Nepieciešamību veikt ekonomiskas reformas, PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв) izvirzīja 23.04.1985. Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) plēnumā. Viņš runāja par nepieciešamību veikt ekonomikas vadības “pārkārtošanu” (perestroiku), bet šim vārdam vēl netika piešķirta īpaša nozīme, taču 1986. gadā tas kļuva par lozungu, lai apzīmētu reformu procesu kopumā. Mūsdienās par “perestroiku” dēvē arī laika posmu, kad PSRS vadīja M. Gorbačovs. Jēdziens “perestroika” parasti tiek lietots kopā ar otru laikmetu raksturojošu lozungu “glasnostj” (atklātība), ar kuru tika saprasta nepieciešamība atklāti runāt par PSRS reālajām problēmām, lai gan M. Gorbačovs un viņa domubiedri ar “atklātību” saprata nevis vārda brīvību, bet gan PSKP inspirētas un vadītas diskusijas.

Perestroikai ir divas sastāvdaļas – ārpolitiskā un iekšpolitiskā. Ārpolitikā tā izpaudās kā attiecību normalizācija ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Rietumiem kopumā, atteikšanās no militārās un politiskās konfrontācijas politikas. Iekšpolitikā tās sastāvdaļas bija iekšpolitiskās sistēmas ierobežota demokratizācija un ekonomiskās reformas.

Perestroikas nepieciešamību izraisīja PSRS ekonomikas neefektivitāte, kas izraisīja atpalikšanu no Rietumiem tehnoloģiskā ziņā un nespēju izturēt bruņošanās sacensību ar ASV, kā arī nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni saviem iedzīvotājiem.

Politisku, bet it īpaši ekonomisku reformu nepieciešamību apzinājās daudzi cilvēki, kas ieņēma svarīgus amatus PSKP un valdībā, uz to aicināja arī daudzi varai pietuvināti akadēmisko aprindu pārstāvji. M. Gorbačova ievēlēšanu par PSKP ģenerālsekretāru viņi uztvēra kā iespēju panākt pārmaiņas. Pretējā nometnē bija tā partijas nomenklatūras daļa, kas baidījās no jebkādām reformām, it sevišķi, ja tās draudēja mazināt PSKP varu. Arī M. Gorbačova nometne nebija viendabīga. Daudzi viņa sākotnējie atbalstītāji, piemēram, PSKP CK sekretārs Jegors Ligačovs (Егoр Кузьмич Лигачёв) jau neilgi pēc perestroikas sākuma nonāca pie slēdziena, ka tā draud sagraut PSKP varas monopolu un sāka aktīvu pretdarbību. Opozīciju M. Gorbačovam ar laiku sāka veidot arī tie, kas uzskatīja, ka viņa veiktās reformas nav pietiekami radikālas. Krievijā radikālākie reformisti apvienojās ap Borisu Jeļcinu (Борис Николаевич Ельцин). Nacionālajās republikās perestroika drīz vien ieguva savu attīstības dinamiku. Baltijas un dažās citās republikās pieauga prasības sākotnēji pēc lielākas patstāvības, bet pēc tam arī pēc neatkarības, savukārt M. Gorbačova nostāja neapmierināja ne neatkarības piekritējus, ne arī tās pretiniekus.

Perestroika kā PSRS politisko, ekonomisko un sociālo reformu process noritēja vairākos posmos.

“Paātrinājuma” politikas posms, kad faktiski tika turpināta PSKP CK ģenerālsekretāra Jurija Andropova (Юрий Владимирович Андропов) politika 1982.–1984. gadā. M. Gorbačova un viņa domubiedru priekšstati par nepieciešamajām reformām bija neskaidri formulēti un faktiski balstījās uz PSRS un sociālistiskajās valstīs jau 20. gs. 60. gados izvirzītajām idejām, īpaši tām, kas bija pamatā Dienvidslāvijā 1963.–1965. gadā uzsāktajai pašpārvaldes un tirgus sociālisma reformai; t. s. Kosigina reformai PSRS 1965. gadā, kā arī Čehoslovākijas komunistu reformistu idejām 1967.–1968. gadā. M. Gorbačovs uzskatīja, ka nepieciešama zināma ekonomikas decentralizācija, kas izpaustos kā lielāka uzņēmumu saimnieciskā patstāvība. Taču decentralizāciju nebija paredzēts attiecināt uz “centra” un republiku attiecībām, šeit joprojām bija jādarbojas stingrai varas vertikālei.

Kopumā PSRS ekonomikas problēmas tika uztvertas nevis kā politiskās un ekonomiskās sistēmas produkts, bet gan kā atsevišķi trūkumi, kurus iespējams atrisināt ar politisku kampaņu palīdzību. Šādas kampaņas bija pretalkohola kampaņa, kampaņa cīņai ar bezstrādes ienākumiem, cīņa pret korupciju augstākajos valsts pārvaldes ešelonos. Tika izvirzīts uzdevums panākt zinātniski tehniskā progresa “paātrinājumu”, modernizējot mašīnbūvi, ieviešot modernās tehnoloģijas (piemēram, rūpnieciskos robotus), paaugstinot darba ražīgumu.

1985. gadā reālas reformas netika uzsāktas. PSKP 27. kongresā 25.02.–06.03.1986. pirmoreiz tika izvirzīta politisko un ekonomisko reformu programma, kurā perestroika un glasnostj jau tika lietoti par lozungiem. Tomēr jau tad bija redzama partijas nomenklatūras inerce un reformu imitācija, nevis reāla darbība. M. Gorbačovs šajā laikā bija ļoti populārs visā PSRS, sabiedrība gaidīja, ka viņš spēs panākt reālas pozitīvas izmaiņas. Taču tādas praktiski nenotika, turklāt Černobiļas Atomelektrostacijas avārija 26.04.1986. parādīja partijas un valsts vadības nespēju būt godīgām pret sabiedrību. No iedzīvotājiem tika slēpti katastrofas apmēri, viņi nesaņēma skaidru informāciju par riskiem un kā rīkoties. Černobiļas katastrofa saasināja sabiedrības uzmanību uz ekoloģiskajām problēmām.

M. Gorbačovs nesaprata un nenovērtēja arī nacionāli etnisko problēmu nozīmi PSRS. Republiku partikulārisms tika uztverts kā problēma, kuru var atrisināt ar vienkāršu kadru pārbīdi, nerēķinoties ar noskaņojumiem nacionālajās republikās. 16.12.1986. Kazahijas KP pirmo sekretāru kazahu Dinmuhamedu Kunajevu (Дінмұхамед (Димаш) Қонаев) nomainīja ar krievu Genādiju Kolbinu (Геннадий Васильевич Кoлбин), kurš bija atsūtīts no Maskavas. Tas izraisīja studentu demonstrācijas, viņi pieprasīja iecelt amatā kazahu. Protesti tika apspiesti ar spēku, bija nogalinātie un ievainotie. Lai arī dozētas atklātības apstākļos, par sasāpējušajām problēmām pirmā sāka runāt inteliģence. 13.–14.05.1986. notikušajā PSRS Kinematogrāfistu kongresā izskanēja viedokļi, ka, lai saprastu problēmu cēloņus, jāizvērtē pagātne. Inteliģences prasības un nepieciešamība uzlabot attiecības ar Rietumiem lika paplašināt atklātības robežas, mazināt cenzūru un disidentu vajāšanas. Simbolisks solis bija atļauja pazīstamajam disidentam Andrejam Saharovam (Андрей Дмитриевич Сахаров) atgriezties Maskavā no izsūtījuma Gorkijā (mūsdienās Ņižnijnovgoroda). Naftas cenu kritums pasaules tirgū 1986. gadā, kas strauji samazināja PSRS valūtas rezerves, lika saprast, ka ar runāšanu par ekonomiskām reformām nepietiek, ir jārīkojas un drosmīgāk jāievieš tirgus ekonomikas elementi. Tomēr šis process norisa visai lēni. Tika atļauta privātā uzņēmējdarbība pakalpojumu jomā un amatniecībā. Atsevišķiem uzņēmumiem atļāva veidot kopuzņēmumus ar ārzemju firmām.

Otrais perestroikas posms bija 1987.–1988. gads, kad ārpolitikā un iekšpolitikā aizsākās reālas politiskas un ekonomiskas reformas. Tas bija arī lūzuma posms valsts un sabiedrības attiecībās. PSKP joprojām kontrolēja visus procesus, taču aktīvi sāka veidoties pilsoniskā sabiedrība. Baltijas republikās izveidojās Tautas frontes kā pilsoņu politiskās aktivitātes centrs, kas bija sava veida modelis arī citām republikām. Ārpolitikā M. Gorbačovs izvirzīja “jaunās domāšanas” doktrīnu. Tās pamatpostulātus M. Gorbačovs bija formulējis jau 1986. gadā, bet termins “jaunā domāšana” parādījās 10.1987. publicētajā grāmatā “Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei” (Перестройка и новое мышление для нашей страны и для всего мира). Doktrīnas pamatā bija atteikšanās no šķiru cīņas principiem ārpolitikā un vispārcilvēcisko vērtību prioritāte. Tā bija kardināla PSRS ārpolitikas principu maiņa. 07.12.1988. M. Gorbačovs, uzstājoties Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālajā Asamblejā, paziņoja, ka nekas neattaisno spēka pielietošanu starptautiskajā politikā. Būtībā tā bija atteikšanās no t. s. Brežņeva doktrīnas, principa, saskaņā ar kuru PSRS bija uzurpējusi tiesības iejaukties sociālistisko valstu iekšējās lietās gadījumos, kad pastāvēja iespēja pie varas nākt antisociālistiskiem spēkiem.

Sarunās ar ASV prezidentiem – Ronaldu Reiganu (Ronald Wilson Reagan) un Džordžu Bušu (George Herbert Walker Bush) vecāko, tika panāktas svarīgas vienošanās par vidējā darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Konfrontāciju PSRS attiecībās ar Rietumiem nomainīja partnerattiecības. Šai politikai atbilda arī PSRS bruņoto spēku izvešana no Afganistānas, kas tika pabeigta 02.1989.

Atteikšanās no t. s. Brežņeva doktrīnas izraisīja lavīnveidīgu komunistisko režīmu sabrukumu Austrumeiropā, kas 1988. gadā sākās Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā, bet 1989. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Rumānijā, Bulgārijā. Paralēli šiem notikumiem sākās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas dezintegrācija, kā arī studentu prasības Ķīnā demokratizēt politisko sistēmu.

Iekšpolitikā 25.06.1987. PSKP CK plēnums faktiski atzina, ka ekonomikas “paātrinājuma” kurss ir izgāzies. 1987.–1988. gadā sākās aktīvāki mēģinājumi ieviest tirgus ekonomikas elementus plānveida ekonomikā. Valsts uzņēmumi ieguva lielāku ekonomisku patstāvību, tika atļauts pie rūpniecības uzņēmumiem un uz to bāzes dibināt ražošanas kooperatīvus. Uzņēmumi sāka vairāk ražot plaša patēriņa preces, taču radās arī neparedzētas negatīvas sekas – pieauga inflācija, korupcija, valsts aparāta saaugšana ar biznesu.

Ekonomisko reformu mēģinājumi notika asas politiskās cīņas apstākļos. 1987.–1988. gadā arvien skaidrāk bija redzams, ka pretestība kā ekonomiskām, tā arī jebkurām citām reformām izpaužas visos PSRS pārvaldes līmeņos un it īpaši partijas aparātā. 13.03.1988. laikrakstā “Sovetskaja Rossija” (Советская Россия) tika publicēts augstskolas docētājas Ņinas Andrejevas (Нина Александровна Андреева) raksts “Nevaru atteikties no principiem” (Не могу поступаться принципами), kas savā ziņā bija perestroikas pretinieku manifests un atklāts izaicinājums uz konfrontāciju. Reformu kursa piekritēji uzskatīja, ka vienīgais ceļš, kā pārvarēt partijas aparāta pretestību, ir veicināt demokratizāciju un mazināt PSKP lomu valsts dzīvē. PSKP 19. konferencē 28.06.–01.07.1988. tika izvirzīta ideja par tiesiskas valsts veidošanu. Politiskās sistēmas demokratizācijas kontekstā tika izteikta ideja pieļaut patiesi aizklātas vēlēšanas ar vairākiem kandidātiem (tās nosauca visai dīvaini – par “alternatīvām vēlēšanām”).

Tomēr sabiedrības noskaņojumu visvairāk ietekmēja “atklātības” politikas gaisotnē radušās publikācijas par PSRS vēsturi. Tika publicēti agrāk aizliegtie Vasilija Grosmana (Васuлий Семёнович Грoссман), Anatolija Ribakova (Анатoлий Наумович Рыбакoв), Aleksandra Solžeņicina (Алексaндр Исaевич (Исаакиевич) Солженuцын, angļu Aleksandr Solzhenitsyn), Borisa Pasternaka (Борuс Леонuдович Пастернaк), Andreja Platonova (Андрeй Платoнов; Андрей Платонович Климeнтов) un citu krievu rakstnieku darbi. Parādījās daudzas publikācijas par nezināmo PSRS vēsturi – par represijām, kolektivizāciju un citu staļinisma represiju apzināšana un citu PSRS vēstures “balto plankumu” apzināšana palīdzēja vājināt perestroikas pretiniekus, jo diskreditēja PSKP un padomju sistēmu kopumā.

Nacionālajās republikās “atklātība” deva iespēju beidzot pievērsties būtiskajiem jautājumiem par vēsturiskajām netaisnībām. Piemēram, Baltijas republikās galvenais jautājums bija to nokļūšana PSRS sastāvā Molotova–Ribentropa pakta vienošanās un faktiskas padomju okupācijas rezultātā. Atklātības politika deva iespēju runāt arī par daudzām sasāpējušām problēmām, t. sk. par etniskajām attiecībām un konfliktiem. Plašu vērienu ieguva ekoloģiskā kustība. Baltijas republikās tai bija skaidri izteikta politiska virzība, jo vides degradācija tika saistīta ne tikai ar sociālistiskā ekonomiskā modeļa funkcionēšanu, bet arī ar Baltijas republiku pakļautību PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam.

PSRS vadībai nebija skaidrs, ko šajā situācijā darīt. Viena no iespējām bija konsolidēt jauno tautas kustību pretiniekus un PSRS centralizētās sistēmas aizstāvjus. Dažviet tas izraisīja asu konfrontāciju starp republikas patstāvības un PSRS saglabāšanas aizstāvjiem, piemēram, Piedņestrā, tomēr Baltijā šī taktika nebija sekmīga. Mēģinājumi lietot pret tautu spēku, kā tas notika Tbilisi 09.04.1989., izraisīja vispārēju sašutumu un vēl vairāk grāva Maskavas reputāciju. Turklāt atklāti lietot spēku tā nevarēja, neriskējot sabojāt attiecības ar Rietumiem.

Trešajā perestroikas posmā 1989.–1991. gadā, tās atbrīvoto spēku un procesu eskalācija radīja nepieciešamību pēc pavisam cita līmeņa politiskām un ekonomiskām reformām. Svarīgākās šā posma iezīmes bija: 1) PSKP ietekmes un prestiža strauja mazināšanās; 2) nacionālo republiku ekonomiskais partikulārisms, kas izpaudās centienos balstīties uz saviem iekšējiem resursiem un pēc iespējas nedalīties tajos ar “centru” (ekonomiskās suverenitātes problēma); 3) nacionālo republiku politiskā norobežošanās no centra, kas izpaudās dažādās pakāpēs un formās: Baltijas republikas vēlējās atjaunot savu neatkarību, saasinājās Krievijas republikas konfrontācija ar PSRS vadību par pilnvaru un resursu sadali; arvien vairāk republiku sāka runāt par savu suverenitāti, ar to gan saprotot nevis izstāšanos no PSRS, bet gan politisko pilnvaru pārdali un lielāku patstāvību; 4) reformistu idejas par sociālistiskās ekonomikas apvienošanu ar tirgu cieta sakāvi, kļuva redzams, ka vienīgā izeja ir pilnīga pāreja uz tirgus ekonomiku. Tiek diskutēts, vai šajā laikā, sevišķi 1990.–1991. gadā, notiekošie procesi saucami par “perestroiku”, jo PSRS centrālā vara strauji zaudēja prestižu un ietekmi, priekšplānā izvirzījās jautājums nevis par reformām, bet gan par kardinālu politiskās un ekonomiskās sistēmas pārbūvi un pašas Padomju Savienības kā valsts politisko uzbūvi un pastāvēšanu.

1990. gadā tika izstrādāti divi alternatīvi PSRS ekonomiskās attīstības modeļi. Krievu ekonomistu Staņislava Šataļina (Станислaв Сергeевич Шатaлин) un Grigorija Javlinska (Григoрий Алексeевич Явлuнский) vadītās darba grupas izstrādātā koncepcija “500 dienas” (500 дней) paredzēja strauju pāreju uz tirgus ekonomiku, bet PSRS valdības vadītāja Nikolaja Rižkova (Николай Ивaнович Рыжкoв) vadībā izstrādātā “tirgus sociālisma” koncepcija – pakāpenisku pāreju uz tirgus ekonomiku vairāku gadu garumā, saglabājot valsts plānošanu un kontroli. Lai gan “500 dienu” koncepciju akceptēja PSRS Augstākā Padome (AP), tā neguva PSRS Tautas deputātu kongresa atbalstu. Tādu neguva arī N. Rižkova koncepcija. Tika ierosināts abas šīs koncepcijas apvienot, bet gandrīz nekas netika paveikts.

M. Gorbačovs trešajā perestroikas posmā vairs nebija reformu iniciators un veicinātājs. Viņa prestižs joprojām bija augsts Rietumos, kur viņu uzskatīja par stabilitātes garantu, bet ārkārtīgi zems iekšpolitiski. Pēc tam, kad 14.03.1990. beidzot tika atcelts PSRS Konstitūcijas 6. pants, kas garantēja PSKP vadošo lomu, PSKP ģenerālsekretārs vairs automātiski nebija valsts vadītājs. Tikai ar lielām grūtībām M. Gorbačovam izdevās panākt ievēlēšanu par PSRS prezidentu. Šajā amatā viņš centās panākt kaut vai daļēju PSRS saglabāšanu jaunas savienības veidolā. 04.1991. sākās jaunās Savienības (to nosauca par Padomju Suverēno Republiku Savienību) projekta izstrādāšana. Republikas tika nosauktas par suverēnām valstīm, taču tā arī nebija skaidrs, kas īsti būs jaunā savienība – federācija, konfederācija vai arī neatkarīgu valstu sadraudzība. 08.1991. līgumu bija gatavas parakstīt tikai Krievija, Kazahstāna un Uzbekistāna. Baltkrievija un Tadžikistāna šaubījās, bet Ukraina, Turkmenistāna, Azerbaidžāna un Kirgizstāna vēlējās pieņemt lēmumu vēlāk.

19.08.1991. notikušais valsts apvērsums tika realizēts, lai nepieļautu jaunā Savienības līguma parakstīšanu un saglabātu PSRS tās pastāvošajā veidolā. Apvērsuma izgāšanās (20.–21.08.) rezultātā jautājums par PSRS saglabāšanu vairs nebija aktuāls. PSRS Valsts padome atzina Baltijas valstu neatkarību. Viena pēc otras neatkarības deklarācijas pieņēma visas pārējās PSRS republikas. Tomēr M. Gorbačovs mēģināja par katru cenu saglabāt PSRS, vai nu uz izstrādātā Savienības līguma pamata vai arī citā formā, taču viņam vairs nebija reālas politiskas ietekmes.

Perestroika bija iecerēta kā PSKP vadītu un kontrolētu reformu process, lai padarītu dinamiskāku un efektīvāku padomju politisko un ekonomisko sistēmu. Šādas reformas nozīmēja atteikšanos no stingras centralizācijas politikas, taču jau pirmie mēģinājumi to izdarīt parādīja, ka Maskava nav gatava reālai decentralizācijai ne ekonomikas vadības jautājumos, ne arī republiku un “centra” attiecībās. Reformas bija novēlotas un daļējas. Perestroikas gaitā pastiprinājās centrbēdzes tendences, kas galu galā noveda vispirms pie sociālisma sistēmas un pēc tam pie PSRS sabrukuma. Pateicoties perestroikai Igaunijā, Latvijā un Lietuvā varēja sākties pārmaiņas, kas deva iespēju šīm republikām atgūt neatkarību.

Perestroikas ilgtermiņa un globālās sekas bija milzīgas. Šās politikas rezultātā tika izbeigts Aukstais karš, PSRS satelītvalstis pilnībā atguva nacionālo suverenitāti, sabruka PSRS un tās bijušās republikas ieguva iespēju attīstīties kā suverēnas valstis. Perestroika ietekmēja komunistiskos režīmus arī citās pasaules daļās, piemēram, Ķīnā. Perestroika bija ārkārtīgi nozīmīga Baltijas valstīm, jo tā deva tām iespēju uzsākt cīņu par nacionālās neatkarības atgūšanu. Termins “perestroika” pasaules politiskajā vārdnīcā tiek lietots kā sinonīms politisku un ekonomisku pārbūves procesu apzīmēšanai.