austrumeiropā, izveidojoties demokrātiskām valdībām. 1989. gadu, kad sabruka Austrumeiropas komunistiskie režīmi, reizēm sauc par annus mirabilis (latīņu ‘brīnuma gads’). Berlīnes mūra krišana 09.11.1989. noveda pie Vācijas atkalapvienošanās 03.10.1990.

Aukstā kara beigas nozīmēja PSRS sabrukumu. 1991. gada augustā un septembrī Igaunija, Latvija un Lietuva pilnībā atjaunoja savu neatkarību, tā tika starptautiski atzīta. 1991. gada rudenī beidza pastāvēt PSRS, 25.12.1991. PSRS prezidents M. Gorbačovs pameta savu amatu. PSRS vietu ANO Drošības Padomē, kodolieročus un lielu daļu starptautisko saistību pārņēma Krievijas Federācija. PSRS vietā izveidojās 15 neatkarīgas valstis. Austrumeiropas valstis un postpadomju valstis sāka nacionālā valstiskuma nostiprināšanas, politisko un ekonomisko reformu procesus.

Starptautiskajās attiecībās komunisma sabrukums noveda pie Rietumu pozīciju nostiprināšanās un ASV dominējošās lomas pieauguma. Aukstā kara beigas noveda pie nozīmīgiem atbruņošanās līgumiem. 19.11.1990. Parīzē tika parakstīts Līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (Treaty on Conventional Armed Forces in Europe), kas būtiski samazināja kaujas lidmašīnu, tanku, artilērijas u. c. skaitu Eiropā. 31.07.1991. Maskavā tika parakstīts Līgums par stratēģisko ieroču samazināšanu (Strategic Arms Reduction Treaty, START I). Aukstā kara beigas atstāja nopietnu iespaidu uz reģionālajiem konfliktiem pasaulē. Centrālamerikā noslēdzās pilsoņu kari Nikaragvā un Salvadorā. Tika likvidēts aparteīda režīms Dienvidāfrikas Republikā. Tuvo Austrumu konfliktā nostiprinājās Izraēlas pozīcijas. Aukstā kara beigas izraisīja jaunus konfliktus. To vidū ir kari bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un konflikti postpadomju telpā. Ilgtermiņa problēma ir Krievijas kā PSRS mantinieces nespēja integrēties starptautisko attiecību sistēmā, demokrātijas trūkums un ekspansijas politikas atjaunošanās.

Aukstais karš plaši atspoguļots literatūrā un kino. Tradicionāli tiek minēts Dž. Orvela romāns “1984” (1949) par totalitāru komunistisku režīmu Lielbritānijā, kas lielā mērā atgādina Staļina režīmu PSRS. Vairākas spēlfilmas veltītas kodolkara tēmai. To vidū režisora Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) “Doktors Streindžlovs” (Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb, 1964). 20. gs. 80. gados iznāca Mika Džeksona (Mick Jackson) “Pavedieni” (Threads, 1984) par dzīvi Anglijā pēc kodolkara un Nikolasa Meijera (Nicholas Meyer) “Nākamajā dienā”(The Day After, 1983), kas atspoguļoja kodoltriecienu ASV provincē un tā sekas. Slepenā specdienestu cīņa Aukstajā karā plaši atspoguļota pēc Iana Fleminga (Ian Fleming) darbu motīviem uzņemtajās filmās par leģendāro aģentu 007 jeb Džeimsu Bondu (James Bond), piemēram, Terensa Janga (Terence Young) “No Krievijas ar mīlestību” (From Russia with Love, 1963). Spiegu karš atspoguļots Džona le Karrē (John le Carre) darbos, piemēram, “Spiegs, kurš atgriezās no aukstuma” (The Spy Who Came in from the Cold, 1963)”. Rakstnieka Toma Klensija (Tom Clansy) romānā “Sarkanā Oktobra medības” (The Hunt for Red October, 1984) par Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP; Central Intelligence Agency, CIA) aģentu Džeku Raianu (Jack Ryan) un citos darbos atspoguļota cīņa ar padomju militāro varenību un PSRS Valsts drošības komiteju. Par pasaules kino klasiku uzskata Frānsisa Forda Kopolas (Francis Ford Coppola) filmu par Vjetnamas karu “Mūsdienu apokalipse” (Apocalypse Now, 1979).